- Par samaksu, vai ne?
- Dabiski. Tāpēc manu budžetu vajadzēs būtiski palielināt.
- Jau esmu teicis, ka nauda nav problēma. Es labprāt samaksāšu visus tēriņus. - Tagad Henrija balss skanēja samier- nieciski, pat godbijīgi. - Bet vai esat pārliecināts, ka viņam var uzticēties?
- Esmu norunājis tikšanos ar aģentu, lai pārliecinātos par viņa nolūkiem. Viņš būs klāt jau pēc dažām minūtēm.
- Tad jau mums jābeidz. Lūdzu, informējiet mani par visu!
- Protams.
Aizvēris telefonu un ielicis to atpakaļ kabatā, Semjons sarauca pieri. Viņam riebās sarunas ar klientiem. Tā bija darba visnepatīkamākā daļa. Taču ilgi vairs nebūs jāgaida. Ja viss noritēs saskaņā ar plānu, šī misija būs pēdējā.
Semjons atkal pievērsās Delavēras upei un ozolu rindai tās pretējā krastā. Norāde pašā ūdens malā liecināja, ka šajā vietā ģenerālis Vašingtons ar karavīriem ar prāmi šķērsojis upi. Tūkstoš septiņsimt septiņdesmit sestā gada divdesmit piektajā decembri viņš vadīja divtūkstoš četrsimt kaujinieku no Pensilvānijas uz Ņūdžersiju, lai pārsteigtu britu armiju tās nometnē Trentonā. Tagad upe bija rāma, un bija grūti noticēt, ka šajā vietā kāds gājis bojā. Taču Semjonam tas bija zināms. Nāve šūpojās tieši zem ņirbošās ūdens virsmas. Tā bija visās upēs, visās valstis. Ar to bija piesātināts Visums.
Viņa domas pārtrauca SL1V motora rūkoņa. Semjons paskatījās pār plecu un ieraudzīja, ka stāvlaukumā iebrauc melns džips. Ja tas būtu FIB, automašīnu būtu krietni vairāk.
Džips apstājās laukuma viņā galā, un pēc dažām sekundēm no mašīnas izkāpa vīrietis pelēkā uzvalkā. Lai arī viņam bija saulesbrilles un viņš atradās piecdesmit metru attālumā, Semjons nekavējoties saprata, ka tas ir gaidītais tips. Vīrietim bija īpatnēja, lempīga gaita un sakumpuši pleci, rokas viņš turēja kabatās. Kad viņš sāka soļot pāri laukumam, vējš sabužināja matus. Iespējams, zem žaketes viņam paslēpts pusautomātiskais ierocis, taču ari Semjons bija bruņots. Viņš gribēja būt gatavs, ja nāksies sākt šaudīšanos.
Aģents apstājās dažu metru attālumā no Ferrari un, plati smaidīdams, norādīja uz automašīnu.
- Jauks braucamais, - viņš teica. - Izmaksājis krietnu žūksnīti.
Semjons paraustīja plecus.
- Nieki! Tikai darbā nepieciešams pārvietošanās līdzeklis.
- Pārvietošanās līdzeklis, ko? - vīrietis apbrīnodams apgāja apkārt mašīnai. - Man arī gribētos tādu pārvietošanās līdzekli.
- Tas ir iespējams. Mans piedāvājums joprojām ir spēkā.
Aģents pārvilka ar pirkstiem pāri mašīnas spoilerim.
- Sešdesmit tūkstoši, ja? Tādu summu jūs minējāt?
Semjons palocīja galvu.
- Trīsdesmit samaksāju tūlīt. Vēl trīsdesmit, ja jusu sniegtā informācija palīdz notvert aizdomās turamo.
- Tad jau šī ir mana laimīgā diena. Kamēr braucu šurp, saņēmu sūtījumu arī no štaba. - Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. - Vai nauda ir jums līdzi?
Nenolaizdams acis no aģenta, Semjons izņēma no mašīnas portfeli, kas atradās uz sēdekļa.
- Te ir pirmais maksājums. Divdesmit dolāru banknotēs.
Aģents vairs neskatījās uz mašīnu - viņa uzmanību saistīja tikai portfelis. Šis cilvēks bija ārkārtīgi alkatīgs, un tieši tāpēc Semjons viņu izvēlējās.
- Mēs saņēmām ziņojumu, ka apmēram pirms stundas kāds pilsonis redzējis Sviftu. Servisa stacijā Pensilvānijas maģistrāles malā.
Semjons paskatījās uz otru upes krastu, uz Pensilvāniju.
- Kur? Kādā servisa stacijā?
- Ņūstentonas servisa stacijā. Apmēram trīsdesmit jūdzes uz austrumiem no Pitsburgas. Vietējā policija bloķējusi ceļus, taču viņš vēl nav atrasts. Iespējams, jau nogriezies no maģistrāles.
Semjons nevilcinājās atdot portfeli aģentam. Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk doties ceļā.
- Sazināšos ar jums, lai vienotos par otro maksājumu. Gaidiet manu zvanu pēc divpadsmit stundām.
Aģents saņēma portfeli abās rokās. Šķita, ka viņu šāda laime apstulbinājusi.
- Gaidīšu! Prieks ar jums sastrādāties!
Semjons iekāpa savā mašīnā un iedarbināja motoru.
- Nē, man prieks, Broka kungs.
No sava novērošanas punkta simts jardu attālumā Deivids pētīja Ņūvela-Saimona ēku Kārnegī universitātes pilsētiņā un mēģināja atcerēties, kur tieši atradās Amila Guptas kabinets. Viņi ar Moniku bija iekārtojušies tukšā klases telpā blakus esošajā ēkā - Pērnela mākslas centrā. Izskatījās, ka klase tiek izmantota teātra dekorāciju dizaina nodarbībām - starp soliem bija salikti plati koka dēļi, kas nokrāsoti kā koki, mājas, mašīnas un veikalu fasādes; pie loga, kur stāvēja Deivids ar Moniku, atradās milzīga plāksne, kas atdarināja frizieru salona fasadi un uz kuras bija uzrakstīts "Svīnijs Tods". Šie divdimensiju priekšmeti radīja grūtības orientēties - šķita, ka viņi nonākuši atrakciju parkā. Deivids iedomājās savu darbu par plakni - par Visumu bez dziļuma dimensijas.
Bija gandrīz pēcpusdiena. Pēc neveiksmes Ņūstentonas servisa stacijā viņi vairāk nekā stundu bija riņķojuši pa Pits- burgas priekšpilsētu ieliņām, turoties tālāk no galvenajām ielām, lai, neuzduroties policijas mašīnām, nonāktu līdz Kār- negī universitātes pilsētiņai. Tiklīdz viņi bija galā, Monika novietoja savu mašīnu starp simtiem līdzīgu universitātes centrālajā stāvlaukumā, un tālāk abi gāja kājām. Pērnela mākslas centru viņi izvēlējās tāpēc, ka tas atradās augstāk par Ņūvela-Saimona ēku un no tā brīnišķīgi varēja novērot stāvlaukumu starp abām celtnēm.
Pirmo Deivids pamanīja robotizētu Highlander automašīnu - pēc pasūtījuma ražotu Hummer ar milzīgu sudrabotu lodi uz jumta. Viņš par to bija lasījis Scietitific American. Tas bija viens no Guptas lolojumiem, kas simtiem jūdžu nobraucis bez šofera un ko laukumā testēja vairāki Robotikas institūta studenti. Lodē uz jumta atradās lāzera skeneris, kas analizēja objektus ap mašīnu. Vienam studentam rokā bija ra- dioiekārta, kas nekavējoties izslēgtu motoru, ja robots sāktu niķoties.
Tad Deivids pamanīja džipus. Pie ŅUvela-Saimona ēkas ieejas bija novietoti divi melni SUV, vēl divi - stāvlaukuma galā. Viņš uz tiem norādīja arī Monikai.
- Redzi tos džipus? Valdības mašīnas.
- Kā tu zini?
- Redzēju tādas pie FIB ēkas Ņujorkā. - Tad viņš norādīja uz pāris vīriem teniskreklos un šortos; šie cilvēki spārdīja futbola bumbu. - Un paskaties uz tiem futbolistiem! Kāpēc viņi nolēmuši spēlēt pašā stāvlaukuma vidu?
- Viņi izskatās pārāk veci, lai būtu studenti, - Monika piebilda.
- Tieši tā. Un tad vēl zālē guļ tas puisis ar kailām krūtīm. Pats bālākais saulesbrālis, kādu es jebkad esmu redzējis.
- Un vēl divi sēž zālē ēkas otrajā pusē.
Deivids papurināja galvu.
- Nolādēts, tā ir mana vaina! Uzzinājuši, ka braucam pa šo maģistrāli, viņi, iespējams, pastiprinājuši novērošanu. Viņi zina, ka mēs gribēsim satikties ar Guptu.
Deivids aizgriezās no loga un atgāzās pret sienu. Tās bija lamatas. Maskējušies aģenti gaidīja viņa parādīšanos. Taču Deivids atskārta, ka dīvaina kārtā nemaz neuztraucas. Bailes bija izplēnējušas - vismaz pagaidām -, un tagad viņš juta tikai dusmas. Deivids atcerējās par rakstu Pitsburgas avīzē - meistarīgu pasaciņu, kas vēstīja, ka viņš ir narkotiku tirgonis un slepkava.