- Jēziņ! - viņš nočukstēja. - Tie nelieši domā, ka viņiem viss ir iespējams.
Ari Monika atslīga pret sienu.
- Nākamais solis ir acīm redzams. Tu paliec šeit, bet es eju.
- Ko?
- Mani viņi nemeklē. Tiem aģentiem nav ne jausmas, ka mēs esam kopā. Viņi zina tikai to, ka tevi kāds vecis redzēja servisa stacijā.
- Un ja nu tas vecis redzēja arī tavas mašīnas numuru?
Monika greizi paskatījās uz Deividu.
- Tas vecais sakārnis? Pazinis tevi, viņš panikā metās begt. Viņš neko vairs neredzēja!
Deivids sarauca pieri. Viņam Monikas plāns nepatika.
- Tas ir pārāk riskanti. Tie aģenti nopēta katru, kas tuvojas ēkai. Cik mums zināms, viņiem ir visu valsts fiziķu fotogrāfijas. Sapratuši, kas tu esi, viņi kļūs aizdomīgi. Vai aizmirsi, ka viņi jau pabijuši tavā mājā?
Monika dziļi ievilka elpu.
- Es zinu, ka tas ir riskanti. Bet ko citu lai mēs iesākam? Tev ir labāka ideja?
Diemžēl Deividam idejas bija beigušās. Viņš aizgriezās un paskatījās apkārt, cerēdams gūt kādu iedvesmu.
- Varbūt izmantot citas drēbes? - viņš ierosinaja. - Šī taču ir teatrāļu skola, varbūt kaut kur ir arī kostīmi. Varbūt vari uzlikt parūku vai ko tamlīdzīgu.
- Izbeidz, Deivid! Jebkas, ko mēs šeit atradīsim, izskatīsies smieklīgi un vēl vairāk piesaistīs uzmanību.
- Nebūt ne. Varbūt tev…
Iekams Deivids pabeidza teikumu, gaiteni atskanēja troksnis.
- Sasodīts! - Monika iekliedzās un iebāza roku šortu kabatā, lai izņemtu revolveri, taču Deivids sagrāba viņu aiz delnas locītavas. Tas nu bija pēdējais, kas viņiem vajadzigs. Deivids bija pārliecināts, ka aiz durvīm stāv FIB aģenti un ir gatavi ielauzties klases telpā. Bet tad durvis atvērās un tajās parādījās apkopēja - jauna sieviete bāli zilā uzsvārcī -, vilkdama aiz sevis lielu brezenta konteineru.
Monika aiz prieka sagrāba Deivida plecu, taču abi palika savā paslēptuvē. No tās Deividam bija redzams, ka apkopēja aizvelk konteineru lidz klases tālākajam galam, paceļ papīrgrozu, kas pilns ar mākslas radīšanas atkritumiem - dēļu gabaliem, milzīgām, ar krāsu notraipītām lupatām -, un izber to konteinerā. Viņa bija gara auguma, slaida melnādainā, un zem uzsvārča viņai bija teniskrekls un džinsa šorti. Iespējams, ne vairāk kā divdesmit trīs gadus veca, taču seja bija rūpju nomākta un pauda sagurumu. Kratīdama konteinerā papīrgroza saturu, viņa drūmi vērās tukšumā, un tajā brīdī Deivids saprata - par spīti vecuma atšķirībai, apkopēja un Monika bija ļoti līdzīgas. Tikpat garas kājas, tikpat izaicinoši izslieta galva. Deivids turpināja vērot, kā apkopēja noliek papīrgrozu un sāk stumt konteineru ārā no klases. Kad viņa jau bija pie durvīm, Deivids izmetās no paslēptuves. Monika mēģināja viņu apturēt, taču nokavēja.
- Atvainojiet! - Deivids uzsauca apkopējai.
Tā pagriezās.
- Jēziņ! Kas…
- Piedodiet, ka jūs nobiedēju. Mēs ar kolēģi steidzam pabeigt gatavošanos vakara izrādei. - Viņš pamāja, lai Monika nāk tuvāk. Nikni sakodusi zobus, viņa parādījās pilnā augumā. Deivids aplika roku viņas viduklim un pabīdīja uz priekšu. - Šī ir profesore Gledvela, - viņš teica, - bet es esmu profesors Hodžs. No drāmas nodaļas.
Apkopēja, joprojām nespēdama attapties no pārbīļa, piespieda roku krūtīm un nikni uzbrēca Deividam un Monikai:
- Jūs mani pārbiedējāt līdz nāvei! Domāju, ka šajā telpā līdz vieniem neviena nav.
Deivids pasmaidīja, lai nomierinātu jauno sievieti.
- Parasti tā arī ir, taču mēs gribam kārtīgi sagatavoties vakara izrādei. Pasākums bus vērienigs un burvīgs.
Uz apkopēju šie vārdi, šķiet, neatstāja nekādu iespaidu.
- Un ko tad jus gribat? Kaut ko izmest konteinerā?
- Patiesību sakot, man iepatikās jūsu uzsvārcis. Vai mēs to varētu aizņemties uz dažām stundām?
Apkopēja kļuva aizdomīga. Viņa paskatījās uz savu uzsvārci, uz kura virs kreisās krūts bija zīmotne ar Kārnegī ēku apsaimniekošanas firmas nosaukumu.
- Šo te? Kam jums tas vajadzīgs?
- Izrādē mums ir apkopēja, taču viņai paredzētais tērps man nepatik. Man drīzāk gribētos tādu uniformu kā jūsējā.
Vajadzētu to parādīt tērpu māksliniecei, lai viņa sameistaro līdzīgu.
Sieviete piemiedza acis. Viņa neuzķērās.
- Paklau, man šis uzsvārcis vajadzīgs darbam, - viņa teica. - Ja es to aizdošu jums, man no darbinieku telpām jāpaņem cits, bet tas ir ilgs gājiens.
- Es ar prieku atlīdzināšu jums par pūliņiem. - Deivids izņēma no kabatas divdesmitnieku žūksniti un noskaitīja desmit banknotes.
Apkopēja vērās uz divsimt dolāriem svešinieka rokā. Mazāk aizdomīga viņa nekļuva, taču tagad bija iemesls nelikties par šīm aizdomām ne zinis.
- Jus man maksājat par uzsvārci?
Deivids palocīja galvu.
- Drāmas nodaļas budžetā paredzēti šādi negaidīti izdevumi.
- Un jūs man to atdosiet, kad pabeigsiet?
- Protams. Varēsiet to saņemt jau šopēcpusdien.
Joprojām piesardzīgi vērdamās Deividā, apkopēja novilka uzsvārci.
- Tikai nestāstiet nevienam, labi?
- Neuztraucieties, mēs neteiksim ne pušplēsta vārdiņa. - Deividam prāta ienāca vēl viena doma. - Mums būs vajadzīgs arī jūsu konteiners. Kā rekvizīts izrādē.
Apkopēja atdeva uzsvārci Deividam.
- Par konteineru es neuztraucos. Pagrabā ir vēl viens. - Viņa paņēma naudu un steigšus pazuda no klases, it kā baidītos, ka svešinieks pārdomās.
Deivids dažas sekundes nogaidīja un tad aizslēdza klases durvis. Pārmetis uzsvārci pār roku, viņš pievērsās Monikai.
- Luk, tavs kostīms.
Monika drūmi raudzījās uz apkopējas formastērpu.
- Apkopēja. Ļoti oriģināli! - Viņas balsī bija saklausāms rūgtums.
- Piedod! Es tikai iedomājos…
- Jā, es zinu, ko tu iedomājies. - Viņa papurināja galvu. - Melnādainās taču vienmēr uzkopj telpas, vai ne? Ja tie FIB aģenti ieraudzīs mani stumjam konteineru, tas neradīs nekādas aizdomas.
- Ja negribi…
- Nē, nē, tev taisniba. Skumjākais ir tas, ka tev ir pilnīga taisnība. - Monika paķēra uzsvārci un nogludināja to. Zilais audums noplīvoja vien. - Nav svarīgi, cik grādu cilvēks ieguvis vai cik darbu publicējis, vai cik godalgu nopelnījis. Viņu acīs es esmu tikai apkopēja.
Viņa iebāza rokas uzsvārča piedurknēs un pēc tam sāka to pogāt ciet. Jau šķita, ka Monika tūdaļ sāks raudāt, taču viņa iekoda lūpā un savaldījās. Deividu pārņēma vainas apziņa. Lai kādi ari bija nolūki, viņš bija dziļi aizvainojis šo sievieti.
- Monika, - viņš iesāka. - Tā ir mana vaina. Es ne…
- Tev taisnība, sasodits, tā ir tava vaina! Bet tagad kāp iekšā!
Viņa norādīja uz konteineru. Deivids apmulsis raudzījās Monikā.
- Iekšā?
- Tieši tā. Noslēpsies pašā apakšā, bet virsū es uzbēršu atkritumus. Tā mēs abi tiksim tajā ēkā, lai satiktu Guptu.
Nolādēts, Deivids nodomāja. Un tā bija mana ideja!
Lūsīla Pārkere sēdēja pasažieru sēdeklī gaisa spēku lidmašīnā C-21, kas slīdēja pāri Pensilvānijas štata rietumiem. Viņa paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja maģistrāli, kas kā virve locījās starp zaļiem kalniem un ielejām. Kaut kur šīs maģistrāles malā atradās servisa stacija, kur uzradies Dei- vids Svifts, taču Lūsīla to nevarēja atrast. Visticamak, viņi jau ir tai garām. Priekšā vidēja Pitsburga - pelēcīgs traips abpus Monongahelas upei.