Bridī, kad lidmašīna sāka nolaišanos, zvanīja FIB direktors. Lūsīla pasniedzās pēc ARC-190 rācijas, kas nodrošināja lidmašīnas sakarus ar zemi.
- Pirmais Melnais klausās.
- Sveika, Lūsij, - teica direktors. - Kā klājas?
- Esmu desmit minūšu attālumā no Pitsburgas starptautiskās lidostas. Tur mani gaida mašīna.
- Novērošanas rezultāti?
- Ne miņas no aizdomās turamā, bet vēl par agru. Guptas ēku ielenkuši desmit aģenti, vēl desmit ir iekšā. Videokameras foajē un pie visām ieejām, visos stāvos saliktas noklausīšanās iekārtas.
- Vai esi pārliecināta, ka tā būs pareizi? Varbūt labāk grābt ciet Guptu un noskaidrot, kas viņam zināms?
- Nē, ja mēs aizturēsim Guptu tagad, tas ātri vien taps zināms. Un Svifts vairs nerādīsies pat tuvumā. Bet, paliekot slēpņos, mēs veikli abus pieķersim.
- Labi, Lūsij, es paļaujos uz tevi. Jo ātrāk pabeigsim šo darbiņu, jo labak. Man jau sāk apnikt aizsardzības ministra neatlaidīgie telefona zvani. - Direktors smagi nopūtās. - Vai jums vēl kas vajadzīgs? Vairāk aģentu, atbalsta?
Lūsīla vilcinājās. Sakāmais bija visnotaļ bīstams.
- Man vajadzīgas visu Ņujorkas reģiona aģentu personu lietas.
- Kāpēc?
- Jo vairāk es domāju par notikušo Brīvības ielā pagāju- šaja nakti, jo vairāk pārliecinos, ka notikusi informācijas noplūde. Uzbrucēji pārāk daudz zināja par mūsu operāciju. Domāju, ka viņiem palidzējis kāds no mūsējiem.
Direktors atkal nopūtas.
- Jēziņ! Tā tikai mums vēl pietrūka.
Konteinerā bija neērti un smirdēja vēl briesmīgāk, neka Deivids varēja iedomāties. Lielākā daļa atkritumu viņam virs galvas bija nekaitīgi - papīri, lupatas, audekla gabali un tamlidzīgi -, taču kāds starp tiem bija izmetis arī tortiljas paliekas, tāpēc konteinerā oda pēc sapuvušām olām. Lai mocības pastiprinātu, ikreiz, kad konteiners trāpīja kādā bedrītē, mugurā viņam iedūrās dēļa gals. Deivids saviebies cieta, kamēr Monika izstūma viņu ārā no Pērnela mākslas centra un vilka uz Ņūvela-Saimona ēkas pusi.
Apmēram pēc minūtes acis bija pieradušas pie tumsas, un viņš konteinera brezentā pamanīja vertikālu plīsumu. Nometies uz elkoņiem un ceļiem, Deivids pamazām iekārtojās tā, ka varēja redzēt, kas notiek ārā. Viņi atradās stāvlaukumā - priekšā bija robotizētā mašīna, kas veikli virzījās Ņūvela-Saimona ēkas darbinieku ieejas virzienā. Monika sekoja mašīnai un pāris aspirantiem, kas apsprieda sasniegto. Plāns šķita izdevies. Vēl dažas sekundes, un viņi jau būs ēkā. Tad Deivids izdzirdēja kliedzienu:
- Uzmanās!
Jau pēc brīža atkritumos viņam virs galvas kaut kas no- būkšķēja. Pret galvu atsitās kaut kas truls, tāpēc viņš ar degunu atdūrās konteinera grīdā. Sāpes bija briesmīgas, taču Deivids neizdvesa ne skaņas. Tūdaļ atskanēja soļi un sporta apavu šļūkāšana pret asfaltu. Pa spraugu brezentā viņš ieraudzīja divas bālas, spalvainas kājas, pēc mirkļa - vēl divas. Nolādēts, viņš domās izgrūda. Aģenti futbolisti! Viņi ar savu cūkādu trāpījuši tieši konteinerā! Vēl ļaunāk, trieciena rezultātā sakustējās drazas Deividam virs galvas, un tagad ir redzami viņa pleci un pakausis.
Aģenti pienāca tuvāk. Viens no viņiem nostājās mazāk nekā piecu pēdu attālumā. Deivids sēdēja klusi un jau gaidīja, kad vīrietis palieksies pāri konteinera malai un ieraudzīs bēgli. Tad viņš pamanīja trešo kāju pāri - tās bija gludas un bruņas.
- Pie velna! - Monika iesaucās. - Jūs man gandrīz iebelzāt pa galvu!
- Piedodiet, kundze, - aģents atbildēja. - Mēs ne…
- Te nav nekāds futbola laukums! Jums, puiši, vajadzētu domāt, ko darāt!
Vīrietis soli atkāpās. Monika bija viņu iebaidījusi vien ar pāris vārdiem un skarbāku izturēšanos. Deivids atzinīgi novērtēja viņas stratēģiju. Labākā aizsardzība ir uzbrukums.
Monikas sandaļu purngali pagriezās pret konteineru, un viņa paliecās pari tā malai. Deivids juta, ka Monika, ņemot rokā futbolbumbu un sakārtojot drazas viņam virs galvas, viegli pieskaras mugurai. Tad viņa atkal pievērsās aģentiem.
- Te būs bumba. Ejiet spēlēt kaut kur citur!
Bālās kājas nozuda. Bruņās vēl kādu mirkli palika sardzē, bet tad pazuda no redzesloka, un konteiners atkal sāka kustēties.
Drīz vien viņi pa darbinieku ieeju iebrauca Ņūvela-Sai- mona ēkā; šo ieeju izmantoja ari piegādēm, un tā vienlaikus kalpoja par garāžu robotizētajam džipam. Monika aizstūma konteineru līdz kravas liftam un nospieda pogu. Kamēr atvērās lifta durvis un Monika ievilka tajā konteineru, Deivids aizturēja elpu. Tiklīdz durvis bija ciet, viņa divas reizes noklepojās. Tā kā, viņuprāt, ēka bija izvietotas noklausīšanās iekārtas, Monika un Deivids bija norunājuši signālu sistēmu - ja Monika noklepojas divas reizes, tas nozīmē - vai ar tevi viss kārtībā? Deivids noklepojās vienu reizi - tā bija apstiprinoša atbilde. Viņi uzbrauca ceturtajā stāvā.
Izgājuši cauri nevainojami tīram gaitenim, viņi nonāca Amila Guptas biroja pieņemamajā telpā; Deivids to atcerējās kopš pēdējās viesošanās Robotikas institūtā. Telpas vidū atradās melns, spīdīgs rakstāmgalds, kas bija nokrauts ar datoru monitoriem - ari tas Deividam jau bija pazīstams -, taču sekretāre vairs nebija tā garā un raženā blondīne, kas meta acis uz viņu. Tagad viņas vietā sēdēja jauns puisis, ne vairāk kā astoņpadsmit gadu vecs. Deivids mazliet pacēla galvu, lai pa spraugu labāk varētu saskatīt jaunekli. Tas blenza datora ekrānā un neprātīgi kustināja kursorsviru, kas atradās lidzās tastatūrai. Izskatījās pēc aspiranta un datoriķa, kurš dažus gadus agrāk beidzis vidusskolu un tagad strādā par sekretāru Robotikas institūtā. Viņam bija apaļa seja, olīv- krāsas āda un biezas, melnas uzacis.
Monika atstāja konteineru pie durvīm un piegāja pie sekretāra galda.
- Atvainojiet, - viņa teica, - man jāuzkopj Guptas kunga birojs.
Puisis pat galvu nepacēla. Viņa acis joprojām bija pievērstas ekrānam un sekoja kādas datorspēles norisei.
- Atvainojiet, - Monika atkārtoja jau mazliet skaļāk, - vai drīkstu ieiet viņa kabinetā, lai iztīrītu papīrgrozus?
Atbildes joprojām nebija. Puisis, skatoties ekrānā, pavēra muti, un starp lūpām paradijās mēles galiņš. Emociju sejā nebija - tikai gluži mehāniska koncentrēšanās. Iespaids nebija sevišķi patīkams. Iespējams, tas nemaz nav students, Deivids nodomāja. Viņam ienaca prātā, ka ar šo puisi kaut kas nav kārtībā.
Monika beidzot atmeta sarunai ar roku un devās pie durvīm aiz sekretāra rakstāmgalda. Viņa nospieda rokturi un, saraukusi pieri, atkal pievērsās jauneklim.
- Durvis ir aizslēgtas, - viņa teica. - Jums tās jāatslēdz, lai varu izpildīt savu pienākumu.
Taču puisis neatbildēja, un Deivids izdzirdēja kādu dīvainu dūkoņu. Šķita, ka konteineram tuvojas elektriskais motors. Monikas sejā parādījās apmulsums. Un tad Deivids ieraudzīja, kas bija piesaistījis viņas uzmanību, - sudrabots aparātiņš uz kāpurķēdēm, apmēram čemodāna lielumā, tuvojās viņai. Tas apstājās Monikai pie kājām, izstiepa roboti- zētu roku un norādīja uz spuldzītei līdzīgu sensoru.
Aparāts atgādināja bruņrupuci ar ļoti garu kaklu. Monika un aparātiņš dažas sekundes piesardzīgi vēroja viens otru, un tad skaļruņos atskanēja sintezēta balss:
- Labrīt! Esmu AR-21 autonomais sekretārs, ko izstrādājuši Robotikas institūta studenti. Kā varu jums palīdzēt?