Monika apstulbusi skatījās uz aparātiņu un tad pievērsās puisim pie datora - iespējams, prātoja, vai tas ir kāds joks. Taču puisis joprojām bija iegrimis datorspēlē.
Aparāts pievērsa savu sensoru Monikas sejai.
- Varbūt varu jums pakalpot, - turpināja balss. - Lūdzu, pasakiet, ko vēlaties, un es mēģināšu jums palīdzēt.
Negribīgi Monika pievērsās aparātam un paskatījās uz spuldzītei līdzīgo sensoru.
- Esmu apkopēja. Atslēdziet durvis!
- Piedodiet, - atbildēja AR-21. - Es nesapratu, ko jūs teicāt. Vai jūs, lūdzu, nevarētu atkārtot?
Monika sarauca pieri.
- Esmu… apkopēja, - viņa lēni un skaļi iesāka, - atslēdziet… durvis. - Monika paspēra soli tuvāk aparātam, un Deividam jau šķita, ka viņa tam iespers. - Man… jāiekļūst… doktora… Guptas… kabinetā. Saprati? Doktora… Guptas… kabinetā.
- Vai jus teicāt - Guptas? Lūdzu, atbildēt ar "jā" vai "nē".
- Jā! Jā! Doktors Gupta!
- Profesors Amils Gupta ir Robotikas institūta direktors. Vai vēlaties pieteikties uz tikšanos ar viņu?
- Jā! Tas ir, nē! Man tikai jāuzkopj viņa kabinets!
- Profesors Gupta pieņem pirmdienās un trešdienās. Tuvākais pieņemšanas laiks ir nākamo pirmdien trijos pēcpusdienā. Vai jums tas ir piemērots laiks? Lūdzu, atbildiet ar "jā" vai "nē".
Monikas pacietības mērs bija pilns. Pacēlusi rokas, it kā norādītu, ka padodas, viņa piegāja pie konteinera. Deivids sajuta spēcīgu triecienu - Monika bija sirdīgi ieķērusies konteinera malā un vilka to ārā no pieņemamās telpas. Viņi steigšus devās prom pa gaiteni, un konteinera ritenīši grabēja pa flizēto grīdu. Taču Monika neatgriezās pie kravas lifta; viņa atvēra noliktavas telpu un iestūma tajā konteineru.
Tiklīdz durvis aizvērās, viņa iegrūda rokas drazās un pašķīra saņurcīto papīru un netīro lupatu kaudzi, kas slēpa Deivida galvu un plecus. Balstīdamies uz elkoņiem, viņš pacēla acis un ieraudzīja niknuma pārņemto Monikas seju. Viss skaidrs - viņai vajadzīga palīdzība.
Deivids uzmanīgi pacēla galvu un nopētīja telpu. Pie sienām bija metāla plaukti ar visdažādākajiem telpu uzkopšanas un biroju piederumiem - grīdu tīrīšanas līdzekļiem, tualetes papīra pakām, kārbām ar printeru kasetnēm. Stūrī bija milzīga nerūsējoša materiāla izlietne. Ne miņas no novērošanas kamerām. Protams, FIB varēja arī šeit kādu paslēpt, taču Deivids šaubījās, vai aģenti būs izvietojuši smalku video sistēmu tik nelielā un reti izmantojamā telpā. Noklausīšanās ierīces bija cita lieta - tās bez problēmām varēja salikt vai katrā telpā. Ne vārda neteikdams, Deivids izrāpās no konteinera, piegāja pie izlietnes un atgrieza ūdens krānu. Šo triku viņš bija redzējis filmās, taču nebija pārliecināts, ka tas patiešām traucēs noklausīties. Drošības labad viņš pavilka Moniku tuvāk un sāka čukstēt viņai ausi.
- Tev jāiet atpakaļ uz pieņemamo telpu.
Monika papurināja galvu.
- Nemūžam, - viņa čukstēja. - Tas sasodītais robots nekam neder. Nolādētā komunikācijas sistēma!
- Tad piesaisti tā puišeļa uzmanību! Kaut vai uzsit viņam pa plecu!
- Tas nelīdzēs. Tas puisis izskatās pēc invalida. Un FIB aģenti, iespējams, dzirdēs visu, ko es viņam teikšu. Ja pārak uzstāšu, viņi kļūs aizdomīgi.
- Tad ko mēs iesāksim? Gaidīsim šeit, kamēr Guptam beigsies tualetes papīrs?
- Vai ir vēl kāda iespēja iekļūt Guptas kabinetā?
- Nezinu! Es te gadiem neesmu bijis! Es neatceros…
Pēkšņi kaut kas atsitās pret Deivida papēdi. Tas bija tikai viegls pieskāriens apavam, taču nobiedēja ne pa jokam. Viņš paskatijās lejup un ieraudzīja zilu disku Frisbee lidojošā šķīvīša lielumā, kas lēni virzījās pāri noliktavas telpai, atstādams uz linoleja mitru zigzaga svītru.
Pēc mirkļa to ieraudzīja arī Monika un izbijusies iekliedzās. Deivids ar plaukstu aizsedza viņai muti.
- Nebaidies, - viņš nočukstēja. - Tas ir robots, kas mazgā grīdu. Vēl viens Guptas projekts. Tas atbilstīgi ieprogrammētam maršrutam izsmidzina mazgājamo līdzekli un pēc tam uzsūc netīro ūdeni.
Monika drūmi vērās aparātā.
- Kāds varētu tam uzkāpt un izbeigt šo nožēlojamo eksistenci.
Deivids palocīja galvu un turpināja vērot ierīci, kas rāpoja projām. Tā atgādināja palielu kukaini ar melnu antenu, kas slējās ārā no diska malas. Gupta visus savus robotus apgādāja ar radioraidītājiem, jo viņam patika vērot, ko tie dara. Kad Deivids pirms desmit gadiem intervēja Guptu, vecais vīrs lepni bija rādījis datora ekrānā, kur Ņūvela-Sai- mona ēkas gaiteņos un laboratorijās atrodas viņa autonomās mašīnas. Atceroties šo ekrānu ar mirgojošajiem punktiņiem un stāvu trīsdimensiju plāniem, Deividam radās kāda ideja.
- Ja mēs nevaram tikt pie Guptas, darīsim tā, lai viņš atnāk pie mums, - Deivids teica, sperdams soli tuvāk grīdas mazgāšanas robotam. Viņš pieliecās, lai satvertu aparāta antenu. - Tas pievērsīs Guptas uzmanību. - Spēji parāvis, viņš nolauza antenu.
Robots tūdaļ sāka raidīt apdullinošu, spalgu trauksmes signālu. Deivids salēcās. Ne jau šādu atbildi viņš bija gaidījis; viņš bija cerējis, ka signāls atskanēs tikai Guptas datorā, nevis visu apkārtni piepildīs tik briesmīgs troksnis.
- Nolādēts! - iesaucās Monika. - Ko tu izdarīji?
- Nezinu!
- Izslēdz to! Apklusini!
Deivids paņēma aparātu rokās un apgrieza otrādi, izmisīgi meklēdams izslēgšanas pogu, taču apakšā bija tikai sprauslas ūdenim un rotējošas birstes; aparāts viņa rokās vibrēja. Padevies Deivids pieskrēja pie izlietnes un, cik stipri vien spēdams, trieca robotu pret metāla malu. Plastikāta virsma saplīsa divās daļās, uz visām pusēm pašķīda mazgāšanas līdzekļa šļakatas un vadības mehānisma detaļas. Aparāts apklusa.
Deivids atslīga pret izlietni un smagi elpoja. Monikas sejā viņš pamanīja riebumu. Sieviete neteica ne vārda, taču bija skaidrs, ko viņa domā. Trauksmes signālu būs dzirdējuši arī FIB aģenti, un pavisam drīz kāds iebrāzīsies noliktavā, lai paskatītos, kas noticis. Šķita, ka Moniku šī doma paralizējusi, un dažas sekundes viņa kā sastingusi vienkārši stāvēja telpas vidū un vērās uz durvīm. Skatoties uz viņu, Deivids juta nemieru. Viņi bija slazdā. Palīgā neviens nesteigsies. Plāns bija izgāzies jau pašā sākumā. Viņi nespēs izglābties paši, par pasaules glābšanu nemaz nerunājot.
Tad atvērās durvis. Tajās parādījās Amils Gupta.
- Labi, stāstiet, kāds ir mūsu statuss?
Lūsīla stāvēja mobilajā komandpunktā, ko birojs agri no rīta bija atvilcis uz Kārnegī universitātes pilsētiņu. No ārpuses tas izskatījās kā parasts treilers - gara smilškrāsas kaste ar alumīnija apšuvumu, kadas var redzēt vai katrā būvlaukumā -, taču iekšā bija vairāk elektronikas nekā atomzemūdenē. Vienā galā atradās videoekrāni, kuros varēja novērot dažādus Ņūvela-Saimona ēkas kabinetus, kāpņu telpas, liftus un gaiteņus. Ekrānus vēroja divi tehniķi, kam bija arī austiņas, lai noklausītos sarunas. Otrā treilera galā vēl divi tehniķi pētīja Robotikas institūta internetā savienojumus un, kā ierasts pretterorisma operācijā, uzraudzīja radiācijas līmeni ēkā. Bet treilera vidū Lūsīla bargi pratināja aģentu Krofordu - savu apzinīgo un godkārīgo vietnieku.
- Gupta kopš desmitiem ir viens savā kabinetā, - Kro- fords ziņoja, vērdamies savā mobilajā e-pasta platformā Blnckbernj, ko turēja rokā. - Desmitos piecpadsmit viņš aizgāja uz tualeti un atgriezās desmitos divdesmit. Vienpadsmitos piecās devās uz kafetēriju izdzert tasi kafijas un atgriezās vienpadsmitos deviņās. Tagad viņš ir redzams pirmajā ekrānā, lūk, tur.