Ekrānā bija redzams, ka Gupta sēž pie sava rakstāmgalda, atslīdzis grozāmajā krēslā, un uzmanīgi veras datora ekrānā. Gupta bija neliela auguma, taču mundrs - piecas pēdas garš septiņdesmit sešus gadus vecs vīrs ar plāniem, sirmiem matiem un lellei līdzīgu bruņu seju. Saskaņā ar dokumentiem, ko Lūsīla bija lasījusi pa ceļam uz Pitsburgu, Guptas mazais augums ir rezultāts nepietiekamam uzturam, kāds viņam bijis bērnībā - divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu Bombejā. Bet tagad viņš noteikti necieta badu - pārdevis paša dibināto programmnodrošinājumu firmu un ieguldījis naudu robotikas industrijā, viņš bija aptuveni trīssimt miljonus dolāru vērts vīrs. Lai arī kārnāks par noplūktu vistu, viņš bija uzvilcis brīnišķīgu olīvzaļu, Itālijā ražotu uzvalku, kādu valdības dienesta vīrs nevarētu atļauties.
- Ko viņš pēta tajā datorā? - Lūsila jautāja.
- Visticamāk, programmatūras kodu, - Krofords atbildēja. - Mūsu ierīces liecina, ka viņš, tikko ienācis kabinetā, le- jupielādēja milzīgu programmu, kuras kodā ir vairāk nekā pieci miljoni rindiņu. Ļoti iespējams, ka tā ir viena no viņa mākslīgā intelekta programmām. Pēdējās divas stundas viņš nodarbojas ar nelielām izmaiņām tajā.
- Kā ar e-pastu un telefona zvaniem?
- Saņēmis duci e-pastu, taču nekā neparasta, bet viņa ienākošie zvani tiek novirzīti uz balss pastkastīti. Acīmredzot profesors nevēlas, ka viņu traucē.
- Bijuši kādi apmeklētāji?
Aģents Krofords atkal paskatījās atskaitē.
- Pieņemamajā istabā bija ienācis viņa students, aziāts, kas sevi nosauca par Džeikobu Sanu, un pierakstījās uz tikšanos nākamajā nedēļā. Citu apmeklētāju, ja neskaita FedEx pasūtījumu piegādātāju, nav bijis. Un apkopēju, kas pirms minūtes izgāja no pieņemamās istabas.
- Vai pārbaudījāt viņus biometrisko datu bāzē?
- Nē, neuzskatījām par nepieciešamu. Neviens no šiem apmeklētājiem neatbilst aprakstam.
Lūsīla sarauca pieri.
- Ko tu gribi teikt ar "neatbilst aprakstam"?
Krofords divas reizes ātri samirkšķināja acis, un viņa pašpārliecinātība mazliet noplaka.
- Neatbilst mūsu aizdomās turamā Deivida Svifta un viņa līdzzinātāju aprakstam. Personas, kuras novērojām, pilnīgi noteikti ne…
- Paklau, man vienalga, vai tas ir students, apkopēja vai deviņdesmit deviņus gadus veca pļāpu kule ratiņkrēslā. Jums jāparbauda katrs, kas tuvojas Guptas kabinetam. Pārbaudiet viņu sejas datu bāzē, vai skaidrs?
Aģents steidzīgi palocīja galvu.
- Jā, kundze, tūdaļ tiks izpildīts. Piedodiet, ja…
Iekams viņš pabeidza, viens tehniķis izgrūda kliedzienu
un norāva austiņas. Krofords, kas no sirds vēlējās izbeigt sarunu ar Lusīlu, piegāja pie šā vīra.
- Kas noticis? - viņš jautāja. - Ir kāda informācija?
Tehniķis papurināja galvu.
- Tikko apklusa kaut kāda sirēna. Manuprāt, ceturtajā stāvā.
Lūsīlai sāka džinkstēt ausīs.
- Guptas biroja stāvs, vai ne? - Tajā pašā mirkli viņa pievērsās pirmajam ekrānam un ieraudzīja, ka vecais vīrs pieceļas no rakstāmgalda. - Rau, viņš iet prom! Viņš iet ārā no kabineta!
Krofords paliecās pāri tehniķa plecam un norādīja uz pogām zem videoekrāniem.
- Pārslēdzies uz kameru pieņemamajā istaba. Paskatīsimies, kurp viņš dodas.
Tehniķis nospieda pogu. Pirmajā ekrānā parādījās neizskatīgs puisis, kurš sēž pie sekretāra galda, un dīvains daikts, kas atgādina tanku miniatūrā. Taču Gupta nebija redzams. Viņi nogaidīja vairākas sekundes, taču no vecā vīra nebija ne miņas.
- Uz kurieni viņš aizgāja? - Lūsila jautāja. - Vai no viņa kabineta ir vēl kāda izeja?
Krofords sāka strauji mirkšķināt acis.
- Ē, man japaskatās stāva plānā. Atļausiet…
- Nolādēts, nav laika! Sūtiet uz turieni aģentus! Nekavējoties!
Deivids sagrāba profesoru Guptu un aizspieda viņam muti, savukart Monika aizslēdza durvis. Vecais virs bija pārsteidzoši viegls - ne vairāk kā simts mārciņu smags, tāpēc viņu bija relatīvi viegli aizstiept lidz noliktavas telpas tālākajam stūrim. Cik uzmanīgi vien iespējams, Deivids novietoja Guptu pie sienas un pats sakņupa viņam līdzās. Profesors bija teju divreiz vecāks par Deividu, taču smalkā auguma, mazo roku un gludās sejas ādas dēļ viņš līdzinājās bērnam. Uz bridi Deivids iedomājās, ka tur rokās Jonu, apliek roku dēla pleciem, lai sasildītu, un maigi pieskaras lūpām, lai apklusinātu raudas.
- Doktor Gupta? - Deivids nočukstēja. - Vai atceraties mani? Esmu Deivids Svifts. Reiz es ierados pie jums, lai intervētu par darbu kopā ar doktoru Einšteinu, atceraties?
Vecā vīra acis - nervozi šaudīgas balta marmora lodītes ar tumši brUniem centriem - acumirkli neuzticīgi vērās Dei- vidā un tad iepletās. Viņš pazina Deividu. Profesora lūpas aiz Deivida rokas sāka kustēties.
- Ko jums…
- Lūdzu! - Deivids nošņāca. - Runājiet čukstus!
- Jūsu paša drošības labad, - Monika piebilda, noliekusies par Deivida plecu. - Jūsu biroju novēro. Ari šajā telpā varbūt saliktas noklausīšanās ierīces.
Guptas acis šaudījās no Deivida uz Moniku un atpakaļ. Viņš bija acīm redzami pārbijies, taču šķita, ka cenšas aptvert situāciju. Pēc dažām sekundēm viņš samierinādamies palocīja galvu, un Deivids atrāva roku no vecā vīra mutes. Gupta nervozi aplaizīja lūpas.
- Noklausīšanās ierīces? - viņš nočukstēja. - Kurš mani noklausās?
- FIB noteikti, - Deivids atbildēja, - un varbūt vēl kāds. Jūs meklē daži ļoti bīstami ļautiņi, profesor. Mums jādabū jūs prom no šejienes.
Doktors samulsis purināja galvu. Nepaklausīgie sirmie mati aizsedza pieri.
- Vai tas ir kāds joks? Deivid, mēs gadiem neesam tikušies, bet nu jūs ierodaties kopā ar… - viņš apklusa un norādīja uz Monikas uzsvārci. - Un kas esat jūs? Jūs strādājat Kārnegī universitātes ēku apsaimniekošanas dienestā?
- Nē, mans vārds ir Monika Reinoldsa, - viņa nočukstēja. - No Padziļināto pētījumu institūta.
Profesors uzmanīgi nopētīja Moniku, it kā censtos kaut ko atcerēties.
- Monika Reinoldsa? Stīgu teorijas aizstāve?
Viņa palocīja galvu.
- Tieši tā. Piedodiet, ja mēs…
- Jā, jā, es jūs pazīstu. - Profesors vārgi pasmaidīja. - Mans fonds finansē vairākus daļiņu fizikas eksperimentus, tāpēc esmu iepazinies ar jūsu darbiem. Bet kāpēc esat tā saģērbusies?
Deivids kļuva nepacietīgs. Pavisam drīz noliktavas telpā varēja parādīties FIB aģenti, lai noskaidrotu, kāda iemesla dēļ atskanējis trauksmes signāls.
- Mums jāiet. Profesor, es palīdzēšu jums iekāpt konteinerā, un tad…
- Konteinerā?
- Lūdzu, nāciet mums līdzi! Paskaidrojumiem nav laika.
Deivids sagrāba Guptu virs elkoņa un jau cēla viņu kājās. Taču vecais virs nevēlējās kustēties. Ar pārsteidzošu spēku viņš izrāva savu roku no Deivida tvēriena.
- Baidos, ka jums tomēr vajadzēs iztērēt mazliet laika. Es nekur neiešu, kamēr jūs neizstāstīsiet, kas notiek.
- Paklau, aģenti būs šeit kuru katru…
- Tad iesaku jums pasteigties.
Sasodīts, Deivids domās lādējās. Izcilu zinātnieku problēma ir tā, ka viņi ir briesmīgi racionāli. Viņš brīdi vērās griestos, cenšoties apslāpēt bailes un apskaidrot domas. Tad viņš ieskatījās Guptam tieši acīs.