- Einheitliche Feldtheorie, - viņš nočukstēja. - Viņiem vajadzīga ši teorija.
Vārdi vācu valodā atstāja savādu iespaidu uz Guptu. Sākumā viņš apjucis tikai sarauca uzacis, bet pēc dažām sekundēm saspringums atslāba. Viņš atslīga pret sienu, un skatiens bija pievērsts plauktiem ar tīrīšanas līdzekļiem.
Deivids paliecās tuvāk, lai varētu iečukstēt profesoram ausī.
- Kāds cenšas salikt kopā atsevišķos teorijas gabaliņus. Varbūt tie ir teroristi, varbūt spiegi, es nezinu. Vispirms viņi tika klāt Makdonaldam, tad Bušē un Klainmanam. - Viņš apklusa, baidīdamies no tā, kas būs jāsaka tālāk. Gupta ar pārējiem fiziķiem bija nostrādājis kopā daudzus gadus. Ar Klainmanu viņi bija īpaši tuvi. - Diemžēl, profesor, šie vīri jau ir miruši, ļūs esat palicis pēdējais.
Gupta paskatījās uz Deividu. Zem viņa labās acs bija manāma pulsācija.
- Klainmans? Miris?
Deivids palocīja galvu.
- Pagājušajā nakti es biju pie viņa slimnīcā. Viņš tur nokļuva, jo kads bija viņu spīdzinājis.
- Nē, nē, nē… - Gupta sažņaudza vēderu un novaidējās. Profesors aizvēra acis un atvēra muti. Izskatījās, ka viņš tūdaļ vems.
Monika nometās ceļos un aplika roku profesoram ap pleciem.
- Kuš, kuš, - viņa čukstēja, pliķēdama pa vecā vīra muguru. - Būs jau labi, būs labi.
Deivids gaidīja, kamēr Monika nomierinās veco viru. Taču ilgi gaidīt nedrīkstēja. Viņš jau iztēlojās, kā FIB aģenti skrien augšup pa Ņūvela-Saimona ēkas kāpnēm.
- Arī valdības dienesti sapratuši, kas notiek, - viņš teica, - un tagad vēlas tikt klāt teorijai. FIB novēro jūsu biroju un jau sešpadsmit stundas dzenas pakaļ man.
Gupta saviebies atvēra acis. Viņa seja bija vienos sviedros.
- Kā jūs to zināt?
- Pirms nāves Klainmans nosauca man kodu, ciparu virkni. Izrādījās, ka tās ir jūsu biroja ģeogrāfiskās koordinātas. Manuprāt, Klainmans vēlējās, lai es pasargātu teoriju. Gan no valdības, gan teroristiem.
Profesors vērās grīdā un lēni purināja galvu.
- Viņa ļaunākais murgs, - vecais vīrs nočukstēja. - Šis bija Herr Doktor ļaunākais murgs.
Deivids juta, ka ceļas adrenalīna līmenis. Asinis sakāpa kaklā.
- No kā viņš baidījās? Vai tas ir kads ierocis?
Profesors turpināja purināt galvu.
- To viņš man nekad nav teicis. Pateica pārējiem, ne man.
- Kā? Ko jūs ar to gribat teikt?
Gupta dziļi ievilka elpu. Ar acīm redzamu piepūli viņš piecēlās sēdus un izņēma no kabatas lakatiņu.
- Einšteins bija cilvēks ar sirdsapziņu, Deivid. Viņš rūpīgi izvēlējās cilvēkus, kam varētu uzkraut šādu nastu. - Profesors pacēla kabatlakatiņu pie pieres un noslaucīja sviedrus. - Tūkstoš deviņsimt piecdesmit ceturtajā gadā es jau biju precējies, mana sieva gaidija mūsu pirmo bērnu. Herr Doktor noteikti nevēlējās pakļaut mani briesmām. Tātad viņš sadalīja vienādojumu un iedeva to pārējiem - Klainmanam, Bušē un Makdonaldam. Saproti, viņi nebija precējušies.
Monika, kas joprojām tupēja līdzās Guptam, veltīja Deividam bažīgu skatienu. Arī Deivids juta trauksmi un paliecās vēl tuvāk vecajam vīram.
- Pag, - viņš čukstēja, - jūs gribat teikt, ka nezināt apvienoto teoriju? Pat daļu no tās?
Profesors vēlreiz papurināja galvu.
- Es zinu, ka Einšteinam izdevās formulēt teoriju un viņš nolēma to paturēt slepenībā. Taču man nav zināms ne kāds vienādojums, ne kada likumsakarība. Mani kolēģi zvērēja Herr Doktor, ka neizpaudīs to nevienai dzīvai dvēselei, un centīgi pildīja šo zvērestu.
Deivids bija tā nobijies, ka viņam kļuva nelabi. Lai nezaudētu līdzsvaru, nācās atslīgt pret sienu.
- Pagaidiet, pagaidiet, - viņš turpinaja, - te trūkst loģikas. Klainmana kods noveda pie jums. Ja reiz jūs teoriju nezināt, kāpēc viņš atsūtīja mani uz šejieni?
- Varbūt jūs esat nepareizi sapratuši to kodu. - Gupta bija mazliet atguvies un tagad pret Deividu izturējās kā pret studentu. - Jūs teicāt, ka tā bija ciparu virkne?
- Jā, sešpadsmit cipari. Pirmie divpadsmit ir Ņūvela-Sai- mona ēkas ģeogrāfiskais garums un platums. Pēdejie četri cipari ir jūsu telefona numura…
Deivids apklusa. Viņš kaut ko sadzirdēja. Metālisku skaņu - klusu, bet nepārprotamu. Kāds grabinājās gar noliktavas telpas durvju rokturi.
Aģents Krofords bija noliecies pāri videoiekartas vadības pultij, viņa raižpilnā seja atradās mazāk nekā desmit collu attālumā no ekrāna. Viņš rācijā deva pavēles diviem vīriem, kas steidzās uz Amila Guptas biroju. Lūsīla stāvēja viņam aiz muguras un uzmanīja komandpunktā notiekošo. Viņi bija aplenkuši Ņūvela-Saimona ēku, tātad nebija nekādu iespēju, ka Gupta varētu izbēgt. Taču Lūsīla nespēs nomierināties, kamēr šis vīrs nebūs viņu rokās.
Monitorā viņa redzēja, kā aģents Volšs un aģents Millers ieiet Guptas pieņemamajā istabā. Viņi bija ģērbušies kā studenti - šortos, teniskreklos un sporta apavos - un katrs nesa rokā milzīgu zilu mugursomu. Viņi nebija nekādi izcilie pārģērbšanās meistari, taču šai reizei derēs. Neglītais puisis joprojām sēdēja pie sekretāra galda, taču dīvainais tanciņš bija pazudis. Volšs - garākais no abiem aģentiem - piegāja pie puiša.
- Pasauciet profesoru Guptu! - viņš uzkliedza. - Datoru laboratorijā izcēlies ugunsgrēks!
Puisis pat galvu nepacēla un turpināja blenzt milzīgajā ekrānā, kas aizņēma gandrīz visu rakstāmgaldu. Tā kā novērošanas kamera bija izvietota puisim aiz muguras, Lusila varēja saskatīt, kas redzams ekrānā - zaldātiņš haki krāsas formastērpā skrēja garām dzeltenai bloku mājai. Kaut kāda nolāpīta datorspēle!
Aģents Volšs pārliecās pāri rakstāmgaldam un ieskatījās puisim sejā.
- Ei, kurls esi, vai? Steidzami! Kur ir profesors Gupta?
Puisis tikai pacēla galvu un turpināja spēlēt. Tikmēr
aģents Millers piegāja pie profesora Guptas kabineta durvīm.
- Aizslēgtas, - viņš teica. - Paskaties, vai uz rakstāmgalda nav kāda poga, kas atver durvis.
Volšs apgāja apkart galdam un pagrūda puiša krēslu malā. Pieliecoties, lai nopētītu rakstāmgalda virsmu, viņš pieskārās tastatūrai, un ekrāns nodzisa. Tajā pašā brīdī puisis pielēca kājās un sāka kliegt. Tas bija šausmu, izmisuma un panikas pilns kliedziens - ilgs un spēcīgs. Kliegdams puisis sita plaukstas tik mežonīgi, it kā tās degtu.
- Jēziņ! - Volšs iesaucās, pagriezies pret puisi. - Aizveries taču!
Puisis sastinga un sāka kliegt vēl skaļāk. Sasodīts, skatīdamās ekrānā, domās lādējās Lūsila. Kaut ko līdzīgu viņa bija redzējusi jau agrāk. Tāpat uzvedās viens no māsas mazbērniem, kas dzīvoja Hjūstonā. Puisim bija nosliece uz au- tismu.
Lūsīla spēra soli uz priekšu un izrāva rāciju aģentam Kro- fordam no rokas.
- Lieciet mierā puisi! - viņa nokliedza mikrofonā. - Vienkārši atveriet durvis!
Volšs un Millers paklausīgi atvēra savas mugursomas un izņēma vajadzīgos instrumentus. Volšs iebāza ugunsdzēsēju lauzni starp durvīm un aplodu, bet Millers sita ar veseri, lai iedzītu instrumentu dziļāk. Pēc trim sitieniem durvis atsprāga vajā, un aģenti ieskrēja Guptas kabinetā. Lūsīla ieraudzīja viņus jau citā monitorā - pārmeklējot telpu, tie pagāja garām profesora rakstāmgaldam.