- Viņa te nav, - Volšs ziņoja rācijā. - Taču ir vēl vienas durvis aiz grāmatu plauktiem. Vai doties turp?
- Pie velna, protams! - Lūsīla noauroja.
Stāvēdams līdzās, aģents Krofords šķirstīja Ņūvela-Sai- mona ēkas stāvu plānus.
- Plānā šo durvju nav, - viņš teica, - acīmredzot ierīkotas nesen.
Lūsila pretīgumā saviebās. Šis virs nekam nebija derīgs.
- Lai vēl seši aģenti stiepjas uz ceturto stāvu, dzirdi? Jāpārmeklē katra telpa, nolādēts, katra telpa!
Kamēr Krofords sāka rīkoties ar rāciju, viens no tehniķiem piegāja pie Lūsīlas. Rokā viņš turēja kādu apdrukātu papīra lapu.
- Aģente Pārkere? - viņš teica. - Vai drīkstu traucēt?
- Jēziņ! Kas tad atkal?
- Esmu saņēmis, ē, rezultātus no meklēšanas datu bāzē. Mēs salīdzinājām sejas no videoierakstiem ar tām, kas atrodas mūsu datubāzē.
- Klāj vaļā! Vai kaut ko atradāt?
- Jā, manuprāt, atradām kaut ko interesantu.
- Ei, vai te kāds ir?
Izdzirdējuši balsi durvju otrajā pusē, visi trīs sastinga. Deivids, Monika un profesors Gupta aizturēja elpu, un vienīgais troksnis noliktavas telpā bija izlietnē līstošais ūdens.
Tas, kurš stāvēja pie durvīm, sāka dauzīt tik spēcīgi, ka trīcēja sienas.
- Ugunsdzēsēji! Ja tur kāds ir, atveriet!
Gupta sagrāba Deivida roku - veca vīra trauslie pirksti ieķērās viņa bicepsos. Deivids atkal iedomājās par savu dēlu - atcerējās, kā Jona ieķērās viņā, kad bija nobijies. Gupta no- rādija uz durvīm un veltīja Deividam jautājošu skatienu. Deivids papurināja galvu. Tas noteikti nebija ugunsdzēsējs.
Gaiteni atskanēja žvadzoņa, pret durvīm noskrapstēja kaut kas smags. Pēc mirkļa telpu satricināja spēcīgs sitiens. Šaurajā spraugā starp durvīm un aplodu Deivids pamanīja metāla stieņa galu.
Monika no šortu jostas noņēma revolveri, un šoreiz Deivids viņu neaizturēja. Viņš zināja, ka izredžu nav nekādu - ja viņi sāks šaut, FIB aģenti viņus saplosīs gabalos -, taču patlaban skaidri domāt nebija spejigs. Drīzāk viņš jutās kā apreibis - apreibis no bailēm un dusmām. Tā bija muļķība un pašnāvība, taču viņš bija pārāk nikns, lai par to uztrauktos. Pie velna, Deivids domās nosprieda, es bez cīņas nepadošos.
Par laimi, grožus savās rokas ņēma profesors Gupta. Viņš atlaida Deividu un satvēra Monikas roku, piespiežot viņu nolaist ieroci.
- Nevajag, - viņš čukstēja. - Man ir labāka ideja.
Gupta no žaketes iekškabatas izņēma nelielu ierīci, kas atgādināja mobilo e-pasta sistēmu Blackberri/, taču noteikti bija ražota pēc pasūtījuma. Ar īsajiem īkšķiem viņš veikli sāka spiest ierīces tastaturu. Miniatūrajā ekrānā bija redzama trīsdimensiju arhitektoniska shēma - Ņūvela-Saimona ēkas plāns ar mirgojošām ikonām, kas šķita izkaisītas starp stāviem. Deivids šo karti bija redzējis jau agrāk, iepriekšējā Guptas kabineta apmeklējuma laikā. Vecais virs to izmantoja, lai sekotu saviem robotiem.
Durvis satricināja vēl viens pamatīgs sitiens. Trokšņa dēļ Deivids satrūkās, taču Gupta mierīgi vērās savā nelielajā ekrāniņā un nikni spaidija taustiņus. Jēziņ, Deivids domās prātoja, ko, pie velna, viņš dara?! Tad atskanēja trešais sitiens - skaļākais no visiem -, tam sekoja dobjš metālisks bukšķis, un tērauda durvis sāka padoties laužņa spēkam. Stieņa gals jau par vairākām collām bija iespraucies telpā un dienasgaismas spuldžu gaismā mirdzēja sudraboti pelēkā krāsā. Vēl viens sitiens, un durvis būs vaļā.
Tad Deivids gaiteni sadzirdēja pazīstamo dūkoņu. Tas bija elektriskais motors, kas vienmērīgā ātrumā tuvojās. Tad atskanēja AR-21 autonomā sekretāra sintezētā balss:
- Uzmanību! Konstatēts bīstams radiācijas līmenis! Pame- tiet šo telpu nekavējoties! Uzmanību! Konstatēts bistams radiācijas līmenis! Pametiet šo telpu nekavējoties…
It kā apstiprinot robota paziņojumu, ēkas skaļruņos atskanēja trauksmes signāls, pie griestiem sāka mirgot avārijas spuldzītes. Gupta acīmredzot bija pārinstalējis ēkas elektroniskās sistēmas, lai varētu tās kontrolēt ar ierīci, ko turēja rokās. Cauri trauksmes signālam Deivids gaitenī saklausīja kņadu - FIB aģenti izkliedza pavēles cits citam. Tad viņi meta mieru ielaušanās rīkiem - Deivids dzirdēja, kā tie tiek nomesti zemē, - un steidzās uz izeju. Drīz vien soļi vairs nebija saklausāmi.
Plati smaidīdama, Monika paslēpa savu revolveri un paspieda Guptas plecu. Vecais virs kautrīgi pasmaidīja un norādīja uz savu ierīci.
- Paziņojums jau bija ieprogrammēts, - viņš skaidroja. - Sākotnēji mēs šos robotus radījām Aizsardzības ministrijas vajadzibām. Izlūkošanai kaujas lauka apstākļos. Militārās versijas nosaukums ir "Pūķa skrējējs".
Deivids palīdzēja Guptam piecelties kājās.
- Tagad labāk iesim. Aģenti pēc pāris minūtēm būs atpakaļ ar visiem Geigera skaitītājiem. - Viņš aizveda profesoru līdz konteineram un gatavojās celt veco vīru iekšā. - Nebūs pats ērtākais brauciens, taču tā es tiku ēkā. Jums vienkārši jāsēž klusu, labi?
- Vai esat pārliecināts, ka tā ir laba doma? - Gupta jautāja. - FIB tagad meklē arī mani un ēka, iespējams, ir aplenkta. Vai nedomājat, ka viņi pārmeklēs arī konteineru?
Monika, kas jau bija atslēgusi durvis, apstājās.
- Sasodīts, viņam taisnība. Tā mēs ārā netiksim.
Deivids papurināja galvu.
- Mums nav izvēles. Aizvilksim konteineru, cik tālu varēsim, garām novērošanas kamerām, un tad rīkosimies atbilstoši apstākļiem…
- Tās novērošanas kameras, - iejaucās Gupta, - raida signālus pa radio, vai ne?
- Jā, laikam, - Deivids atbildēja. - Tas ir, šī ir slepena operācija, tāpēc FIB noteikti nevēlēsies atklāti staipīt vadus.
Gupta atkal pasmaidīja.
- Tad jau šo to varam izdarīt. Aizvediet mani uz četrsimt septīto telpu. Tur atrodas traucējumu aparatūra. Pēc tam konteiners mums vairs nebūs vajadzīgs.
- Bet kā mēs tiksim ārā no ēkas? - jautāja Monika. - Ja arī kameras nedarbosies, viņiem pietiks aģentu, ko izvietot pie visām izejām.
- Neuztraucieties, es zinu, kurp mēs dosimies, - Gupta atbildēja. - Mums palīdzēs mani studenti. Taču vispirms man jāsatiek Maikls.
- Maikls?
- Jā, viņš sēž manā pieņemamajā istabā. Viņam tur patīk spēlēt datorspēles.
Tas invalīds, nodomāja Deivids. Tas, kurš visu laiku blenza datora ekrānā un neatbildēja uz Monikas jautājumiem.
- Piedodiet, profesor, bet kāpēc jums…
- Mēs nedrīkstam viņu atstāt, Deivid. Tas ir mans mazdēls.
***
Lūsīla pētīja apdrukāto lapu. Kreisajā pusē bija attēls no novērošanas kameras - apkopēja stumj brezenta konteineru Amila Guptas pieņemamajā istabā. Labajā pusē bija FIB dosjē par Moniku Reinoldsu - fizikas profesori no Padziļināto pētījumu institūta Prinstonā. Birojs par profesori Reinoldsu diezgan daudz informācijas bija savācis vēl pirms slepenās operācijas viņas mājā Merserstntā simt divpadsmit. Aģenti Ņūdžersijā ziņoja, ka viņai nav kriminālas pagātnes, lai gan māte neskaitāmas reizes arestēta par narkotiku lietošanu, bet māsa bijusi prostitūta Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Šķita, ka profesorei Reinoldsai nav tiešu kontaktu ar kādu no Einšteina asistentiem; institūts atļāvis viņai dzīvot Merserstritas namā tikai tāpēc, ka viņa ir viena no cienījamākajām fiziķem. Aģenti secinājuši, ka Reinoldsa konkrētajā lietā nav iejaukta, un ieteica, lai mājas pārmeklēšana tiek maskēta kā vandalisma akts. Taču tagad izskatījās, ka secinājums bijis pāragrs.