Visai jauka, Lūsīla secināja. Pilnīgas lūpas, augsti vaigu kauli, izliektas uzacis. Un apmēram Deivida Svifta vecumā. Abi astoņdesmito gadu beigās bijuši aspiranti. Un Prinstonā bija viena no pieturām Ņūdžersijas tranzīta vilciena maršrutā, ko pagājušonakt izmantoja Svifts. Lai gan iepriekš neko tādu nebutu varējusi uzminēt, Lūsīla, veroties Monikas fotogrāfijā, tomēr jutās pazemota. Kaulainā kuce, Lūsīla nodomāja, ļūs ar Sviftu gandrīz mani apmuļķojāt! Bet tagad esat man rokās.
Viņas domas pārtrauca kņada komandpunkta otrā galā. Aģents Krofords stāvēja pie videomonitoriem un kliedza rācijā:
- Apstiprinu, atkāpieties uz pirmo stāvu un ieņemiet pozīcijas tur! Atkāpieties un ieņemiet pozīciju pirmajā stāvā! Mums jāaizstāv perimetrs!
Lūsīla nolika papīra lapu un paskatījās uz Krofordu.
- Kas notiek?
- Saņēmām ziņojumu par radiāciju ceturtajā stāvā. Atsaucu visus vīrus, kamēr ieradīsies speciālā vienība.
Lūsīla saspringa. Radiācija? Kāpēc to nekonstatēja agrāk?
- Kas par to ziņoja? Par cik remiem ir runa?
Viņa nepacietīgi gaidīja, kamēr Krofords izkliedza jautājumus rācijā. Pēc vairākām nebeidzamām sekundēm viņš saņēma atbildi.
- Sākās trauksmes signāls. To pārraidīja novērošanas ierīce, "Pūķa skrējējs".
- Kas? Mēs taču tādus neizmantojam!
- Taču aģents Volšs teica, ka tas bija "Pūķa skrējējs".
- Paklau, man vienalga… - Lūsīla apklusa. Viņa atcerējās savādo daiktu, ko tikai pirms dažām minūtēm bija redzējusi video monitorā. Šis daikts atgādināja tanku miniatūrā un pārvietojās pa Guptas biroja pieņemamo istabu. - Nolādēts, tas taču ir viens no Guptas robotiem! Tā ir viltus trauksme!
Krofords stāvēja kā apstulbis.
- Viltus trauksme? Ko jūs…
Lūsila nekavējās, lai paskaidrotu. Viņa izrāva rāciju no Kroforda rokām un ierunājās mikrofonā:
- Visi atgriezieties savās iepriekšējās pozīcijās! Nekādu radiācijas briesmu nav! Atkārtoju, nekādu radiācijas briesmu nav…
- Aģente Pārkere! - iesaucās viens no tehniķiem. - Paskatieties piektajā monitorā!
Lūsīla ieskatījās monitorā tieši tajā brīdī, kad Monika Reinoldsa stūma gaiteni konteineru. Viņa ar abam rokām bija ieķērusies konteinera malā un ķermeņa augšdaļu noliekusi gandrīz horizontāli - tātad stumšana prasīja daudz spēka. Un līdzās viņai soļoja ar autismu sirgstošais puisis no Guptas pieņemamās istabas.
Monika ātri pašāvās garām novērošanas kamerai, taču Lūsila redzēja, kurp bēgle dodas. Viņa atkal ierunājās mikrofonā:
- Visām komandām doties uz ceturtā stāva dienvidrietumu stūri! Tur atkal redzēts objekts! Atkārtoju, ceturtā stāva dienvidrietumu stūris!
Lūsila smagi nopūtās un atdeva rāciju Krofordam. Labi, viņa domās sprieda, tagad tas ir tikai laika jautājums. Paskatījusies monitoros, viņa ieraudzīja aģentus, kas steidzās augšup pa Ņūvela-Saimona ēkas kāpnēm. Pēc nepilnas minūtes viņi jau bus Monikas Reinoldsas tuvumā un izvilks Amilu Guptu no konteinera. Varbūt ari Deivids Svifts bijis tik stulbs, ka iekļuvis ēkā kopā ar šo sievieti. Tad Lūsīla varēs aizmirst par šo draņķīgo operāciju un doties atpakaļ uz savu kabinetu štābā, kur vairs nebūs jādomā par teorētisko fiziku, bēguļojošiem vēsturniekiem vai aizsardzības ministra vājprātīgajām idejām.
Kamēr Lūsīla ļāvās šīm domām, visi monitoru ekrāni pēkšņi kļuva melni.
Braucis ar savu Ferrari tik ātri, cik vien uzdrošinājies, Semjons pēc četrām ar pusi stundām sasniedza Kārnegī universitāti un taisnā ceļā devās uz Robotikas institūtu. Tikko nogriezies no Forbsa avēnijas, viņš tomēr sāka bažīties, ka ir nokavējis. Ēkas ieeju sargāja ducis dūšīgu viru šortos un teniskreklos; puse no tiem pārmeklēja visu studentu mugursomas un somiņas, bet pārējie vīri, kuru pusautomātiskie ieroči vīdēja ārā no makstīm, uzmanīgi vēroja pūli.
Semjons veikli novietoja savu Ferrari stāvvietā un atrada novērošanas punktu aiz līdzās esošās ēkas. Intuīcija viņu nepievīla. Deivids Svifts un Monika Reinoldsa bija braukuši uz tikšanos ar Amilu Guptu. Semjons bija iepazinies ar Guptas gaitām un darbu pie doktora Einšteina; patiesību sakot, saņēmis šo uzdevumu, viņš bija pieņēmis, ka Gupta būs viens no mērķiem - tāpat kā Bušē, Makdonalds un Klainmans. Taču klients - Henrijs Kobs - bija iepriekš brīdinājis, ka ar Guptu nav vērts krāmēties. Viņš gan bijis viens no Einšteina asistentiem piecdesmitajos gados, taču neko nezinot par apvienoto teoriju. Kobs neatklāja, kā uzzinājis šo intriģējošo faktu, taču apgalvoja to ar nepārprotamu pārliecību. Tāpēc šķita dīvaini, ka FIB aģenti ielenkuši Robotikas institūtu un ir gatavi mesties virsū vīram, kas diemžēl neko nevarēs pastāstīt.
Taču arī Deivids Svifts bija pieņēmis, ka Gupta kaut ko zina par apvienoto teoriju, turklāt izskatījās, ka federālie aģenti notvēruši slazdā ari viņu kopā ar draudzenīti fiziķi. Izraut viņus no FIB rokām nebūs viegli. Birojs bija pastiprinājis operācijas drošības pakāpi, turklāt papildus aģentiem pie ieejas Ņūvela-Saimona ēkā ducis vīru atradās arī pie dienesta ieejas, bet citi, iespējams, sēdēja treilerā, kas kalpoja par komandpunktu. (Semjons to konstatēja pēc neskaitāmajām antenām uz tā jumta.) Taču Semjons nenobijās. Viņš zināja - ja nogaidīs pareizo brīdi, varēs izmantot apstakļus savā labā. Par veiksmi uzskatāms tas, ka apkārt bija daudz studentu, kas stulbi blenza uz aģentiem. Ja nāksies satikties ar FIB aci pret aci, varēs izmantot dzīvo aizsegu.
Semjons paņēma taktisko binokli, lai varētu tuvāk apskatīt operācijas norisi. Pie dienesta ieejas līdzās vairākām sievietēm bāli zilos uzsvārčos stāvēja garš aģents ar triecien- šauteni M-16 rokās. Semjons nopētīja viņu sejas - visas piecas bija melnādainās, taču Monikas Reinoldsas starp viņām nebija. Dažus jardus tālāk divi aģenti rakņājās brezenta konteinerā un nikni mētāja pa gaisu avīzes, saburzītus kartona iepakojumus un koka gabalus. Pēc divdesmit sekundēm atkritumi bija izsvaidīti pa stāvlaukumu, bet aģenti sadrūmu- ši vērās konteinera dibenā. Tad, piesteigusies pie aģentiem, drukna sieviete baltā blūzē un sarkanos svārkos sāka uz viņiem kliegt. Semjons pievērsās viņas sejai - krunciņas ap acīm un dusmu rievas. Semjonu pārņēma šoks - tā taču bija babuška! Kuplā sieviete, kas viņu pagājušonakt tik tikko nenogalināja! Ari šeit viņa vadīja operāciju, un šis dāmas seja liecināja, ka te kaut kas sagājis gristē. Vismaz viens no objektiem izbēdzis.
Tad Semjons pamanīja vēl vienu aģentu pulciņu - tie aplūkoja kādu pavisam savādu mašīnu. Tās pasažieru pusē bija izņemts sēdeklis un tā vietā ievietots masīvs mehānisms, kura galā atradās milzīga sudraba lode. Semjons izbrīnīts pētīja divaino transporta līdzekli; ari agrāk viņš to bija redzējis - žurnālā, rakstā par robotu mašīnām. Lodē atradās rotējošs lāzera skeneris, kas radīts, lai konstatētu šķēršļus mašīnas ceļā. FIB veica rūpīgu mašīnas apskati, iespidinot lukturīti katrā kaktiņā un spraudziņā. Viens aģents iztaujāja pārīti Robotikas institūta studentu un zem mašīnas meklēja paslēpušos bēgļus. Beidzot aģenti ļāva turpināt mašīnas testu, un studenti sekoja robotam, kas virzījās ārā no stāvlaukuma.
Taču, tiklīdz mašīna izbrauca Forbsa avēnijā un leni attālinājās, Semjons pamanīja kaut ko savādu - kad mašīna pagriezās, sudrabotā lode nerotēja. Lāzera skeneris nedarbojās, taču mašīna tik un tā neuztriecās ietvei vai kādam citam transporta līdzeklim. Tā virzījās bez aizķeršanās un visu laiku taisni. Semjons saprata, ka tas var nozīmēt tikai divas lietas - vai nu mašīna izmanto citu tehnoloģiju, ka izvairīties no apkārtējiem objektiem, vai arī salonā noslēpies šoferis.