- Sasodīts! - Monika iesaucās. - Ārā kaut kas notiek!
Arī Gupta vērās ekrānā. Viņš nospieda kādu pogu vadības panelī, un mašīnas griestos dūkdama atvērās slepena lūka. Pirmie ārā izrāpās Monika un Deivids, un tad Gupta palīdzēja savam mazdēlam. Tiklīdz Deivida apavi skāra asfaltu, viņš saklausīja sirēnu gaudošanu. Pa Forbsa avēniju uz Ņūvela-Saimona ēkas pusi traucās pusducis melnbaltu Pits- burgas policijas iecirkņa patruļdienesta mašīnu. FIB bija izsaucis papildspēkus.
Monika aizskrēja līdz savai mašīnai un atslēdza durvis.
- Ātri! Kāpiet mašīnā! Pirms viņi noslēguši ielas!
Deivids vedināja profesoru Guptu un Maiklu uz mašīnu,
bet tad apstājās.
- Pag! Mēs nedrīkstam braukt ar šo mašīnu! - Viņš pagriezās pret Moniku un norādīja uz numura zīmi. - FIB, iespējams, jau pārskata savu novērošanas kameru ierakstus. Ja viņi noskaidrojuši, kas tu esi, tad tagad katrs Pensilvāni- jas policists meklē sarkanu Corvette ar šādu numuru!
- Ko lai iesākam? - Monika atsaucās. - Mēs nevaram braukt ar Highlander, jo arī to viņi meklē!
Pūtainais students bikli pacēla roku.
- Profesor Gupta? Ja vēlaties, varat ņemt manu mašīnu. Tā ir tepat. - Viņš norādīja uz apdauzītu, pelēku Hyundai Accent ar milzīgu iedobumu aizmugurējā spārnā.
Monika pavērtu muti skatījās uz mašīnu.
- Hyundai? Tu gribi, lai atstāju savu mašīnu šeit un sēžos pie Hyundai stūres?
Gupta piegāja pie putainā studenta, kas jau bija izņēmis no kabatas mašīnas atslēgas, un papliķēja puisim pa muguru.
- Ļoti dāsni no tavas puses, Džeremij. Mašīnu atdosim, tiklīdz varēsim. Bet jums ar Geriju, manuprāt, uz dažām dienām vajadzētu aizbraukt no pilsētas. Ar autobusu aizbrauciet līdz Pirkstu ezeriem un tad ar autostopiem tālāk. Labi, puiši?
Studenti steigšus palocīja galvas - acīm redzami priecīgi pakalpot savam dievinātajam profesoram. Džeremijs atdeva atslēgas Guptam, kurš tās savukārt atdeva Deividam. Bet Monika joprojām stāvēja pie savas mašīnas atvērtajām durvīm un sērīgi skatījās, it kā redzētu savu mīlulīti pēdējo reizi.
Kad Deivids tuvojās, viņa veltīja tam pārmetumu pilnu skatienu.
- Es septiņus gadus krāju naudu, lai nopirktu šo mašīnu! Septiņus gadus!
Deivids pasniedzās viņai garām, lai paņemtu somu, klēpjdatora somu un maisiņu ar sviestmaizēm, ko Monika no rīta bija nopirkusi Ņūstentonas servisa stacijā. Tad viņš iespieda sievietei plaukstā Hyundai atslēgas.
- Dod iespēju arī tai mašīnai, - viņš teica. - Dzirdēju, ka tai ir lielisks motors.
Semjons binokli vēroja, kā četri cilvēki izkāpj no roboti- zētās mašīnas. Viņš uzreiz pazina Deividu Sviftu, Moniku Reinoldsu un Amilu Guptu. Ceturtais bija kāds dīvains izstīdzējis puisis ar melniem matiem un melnīgsnēju ādu. Gupta palīdzēja viņam izkāpt, tomēr izvairoties pieskarties, jā, ļoti savāds puisis. Semjonam gribējās nekavējoties uzbrukt, taču stāvlaukums nebija ideāla vieta šādai operācijai. Pārāk atklāta un pārskatāma. Bet galvenais - pavisam netālu atradās FIB aģentu armija, turklāt nesen uz universitātes pilsētiņas pusi bija aizbraukušas arī vairākas vietēja policijas iecirkņa patruļmašīnas. Labāk nogaidīt izdevīgāku brīdi.
Četrinieks vispirms devās uz Monikas mašīnas pusi (Semjonam šo transporta līdzekli līdz sīkumiem bija aprakstījis Kīts, nu jau mirušais mehāniķis), taču, mazliet apspriedušies ar diviem Robotikas institūta studentiem, visi ietūcījās pelēkā un apdauzītā mazlitrāžas mašīnītč. Tā izbrauca no stāvlaukuma un nogriezās pa labi Forbsa avēnijā. Semjons ļāva tai attālināties kādus simts metrus un tad sekoja savā Ferrari. Viņš nolēma atklāt uguni, tiklīdz bēgļi būs nonākuši kādā klusākā maģistrāles posmā. Nobraukusi kādu kilometru, mašīnīte atkal nogriezās pa labi un tālāk virzījās pa Marejas avēniju. Viņi brauca uz dienvidiem.
Karena domāja, ka Jona vēl guļ. Viņa bija dēlu nolikusi gulēt, tiklīdz abi bija atgriezušies no FIB. Iegājusi dēla istabā dažas stundas vēlāk, viņa konstatēja, ka puika joprojām guļ uz vēdera zem iemīļotās Zirnekļcilvēka segas, seju iespiedis sarkanzilā spilvenā. Pagriezusies, lai ietu ārā no istabas, Karena dzirdēja sarosīšanos gultā.
- Kur ir tētis? - Jona jautāja.
Karena apsēdās-uz gultas malas un atglauda zēna gaišos matus no sejas.
- Sveiks, mīļumiņ, - viņa nočukstēja. - Vai tagad jūties labāk?
Jona sarauca pieri un atgrūda mātes roku.
- Kāpēc policija meklē tēti? Vai tētis izdarījis kaut ko sliktu?
Nē, Karena domās nosprieda, pārāk daudz informācijas izpaust nevajag. Vispirms jānoskaidro, kas viņam zināms.
- Ko tev nakti izstāstīja aģenti? Kad aizveda prom no manis?
- Teica, ka tētim draud briesmas. Jautāja, vai viņam ir kādas draudzenes. - Jona apsēdās gultā un nospārdīja segu. - Vai viņi dusmojas uz tēti? Tāpēc, ka viņam tagad ir draudzenes?
Karena papurināja galvu.
- Nē, saldumiņ, neviens nav dusmīgs. Pagājušonakt notikušais ir negadījums, saproti? Aģenti bija sajaukuši dzīvokļus.
- Viņiem bija ieroči. Es tos redzēju. - Atceroties baiso skatu, Jonam iepletās acis. Viņš ieķērās Karenai piedurknē un sažņaudza audumu dūrē. - Vai viņi nošaus tēti, kad atradīs?
Karena apskāva dēlu un piespieda sev cieši klāt, atbalstījusi zodu uz viņa kreisā pleca. Zēns sāka raudāt, viņa krūtis spēji cilājās, un arī Karena sāka raudāt. Viņus māca vienas un tās pašas bailes. Bruņotie viri meklēja Deividu un agri vai vēlu atradīs. Asaras ritēja viņai pār vaigiem un krita Jonam uz muguras. Uz pidžamas auduma parādījās mikli traipi.
Šūpodama Jonu, Karena vērās zīmējumā, kas karājās pie sienas līdzās gultai. Tajā bija redzama Saules sistēma. Šo zīmējumu Deivids bija uzdāvinājis dēlam pirms diviem gadiem - neilgi pirms izvākšanās no viņu dzīvokļa. Uz liela, dzeltena afišu papira viņš bija uzzimējis Sauli un planētas, kā arī asteroīdu joslu un dažas komētas. Deivids bija strādājis stundām, rūpīgi izzīmējot Saturna gredzenus un Jupitera Lielo sarkano plankumu. Tolaik, Karena atcerējās, viņa bija jutusies aizvainota par to, cik daudz pūļu Deivids iegulda šajā darbā, - viņš varēja veltīt visu dienu, lai uzzīmētu bildi Jonam, bet neatrada piecas minūtes, lai aprunātos ar sievu par brūkošo laulību. Tagad viņa atzina, ka Deivids nemaz nav bijis tik neiejūtīgs. Viņš vienkārši piekāpās neizbēgamā priekšā. Lai nevajadzētu iesaistīties kārtējā neauglīgajā strīdā, viņš labāk nodevās zīmējumam un nodarbei, ko mīlēja.
Apmēram pēc minūtes Karena notrauca asaras no sejas. Labi, viņa nosprieda, pietiks raudāt. Laiks rīkoties. Satvērusi Jonu aiz pleciem, viņa to turēja iztieptas rokas attālumā un ieskatījās dēlam acis.
- Klausies, ko es tev teikšu. Apģērbies, cik ātri vien vari!
Zēns veltīja viņai apmulsušu skatienu, viņa vaigi kvēloja.
- Kāpēc? Uz kurieni mēs brauksim?
- Apciemosim kādu manu draudzeni. Viņa palīdzēs izlabot kļūdu, lai tētim vairs nedraudētu nepatikšanas. Labi?
- Kā viņa to izdarīs? Vai viņai ir pazīstamie policijā?
Karena uzlika roku zēnam uz muguras un mudināja kāpt
ārā no gultas.
- Vienkārši apģērbies! Parunāsim pa ceļam.
Kamēr Jona vilka nost pidžamu, Karena devās uz guļamistabu, lai uzvilktu vienu no saviem lietišķajiem kostīmiem. Varbūt izvēlēties pelēko Donna Karan, ko viņa parasti vilka uz līgumu apspriešanas sanāksmēm? Lai realizētu savu plānu, vajadzēja izskatīties cienījami.