Četrdesmit gadus ilgajā valsts dienesta viceprezidents bija ielāgojis vienu - civildienesta ierēdņi neko nespēj izdarīt ātri. Kamēr Nacionālās drošības aģentūras operatīvā grupa sāka darbu, trīs no četriem intereses objektiem jau bija mirusi. Šo teoriju iegūt vēlējas ari kadas citas valsts valdība vai teroristu grupa, un tagad terorisma apkarošanas eksperti apgalvoja, ka, teorijai nonākot nepareizajās rokās, sekas var būt postošas. Saskaņā ar Nacionālās drošibas aģentūras direktora ziņojumu salīdzinājumā ar šo nelaimi vienpadsmitais septembris izskatīsies pēc nenozīmīgas sadursmes.
- Un kads ir tavs plāns? - viceprezidents jautāja. - Pieļauju, ka ne jau tāpat vien esi atnācis uz manu kabinetu.
Ministrs palocīja galvu.
- Man vajadzīga pavēle. Gribu izvietot speciālās "Delta" vienības iekšzemes sektorā. Gribu, lai tās patrulē uz robežām un aktīvi meklē mūsu objektus. Laiks Pentagonam visu ņemt savās rokās.
Viceprezidents mirkli apdomāja dzirdēto. Faktiski likums par pagaidu policijas spēkiem aizliedza armijas vienībām piedalīties kārtībsargājošajās operācijās uz ASV zemes. Taču kritiskos brīžos bija pieļaujami izņēmumi.
- Uzskati, ka ir jau darīts, - viņš teica. - Cik ātri spēsiet atdabūt vienības uz Štatiem?
- Vienības tagad ir Irakas rietumos. Ar lidmašīnu viņus šurp atgādās nepilnu divpadsmit stundu laikā.
Tieši sešos vakarā, kad viņi pa deviņpadsmito maģistrāli brauca garām robotajām Rietumvirdžīnijas klintīm, Maikla spēļu ierīcē pēkšņi apklusa šaušanas skaņa. Aparātiņš izdvesa spalgu "ping", un tad sintezēta balss pavēstīja:
- Laiks vakariņot!
Deivids pāri plecam paskatījās uz aizmugurējo sēdekli un ieraudzīja Maiklu, kurš bija pacēlis galvu un vērās profesorā, kas snauda līdzās.
- Laiks vakariņot, vectēv, - puisis paziņoja.
Tie bija pirmie vārdi, kurus Deivids dzirdēja no viņa mutes. Balss bija stingra un bezkaislīga. Lai gan Deivids skaidri varēja saskatīt līdzību starp Maiklu un viņa vectēvu - tās pašas biezās uzacis, tie paši nevaldāmie mati -, puiša acis šķita stiklainas, bet seja tukša.
- Laiks vakariņot, vectēv, - viņš atkārtoja.
Gupta vairākas reizes samirkšķināja acis un pakasīja pakausi. Viņš paliecās uz priekšu - vispirms paskatījās uz Moniku, kas sēdēja pie stūres, pēc tam uz Deividu.
- Atvainojiet, - viņš teica. - Vai jums mašīnā nebiītu kaut kas ēdams?
Deivids palocīja galvu.
- Mēs no rīta šo to nopirkām. - Viņš pacēla plastikāta maisiņu ar pārtiku, ko Monika bija iegādājusies veikaliņā pie Pensilvānijas maģistrāles. - Paskatīsimies, kas palicis pāri.
Kamēr viņš čamdījās pa maisiņu, Monika uz brīdi atrāva skatienu no ceļa un palūkojās atpakaļskata spogulī. Jau trīs stundas viņa nervozi bija vērojusi apkārtni, meklējot patruļmašīnas, bet nu pievērsās Guptam un viņa mazdēlam.
- Vai datorspēles saka viņam priekšā, kad jāēd? - viņa jautāja.
- Jā, jā, - Gupta atbildēja, - mēs "Cīnitājā" ieprogrammējām pusotru stundu garus pārtraukumus maltīšu ieturēšanai. Un, protams, tas izslēdzas ari naktīs. Citādi Maikls spēlēs, kamēr sabruks.
Maisiņa apakšā Deivids sameklēja sviestmaizi ar tītara gaļu.
- Vai jūsu mazdēlam garšo tītars?
Gupta papurināja galvu.
- Baidos, ka ne. Vai ir vēl kas?
- Nekas ipašs. Tikai paciņa ar kartupeļu čipsiem un daži SnackVVi'll cepumi.
- Jā, kartupeļu čipsi viņam ļoti garšo. Taču tikai ar kečupu. Viņš neēdīs čipsus, kamēr uz tiem nebūs uzspiesta krietna deva kečupa.
Paskatījies zem sviestmaizes, Deivids atrada dažas kečupa paciņas, ko Monika laimīgā kārtā bija iemetusi maisiņā. Viņš tās kopā ar čipsiem pasniedza profesoram Guptam.
- Jā, lieliski, - profesors teica. - Redziet, ēšanas ziņā Maikls ir ļoti izvēlīgs. Tas ir vēl viens autisma simptoms.
Kamēr Gupta atvēra čipsu paciņu, Monika vēlreiz palūkojās atpakaļskata spoguli. Neapmierināta viņa bija sakniebusi lūpas plānā svītriņā. Kartupeļu čipsi un kečups nebija nekādas vakariņas.
- Vai jūs ar Maiklu dzīvojat divatā, profesor? - viņa jautāja.
Gupta izņēma no paciņas čipsu un uzspieda tam kečupu.
- Jā, esam tikai divi vien. Mana sieva nomira pirms divdesmit sešiem gadiem.
- Vai ir kāds, kas palīdz jums audzināt mazdēlu? Piemēram, aukle, medmāsa?
- Nē, mēs cenšamies paši tikt galā. Viņš nemaz nesagādā daudz raižu. Vienkārši jāsadzīvo ar viņa ieradumiem. - Gupta uzspieda nākamo devu kečupa uz čipsa un pasniedza mazdēlam. - Protams, butu vieglāk, ja sieva joprojām būtu dzīva. Hanna brīnišķīgi sapratās ar bērniem. Viņa no sirds mīlētu Maiklu.
Deividu pārņēma līdzjūtība pret veco vīru. Intervējot profesoru grāmatai "Uz titānu pleciem", viņš bija uzklausījis stāstu par vairākām personīgām traģēdijām, kas piemeklējušas Guptu pēc strādāšanas kopā ar Einšteinu. Pirmais bērns - dēls - nomira no leikēmijas divpadsmit gadu vecumā. Pēc dažiem gadiem Hanna Gupta dāvāja dzīvibu meitiņai, taču tā tika briesmīgi savainota autoavārijā. Tūkstoš deviņsimt astoņdesmit otrajā gadā, kad profesors bija pametis fiziku un nodibinājis programmēšanas kompāniju, kas varētu padarīt viņu bagātu, pēc triekas četrdesmit deviņu gadu vecumā nomira viņa sieva. Intervijas laikā Amils bija parādījis Deividam sievas fotogrāfiju, un tagad viņš to skaidri atcerejās - tumšmataina, slaida un nopietna Austrumeiropas skaistule.
Gupta intervijā bija vēl kaut ko minējis par savu sievu - kaut ko satraucošu -, taču Deivids nespēja atcerēties. Sarosījies savā sēdeklī, viņš pagriezās pret profesoru.
- Jūsu sieva arī bija Prinstonas universitātes studente, vai ne?
Vecais vīrs pacēla acis no čipsa, uz kura bija spiedis kečupu.
- Ne gluži. Viņa Fizikas fakultātē apmeklēja dažus aspirantūras seminārus, taču ta arī netika uzņemta studentu pulkā. Lai gan Hannai bija spožs zinātnieces prāts, karš pārtrauca viņas studijas, tāpēc viņai nebija akadēmiskā diploma.
Tagad Deivids atcerējās. Hanna Gupta bija pārdzīvojusi holokaustu. Viņa bija viena no ebreju bēglēm, kam Einšteins pēc Otrā pasaules kara bija palīdzējis nonākt Prinstonā. Einšteins bija centies glābt pēc iespējas vairāk Eiropas ebreju - apmaksāja emigrāciju uz Savienotajām Valstīm un atrada viņiem darbu universitātes laboratorijās. Tā ari iepazinās Amils un Hanna.
- Jā, man par šiem semināriem ir visnotaļ jaukas atmiņas, - Gupta turpināja. - Hanna sēdēja pēdējā solā, un visi vīrieši tajā telpā atskatījās uz viņu. Mēs sacentāmies, lai izpelnītos viņas uzmanību. Arī Žaks un Hanss interesējās par Hannu.
- Tiešām? - Deivids šķita ieintriģēts. Intervijā Gupta ne vārda nebija minējis par romantisko sāncensību starp Einšteina asistentiem. - Un cik spraiga izvērtās sacensība?
- Ne visai. Es saderinājos ar Hannu, iekams Žaks vai Hanss saņēma dūšu viņu uzrunāt. - Profesors sapņaini pasmaidīja. - Paldies Dievam, mēs palikām draugi. Hanss kļuva par abu mūsu bērnu krusttēvu. Pēc Hannas nāves viņš bija īpaši jauks pret manu meitu.