Apbrīnojami, Deivids prātoja. Kaut viņš šo stāstu būtu dzirdējis agrāk! To varēja iekļaut grāmatā. Taču, tiklīdz šī doma iešāvās prātā, viņš ari aptvēra, cik tā muļķīga. Daudz svarīgāk butu aprakstīt grāmatā Einšteina at klāto apvieno to lauku teoriju, nevis kāda fiziķa biogrāfijas sīkumus.
Vēl pēc dažām jūdzēm viņi pagriezās uz rietumiem un turpināja braukt pa šaurāku ceļu, kas vijās cauri kalniem. Lai gan līdz tumsai bija vēl apmēram stunda, stāvie, mežiem apaugušie kalni meta pār ceļu garas ēnas. Laiku pa laikam viņi pabrauca garām kādam laika apstākļu papluinītam treilerim vai zem kokiem pamestai automašīnai, taču tās arī bija vienīgās civilizācijas pazīmes. Ceļš bija tukšs - ja neskaita
Hi/uudai un dzeltenu sporta auto apmēram ceturtdaļjūdzi aiz viņiem.
Monika atkal palūkojās atpakaļskata spoguli. Profesors Gupta pasniedza Maiklam vēl vienu čipsu ar kečupu - ieslidināja puisim mutē kā putnēnam. Deivids nodomāja, cik tas ir aizkustinošs skats, bet Monika tikai papurināja galvu.
- Kur tagad ir jusu meita, profesor? - viņa jautāja.
Gupta saviebās.
- Kolumbusā, Džordžijā. Narkomāniem piemērota pilsēta, jo netālu ir Beninga forts. Karavīriem nav problēmu iegādāties metamfetamīnu.
- Vai esat mēģinājis viņu sūtīt ārstēties?
- Protams, esmu. Daudzkārt. - Profesors pielieca galvu un, saraucis degunu, it kā būtu saodis puvekļus, drūmi skatījās uz kečupa paciņu savā rokā. - Elizabete ir ļoti stūrgalvīga sieviete. Tikpat gudra kā māte, taču vidusskolu tā ari nepabeidza. Piecpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām un kopš tā laika dzīvo zaņķī. Tiešām negribu teikt, kā viņa pelna iztiku, jo tas ir pārāk riebīgi. Es Maiklu ņemtu pie sevis arī tad, ja viņam nebūtu autisma.
Monikas pierē starp uzacīm parādījās vertikāla rieva. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Deivids bija ielāgojis, ko tas nozīmē. Dusmas. Tas pārsteidza - viņas pašas māte lietoja heroīnu, tāpēc Deivids iedomājās, ka šī pieredze mudinātu just līdzi profesoram Guptam. Taču tā nebūt nebija. Šķita, ka viņa labprāt sagrābtu profesoru aiz apkakles.
- Meita neārstēsies, ja to ieteiksiet jūs, - Monika teica. - Jūsu attiecībās ir pārāk daudz rūgtuma. Vajadzīgs kāds cits, kas iejauktos.
Gupta paliecās uz priekšu un piemiedza acis. Tagad arī viņš izskatījās dusmīgs.
- Es jau mēģināju. Palūdzu, lai Hanss aizbrauc uz Džordžiju un aprunājas ar viņu. Hanss aizbrauca uz būdu, kur mitinājās mana meita, izmeta visas narkotikas un pierakstīja viņu ambulatorās ārstēšanas centrā. Viņš pat atrada Elizabetei darbu - sekretāres vietu pie kāda no Beninga forta ģenerāļiem. - Profesors ar pirkstu norādīja uz Monikas atspulgu atpakaļskata spogulī. - Vai zināt, cik ilgi viņa izturēja? Divarpus mēnešus. Un pēc tam atkal nodevās uzdzīvei, pazaudēja darbu un vairs negāja uz kliniku. Kopš tā laika Maikls dzīvo pie manis.
Smagi elpodams, vecais virs atslīga sēdeklī. Maikls sēdēja viņam līdzās un pacietīgi gaidīja nākamo kartupeļu čipsu. Profesors izņēma to no paciņas, taču rokas tik ļoti trīcēja, ka viņš nespēja saspiest kečupa paciņu. Deivids jau gribēja piedāvāt palīdzību, taču tajā brīdī viņiem garām patraucās dzeltenais sporta auto. Tas pa līkumoto ceļu traucās ar ātrumu vismaz astoņdesmit jūdzes stundā un iebrauca pretējā joslā, lai gan viņi atradās zonā, kur aizliegts apdzit.
- Jēziņ! - Deivids pārbijies iesaucās. - Pie velna, kas tad tas?
Monika paliecās uz priekšu, lai varētu labāk saskatīt.
- Tā nav patruļmašīna. Ja vien Rietumvirdžīnijas policisti tagad nebraukā ar Ferrari.
- Ferrari?
Monika palocīja galvu.
- Visai labs. 575 MaraneUo coupe. Valstī ir tikai piecdesmit šādu eksemplāru. Maksā apmēram trīs reizes vairāk nekā mana mašīna.
- Kā tu to zini?
- Prinstonas inženieru skolas vadītājam ir tāda pati. Mēs allaž satiekamies Kīta servisā. Interesanta mašīna, taču visai bieži lūst.
Ferrari šķērsoja abas dzeltenās līnijas un atkal iekārtojās pareizajā joslā. Taču auto nevis uzņēma ātrumu, bet gan samazināja. Līdz septiņdesmit, tad sešdesmit, tad piecdesmit jūdzēm stundā. Dažu sekunžu laika tas jau vilkās ar trīsdesmit jūdzēm stundā tikai duci jardu viņiem priekšā, un Monika nevarēja tam pabraukt garām, jo ceļš meta asus līkumus.
- Kas tam puisim lēcies? - Deivids iesaucās. - Vispirms viņš pašaujas garām kā raķete, bet tagad skaita zvirbuļus!
Monika neatbildēja. Viņa izstiepa kaklu pāri stūrei un, sa- miegusi acis, pētīja Ferrari, kas lēni slīdēja lejup pa kalnu. Pēc dažām sekundēm viņai sāka raustities vaigs.
- Ņūdžersijas numura zīme, - viņa teju čukstus teica.
Ferrari brauca apmēram simts jardu attālumā. Vadītājs nospieda bremžu pedāli, un mašīna apstājās pie šaura tilta, tādējādi aizšķērsojot ceļu arī viņiem.
Situācija bija visai sarežģīta. Semjonam vajadzēja sagūstīt četrus cilvēkus braucošā automašīnā, turklāt cenšoties viņus neievainot un nepiesaistīt nevēlamu uzmanību. Sākumā viņš bija domājis nodzīt mazlitrāžas mašīniti no ceļa, taču tā abās pusēs auga biezi meži, un viņš zināja, ka, ietriekusies kokā, mašīna salocīsies kā akordeons. Daudz vairāk laika būtu jāpavada, lai cilvēkus izvilktu no vraka, nevis nopratinātu. Nē, vispirms vajadzēja apturēt mašīnu.
Tāda iespēja Semjonam radās, kad viņi nonāca pie šaura tilta, kas veda pāri seklai upītei. Viņš ar Ferrari aizšķērsoja ceļu, paņēma savu Uzi ieroci un izlēca no mašīnas. Uzlicis ieroča stobru uz Ferrari motora pārsega, Semjons nomērķēja uz tuvojošos mašīnu. Tiklīdz tā būs samazinājusi ātrumu, lai apgrieztos, viņš sašaus riepas, un pārējais jau bus vienkārši. Automašīna atradās tik tuvu, ka salonā bija saskatāmi četri cilvēki, savādo puisi aizmugurējā sēdekli ieskaitot. Labi, ka viņi paņēmuši līdzi arī to puišeli, Semjons domās sprieda. Lai pārējie būtu daudz piekāpīgāki, viņš bija nolēmis sākt tieši ar puisi.
Pie Ferrari Deivids pamanīja rosību. Aiz mašīnas slēpās kāds milzīga auguma plikgalvis melnā teniskreklā un aiz- sargkrāsas biksēs. Galvu viņš bija paliecis sānis un vienu aci aizvēris, jo skatījās īsas, melnas mašīnpistoles tēmēklī. Deividu pārņēma šausmas. Šķita, ka viņš jau sajūt lodi sirdī. Viņš izslējās taisni un ar labo roku ieķērās roku balstā mašīnas durvīs. Taču acis neatrāvās no šāvēja aiz Ferrari, un jau nākamajā mirklī Deivids pamanīja, ka stobrs nav notēmēts tieši uz viņiem. Viņš mērķēja mazliet zemāk, uz riepām.
Ari Monika pamanīja šo vīru.
- Sasodīts! - viņa iesaucās. - Es griežos apkārt!
Viņa noņēma kāju no gāzes pedāļa, taču nospiest bremzes nepaguva, jo Deivids ieķērās viņai celī.
- Nē, nesamazini ātrumu! Viņš šaus riepās!
- Ko tu dari? Laid mani vaļā!
- Brauc turp! - Deivids norādīja uz spraugu starp kokiem ceļa kreisajā pusē, kur akmeņains un aizaudzis ceļš veda lejup pie upes. - Spied gāzi, un uz priekšu!
- Traks esi? Mēs nevaram…
Atskanēja trīs metāliski tinkšķi - pa priekšējo mašīnas spārnu trāpīja pirmās lodes. Vairs nestrīdēdamās, Monika nospieda gāzes pedāli un parāva mašīnu nost no ceļa.
Nākamā ložu kārta trāpīja mašīnas pakaļgalā brīdī, kad tā sasvērās pāri pauguram un sāka braukt pa šauro celiņu. Monika ieķērās stūrē un nokliedza: