- Sasodīts!
Deivids, Amils un Maikls kratījās savos sēdekļos, un mašīna grabēja kā čemodāns, kas piekrauts ar sudraba traukiem. Ātrums bija mazliet par lielu, taču viņi traucās pāri zāļu kumšķiem un akmeņiem un jau pēc sekundes slīdēja pāri seklajai upītei - uz priekšu viņus dzina inerces spēks. Mašinas riteņi sacēla milzīgas šļakatas, un viņi jau atradās otrā krastā. Motors protestēdams ierēcās, taču mašīna kā āzis rāpās augšup pa krastu un jau sasniedza celiņu, kas veda atpakaļ uz maģistrāli. Kad riteņi skāra asfaltu, Deivids palūkojās sānskata spogulī - plikgalvis stāvēja uz tilta un joprojām spieda sava ieroča laidi pie pleca. Taču vairs nešāva. Viņš metās atpakaļ pie sava Ferrari un apsēdās pie stūres.
- Brauc! - Deivids iekliedzās. - Viņš dzenas mums pakaļ!
Celiņš kanoe airētājiem. Lai privileģētie, izklaižu kārie amerikāņi varētu ar mašīnām piebraukt pie paša krasta un ielaist laivas ūdenī. Semjons klusībā lādējās, ka nav to pamanījis agrāk.
Iekāpis Ferrari, viņš nolēma mainīt stratēģiju. Vairs nebūs mēģinājumu sagūstīt šos cilvēkus, nenodarot tiem pāri. Viņš savu iegūs arī tad, ja dzīvs būs palicis tikai viens.
Monika spieda gāzes pedāli, taču viņi brauca augstā kalnā un mašīna tik tikko spēja attīstīt ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā. Viņa ar dūri sita pa stūri, bet motors tik svilpa un šķaudīja.
- Es taču teicu, ka jābrauc ar manu mašīnu! - viņa kliedza, skatīdamās spidometrā.
Deivids pār plecu palūkojās ārā pa aizmugurējo logu. No Ferrari nebija ne miņas, taču viņam šķita, ka tālumā dzird motora rūkoņu. Maikls atkal vērās savas datorspēles ekrānā un klusi gaidīja, kad tas atdzīvosies. Likās, ka viņš neko nav pamanījis. Taču profesors Gupta bija caurcaurēm nobijies. Viņš piespieda abas rokas pie krūtīm, it kā gribētu nomierināt auļojošo sirdi. Acis bija nedabiski platas.
- Kas notiek? - viņš izdvesa.
- Viss ir kārtībā, profesor, - Deivids sameloja. - Ar mums viss būs kārtībā.
Profesors nikni purināja galvu.
- Es gribu izkāpt! Laidiet mani ārā no mašīnas!
Panikas lēkme, nodomāja Deivids. Viņš izstiepa rokas ar
delnām uz leju - cerībā, ka tas ir mierinošs žests.
- Vienkārši dziļi ievelciet elpu, labi? Dziļi, dziļi.
- Nē, es gribu izkāpt!
Profesors atsprādzēja drošibas jostu un pastiepās pēc durvju roktura. Par laimi, durvis bija aizslēgtas, un, iekams Gupta paguva tās atslēgt, Deivids ierāpās aizmugurējā sēdeklī un uzgūlās virsū vecajam vīram, vienlaikus satverot viņa delnu locītavas.
- Es taču teicu, ka viss būs kārtībā! - Deivids atkārtoja. Izteicis šos vārdus, viņš atkal paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja dzelteno Ferrari apmēram piecdesmit jardu attālumā no viņiem.
Deivids tūdaļ paskatījās uz Moniku, lai brīdinātu, taču viņa jau bija pamanījusi vajātāju. Niknās, brūnās acis vērās atpakaļskata spogulī.
- Inženieru skolas vadītāja mašīna! - Monika nošņāca. - Tas nolāpītais plikpauris paņēmis viņa mašīnu!
- Viņš dzenas mums pakaļ, - Deivids teica. - Vai nevari pabraukt mazliet ātrāk?
- Nē, nevaru! Viņš brauc ar Ferrari, bet man ir tikai sasodīts Hyutidai! - Monika papurināja galvu. - Viņš droši vien bijis manā mājā un meklējis mūs! Bet atrada tikai Kitu. Un tā viņš tika pie mašīnas!
Kamēr viņi uzrāpās kalna virsotnē, Ferrari arvien tuvojās. Kad mašīna bija aptuveni divdesmit pēdu attālumā, Deivids ieraudzīja, ka plikgalvis atver vaditāja puses logu. Ar labo roku turēdams stūri, tas izliecās pa logu un ar savu mašīnpistoli mērķēja pa priekšā braucošo mašīnu. Deivids tūdaļ nogrūda Maiklu un profesoru Guptu uz grīdas. Brīdī, kad Deivids abus piesedza ar savu augumu, puisis izgrūda sirdi plosošu kliedzienu.
- Pieliecies! - Deivids uzsauca Monikai. - Viņš tūdaļ šaus!
Pirmā ložu kārta trāpīja pa aizmugurējo stiklu, ar stikla
lauskām apberot viņu muguras. Nākamā aizšāvās pāri viņu galvām un izsita caurumus priekšējā stiklā. Pārliecināts, ka Monika ievainota, Deivids ierāpās priekšējā sēdeklī, lai pārņemtu mašīnas vadību, taču sieviete, sveika un vesela, joprojām bija ieķērusies stūrē. Asinis nemanīja, taču vaigi bija mikli. Viņa raudāja.
- Kīts ir miris, vai ne? - viņa nokliedza.
Viņi abi zināja atbildi - skaļi to izteikt nebija vajadzības. Deivids tikai uzlika roku viņai uz pleca.
- Bet tagad laidīsimies, labi?
Braucot lejā no kalna, mašīna sāka uzņemt ātrumu. Plikgalvis izšāva nākamo kārtu, taču šoreiz lodes skrēja garām mašīnai, jo ceļš spēji nogriezās pa labi. Iebraucot līkumā, riepas spalgi nokaucās, un Deividam nācās ieķerties mašīnas priekšējā panelī, lai neuzgrūstos Monikai.
- Jēziņ! - viņš iekliedzās. - Uzmanīgāk!
Šķita, ka Monika to nav dzirdējusi. Viņa skatijas taisni priekšā uz ceļu un neatrāva acis no abām dzeltenajām līnijām. Spiežot gāzes pedāli, viņa bija sasprindzinājusi labo kāju, un rokas bija ieķērušās stūrē tik spēcīgi, ka delnu virspusē izspiedās vēnas. Viņas nervi un muskuļi bija uzvilkti kā stīgas, bet sejā jautās neganta apņēmība. Sieviete, kas bija spējusi iedziļināties stīgu teorijas sarežģītajos labirintos, garos vienādojumos un daudzdimensiju saritinājumu topoloģijās, tagad aprēķināja centrbēdzes speķus.
Kalna nogāzes vidu ceļš iztaisnojās un pārvērtās par slidkalniņu, kas laidās cauri mežam. Tagad mašīnas ātrums bija vairāk nekā simts jūdzes stundā, taču Ferrari joprojām turējās cieši aizmugurē. Abās ceļa pusēs garām traucās koku ainava - lapu, stumbru un zaru ņudzeklis. Tad Deivids simts jardus priekšā ieraudzīja spraugu - pa kreisi četrdesmit piecu grādu leņķi veda šaura asfalta strēmele. Deivids paskatījās uz Moniku - ari viņa bija ieraudzījusi šo ceļu.
Pagriezies apkārt, Deivids skatījās uz Ferrari. Plikgalvis atkal liecās ārā pa logu un mērķēja uz viņiem ar automātu. Deividam pietika laika, lai noskaitītu īsu lugšanu. Vēl ne, viņš lūdzās. Pagaidi vēl sekundi! Vēl tikai sekundi!
Tad Monika pagrieza mašīnu pa kreisi, un Deivids spēcīgi atsitās pret durvīm. Mašīna pacēlās uz labās puses riteņiem un gandrīz apmetās otrādi, taču jau pēc mirkļa kreisās puses riteņi pieskārās ceļam un viņi turpinaja braukt. Plikgalvis pārsteigts atrāva acis no ieroča un, ar vienu roku pagriezis stūri, mēģināja sekot bēgļiem. Taču bija mazliet par vēlu. Ferrari pakaļgals pasitās uz priekšu, un mašīna sāka mežonīgi griezties pretēji pulksteņa rādītāju virzienam. Tā slīdēja pa ceļu kā koši dzeltens ugunsrats - ātrums, neparas- tums un spīdums šķita gandrīz skaists. Tad mašīna noslīdēja no asfalta un ar briesmīgu troksni ietriecās koka.
Monika palaida gāzes pedāli mazliet vaļīgāk, taču turpināja stūrēt. Pa sašauto aizmugurējo logu Deivids redzēja, kā Ferrari apvijas līkam ozolam. Tad ceļš meta divus līkumus un avārija pazuda no viņu redzesloka.
***
Karena un Jona stāvēja Neiv York Times ēkas foajē. Pie apsardzes galdiņa sēdēja zilā jakā ģērbies saidzis vīrs ar ērgļa degunu.
- Kā varu jums palīdzēt? - viņš jautāja.
Karena veltija viņam platu smaidu.
- Jā, esmu atnākusi pie Glorijas Mičelas. Viņa šīs avīzes redakcijā strādā par reportieri.
- Vai jums norunāta tikšanās?
Karena papurināja galvu. Viņa nebija centusies sazvanīt Gloriju, jo baidījās, ka FIB noklausās viņas telefonu.
- Nē, mēs esam senas draudzenes. Gribēju tikai apsveicināties.