- Bet ārpus Pitsburgas?
Vēlreiz noklikšķinot peli, ekrānā parādījās Savienoto Valstu karte. Četri punktiņi mirgoja Kalifornijā, viens Tenesī štatā, viens Rietumvirdžīnijā, divi Džordžijā un pusducis netālu no Vašingtonas Kolumbijas apgabalā.
- Aizsardzības ministrija vairākās vietās testē Guptas radītos novērošanas robotus, - Krofords skaidroja. - Un NASA vienu mašīnu gatavo sūtīšanai uz Marsu.
- Bet kas ir šeit? - Lūsila norādīja uz mirgojošo punktiņu Rietumvirdžīnijā. Tas bija pats tuvākais I'itsburgai.
Aģents Krofords uzklikšķināja uz tā, un parādījās norāde "Kārnegī atpūtas nams, Džolo, Rietumvirdžīnijā".
- Neizskatās, ka tā būtu militārā bāze vai NASA centrs, - Lūsīla sacīja. Cerību stariņš sirdi sāka vienmērīgi pulsēt. Tā bija tikai vāja nojauta, taču gadu gaitā viņa bija iemācījusies tai uzticēties.
Krofords pētīja norādi ekrānā.
- Šādu nosaukumu Guptas dokumentos neesmu redzējis. Iespējams, tas bijis privāts darījums. Varbūt ar kādu aizsardzības industrijas kompāniju, kas ražo robotus.
Lūsīla papurināja galvu. Punktiņš mirgoja pašā štata dienvidu stūrī, Hetfīldas un Makoja apgabala viducī. Tajā apvidū nebija nevienas aizsardzības industrijas kompānijas.
- Vai mums ir kāds aģents šajā Rietumvirdžīnijas apgabalā?
Krofords izņēma no kabatas savu mobilo e-pasta ierīci, kurā varēja izsekot operācijā iesaistītajiem aģentiem.
- Paskatīsimies. Aģents Broks un Santullo darbojas uz septiņdesmit septītās starpštatu maģistrāles, palīdzot štata policijai patrulēt uz ceļiem. Tas ir apmēram piecdesmit jūdžu attālumā no Džolo.
- Pasakiet, lai Broks un Santullo nekavējoties dodas uz turieni. Viņiem būs vajadzīga palīdzība, tāpēc sapulciniet vēl duci aģentu un sagatavojiet lidmašīnu.
Krofords sarauca pieri.
- Vai esat pārliecināta? Pagaidām mums zināms tikai tas…
- Izpildiet pavēli!
ASTOTĀ NODAĻA
Kad viņi nonāca Kārnegi atpūtas namā, bija jau melna tumsa, taču mašīnas lukturu gaismā Deivids varēja saskatīt pietiekami daudz, lai saprastu, ka Endrū Kārnegi nebūtu ar mieru tajā pavadīt kaut vienu nakti. Tā bija vienkārša vienstāva guļbaļķu būda nelielā klajumā meža vidū. Būdas priekšā mētājās krituši zari, lieveni klāja miklu lapu kumšķi. Kārnegi universitāte pieļāvusi, ka ēka ir tik nolaista. Un bija pilnīgi skaidrs, ka tajā neviens nav dzīvojis vismaz kopš pagājušās vasaras vai pat ilgāk.
Deivids atvēra pasažiera puses durvis un palīdzēja arī profesoram Guptam izkāpt no mašīnas. Vecais virs bija atguvies no panikas lēkmes, taču viņa kājas joprojām ļodzījās. Lai pārkāptu zālē sakritušajiem zariem, Deividam viņš bija jātur aiz elkoņa. Arī Monika un Maikls izkāpa no mašīnas, kam palika ieslēgti lukturi, lai viņi redzētu ceļu. Nonācis pie ārdurvim, Gupta norādīja uz puķu podu, kas drīzāk atgādināja dubļu kaudzi.
- Atslēgas ir zem tā puķu poda, - viņš teica.
Pieliecies, lai tās paņemtu, Deivids izdzirdēja tālu, apslāpētu dunoņu, kas atbalsojās kalnos. Viņš tūdaļ izslējās un saspringa.
- Jēziņ! - viņš nošņāca. - Pie velna, kas tas bija?
Gupta ieķiķinājās un papliķēja Deividam pa muguru.
- Neuztraucieties, tie ir vietējie. Vakaros viņiem patīk klaiņot mežos ar bisēm plecā un nomedīt kaut ko vakariņām.
Deivids pāris reižu dziļi ievilka elpu.
- Es sāku saprast, kāpēc jūsu universitātes profesori nebrauc šurp.
- Nav jau nemaz tik slikti. Cilvēki šajā apkaimē ir visai interesanti. Te ir baznīca, kur viņi svētdienās dīda čūskas. Viņi dejo apkārt kancelei, turēdami virs galvām klaburčūs- kas. Divaini, bet tikai retais tiek sakosts.
- Iesim beidzot iekšā, - Monika mudināja. Viņa nervozi lūkojās lapu baldahīnā virs galvas.
Deivids atkal pieliecās, pacēla puķu podu un paņēma aprūsējušu atslēgu. Viņš to ielika slēdzenē, un pēc pāris mēģinājumiem pagriezt atslēgu durvis atvērās. Deivids ar roku pagrābstljās gar sienu, kamēr atrada gaismas slēdzi.
No iekšpuses būda izskatījās mazliet pievilcīgāka. Pie tālākās sienas bija akmens kamīns, uz grīdas - brūns paklājs. Pa kreisi bija virtuve ar vecmodīgu ledusskapi, pa labi - divas guļamistabas. Istabas centrā atradās masīvs ozolkoka galds ar datoru, monitoru un dažām papildierīcēm.
Profesors Gupta vedināja visus tālāk.
- Nāciet, nāciet! Baidos, ka nav nekā ēdama, jo te ilgu laiku neviens nav dzīvojis. - Viņš uzreiz piegāja pie ozolkoka galda, lai ieslēgtu datoru, bet, taustīdamies pēc elektrības kabeļa, ieraudzīja kaut ko citu. - Paskaties, Maikl! Biju aizmirsis, ka mēs to atstājām šeit! Un baterijas joprojām ir uzlādētas!
Pietupies Gupta nospieda dažus slēdžus. Deivids sadzirdēja, ka iedūcās elektriskais motors, un ieraudzīja, ka no galda apakšas izlien četrkājains robots. Apmēram divas pēdas augstais un trīs pēdas platais aparātiņš atgādināja miniatūru brontozauru. Tas bija būvēts no spoža, melna plastikāta, tā kakls un aste sastāvēja no atsevišķām detaļām, lai varētu kustināt un locīt. Dūres lieluma galviņā bija divas sarkanas lampiņas - acis, bet uz muguras rēgojās gara antena. Mehāniskais radījums apstājās viņu priekšā un sāka grozīt galvu no vienas puses uz otru, it kā pētītu istabu.
- Vai gribi uzspēlēt bumbu, Maikl? - jautāja sintezēta balss. Kad skanēja vārdi, robota mute virinājās vaļā un ciet.
Maikls pārstāja spēlēt "Cīnītāju". Pirmo reizi Deivids redzēja, ka puisis smaida, un šajā brīdī viņa seja ļoti līdzinājās Jonas sejai. Maikls aizskrēja līdz paklājam, pacēla koši sārtu bumbu un aizripināja to robota virzienā. Aparātiņš pagrieza galvu, ar sensoriem sekojot bumbai, un tad aizkūņojās tai pakaļ.
- Tas ir programmēts sekot sārtiem priekšmetiem, - Gupta paskaidroja. - Tam ir papildu metāloksīdu pusvadītāju sensori, kas pazīst krāsu.
Profesors ar acīm redzamu prieku vēroja savu mazdēlu. Savukārt Monika kļuva nepacietīga. Viņa paskatījās vispirms uz datoru, tad uz Deividu. Viņš saprata, ko Monika domā, - kaut kur uz šā datora cietā diska, iespējams, atrodas Visa Esošā teorija. Viņai ļoti gribējās to apskatīt.
- Profesor? - Deivids ierunājās. - Vai mēs varētu pārskatīt failus?
Vecais vīrs šķita izraujamies no sapņiem.
- Jā, jā, protams! Piedodiet, Deivid, mazliet apmulsu. - Viņš pavilka krēslu tuvāk galdam un ieslēdza datoru. Deivids ar Moniku nostājās viņam aiz muguras un vērās pār plecu ekrānā.
Vispirms Gupta atvēra datora dokumentu mapi. Logā parādījās visu to failu saraksts, kurus saglabājuši daudzie profesori, kas kopš datorsistēmas uzstādīšanas viesojušies Kārnegi atpūtas namā. Gupta sameklēja mapi ar nosaukumu "Maikla kaste". Tā bija aizsargāta ar paroli, ko Gupta ierakstīja ailītē, - "sarkanaispirats79". Mape atvērās.
- Šos dokumentus mēs saglabājām pirms četriem gadiem, kad bijām atbraukuši uz šejieni, - profesors teica, rādot uz Microsoft Word failiem. - Ja Hanss paslēpis teoriju šajā datorā, tai jābūt šajā mapē, jo visi pārējie faili uz cietā diska saglabāti vēlāk.
Septiņi dokumenti bija sakārtoti atkarībā no laika, kad tie pēdējoreiz pārskatīti; augšā bija divtūkstoš ceturtā gada divdesmit septītais jūlijs, apakšā - divtūkstoš ceturtā gada devītais augusts. Pirmajam failam bija nosaukums "Vizuāls". Nākamo sešu failu nosaukumā bija tikai trīsciparu skaitļi: 322, 512, 845, 641, 870 un 733.