Gupta atvēra pirmo failu.
- Šo es atceros, - viņš teica. - Pirmajā vakarā es lejupie- lādēju kādu pētniecisko darbu, ko viens no maniem studentiem bija uzrakstījis par vizuālās pazīšanas programmām. Taču man tā arī neizdevās to izlasīt. Varbūt Hanss atvēris failu un ierakstījis tajā dažus vienādojumus.
Pētījuma nosaukums bija "Varbūtiskās apakštelpas vizuāla ja attēlojumā". Tas bija tipisks aspiranta garadarbs - garš, smagnējs, nesaprotams. Gupta pārskatīja lappuses, un Deivids gaidīja, kad teksts pēkšņi tiks pārrauts, atstātas vairākas tukšas rindas un tad ierakstītas vienādojumu virknes, kam nav nekā kopīga ar vizuālo pazīšanu. Taču ekrānā vīdēja tikai pētījuma teksts - nogurdinošas deviņas nodaļas, divdesmit trīs ilustrācijas un septiņdesmit divas atsauces.
- Labi, to esam caurskatījuši, - Gupta teica, nonācis lidz galam. - Vēl seši palikuši.
Viņš noklikšķināja uz faila ar nosaukumu 322. Dokuments bija joti garš, un pagāja kāds laiks, kamēr tas atvērās. Pēc piecām vai sešām sekundēm ekrāna parādījās iespaidīgs vārdu saraksts, un aiz katra bija ierakstīts telefona numurs. Pirmais bija Abernatiss, otrais - Abots. Pēc tam nebeidzama rinda Adamsu, Akermanu, bija ari Pols Alami un Tanja Alto. Tiem sekoja vismaz trīsdesmit Āronu un tikpat daudz Aronsonu. Šķirot tālāk, acu priekšā mirgoja arvien jauni tūkstoši ierakstu alfabēta kārtībā.
Monika apmulsusi papurināja galvu.
- Kāpēc esat lejupielādējis telefonu grāmatu?
- To izdarīja Maikls. - Gupta pameta galvu uz mazdēla pusi; puisis joprojām spēlēja bumbu ar robotu. - Autiskiem bērniem bieži ir divainas apmātības. Daži iegaumē vilcienu vai autobusu sarakstu. Pirms dažiem gadiem Maikls bija kā apmāts ar telefonu numuriem. Viņš lasīja telefonu grāmatas, iegaumēja ierakstus un pārrakstīja tos. Katrā no šiem failiem ir telefonu numuri noteiktā valsts teritorija ar noteiktu trīs- zīmju kodu.
Deivids vērās datora ekrānā mirgojošajā raibumā, kas slīdēja pārāk ātri, lai kaut ko varētu izlasīt.
- Ir iespējams noteikt, vai doktors Klainmans labojis šos failus?
- Diemžēl šī sistēma bija izslēgta, tāpēc automātiski izmaiņas redzēt nav iespējams. Lai noskaidrotu, vai Hanss kaut ko pielicis klāt, nāksies pārskatīt visu tekstu.
Monika iesvilpās.
- Sasodīts! Ja arī pārējie faili ir tikpat gari kā šis, mums stundām nāksies blenzt datorā.
Profesors Gupta pēkšņi apturēja teksta slīdēšanu ekrāna. Viņš vērās tajā tik cieši, ka Deividam jau šķita - vecais vīrs brīnumainā kārtā uzdūries Herr Doktor vienādojumiem, kas kā spožas adatas mirdz milzīgā datu kaudzē. Bet ekrānā bija tikai bezgalīgs saraksts ar neskaitāmiem Kebotiem.
- Man ir ideja, - viņš teica, virzīdams kursoru uz ekrāna augšpusi. - Katrā vienādojumā jābūt vienādības zīmei, vai ne? Tātad es katrā failā meklēšu tikai šo zīmi. - Viņš uzklikšķināja uz rediģēšanas izvēlnes un atvēra meklēšanas logu. - Taču arī tam būs vajadzīgas dažas minūtes. Faili ir ļoti gari.
Deivids palocīja galvu. Bija vērts mēģināt.
Argunas upes ieleja Čečenijā kara laikā tika briesmīgi nopostīta, taču Semjona sapņos tā allaž bija neskarta. Viņš kā ērglis planēja virs šaurās upes, kuras abos krastos slējās Kaukāza kalnu granīta klintis. Upes austrumu krastā viņš redzēja ceļu - šoseju, kas uzbūvēta krievu tankiem un bruņutransportieriem, - taču šoreiz uz tā atradās tikai viens transporta līdzeklis, un tā nebija militārā tehnika. Semjons metās lejā aizā, lai apskatītu mašīnu tuvāk. Pēc pāris sekundēm viņš to pazina - paša mašīna, vecā, pelēkā Lada. Pie stūres sēdēja viņa sieva Oļeņka Ivanovna, kuras garie mati kā straume plūda pār muguru, bet aizmugurējā sēdeklī rosījās bērni Sergejs un Larisa. Viņi atbraukuši ciemos pie Semjona, kas dzīvoja bāzē Bashojas pilsētā divdesmit kilometru tālāk uz dienvidiem. Šoseja bija droša - čečenu kaujinieki šajā apvidū bija vai nu nogalināti, vai arī aizgājuši dziļāk kalnos -, taču sapņos Semjons tik un tā sargāja mašīnu, planēdams virs līkumotā ceļa. Pēkšņi Lida pagriezās, un Semjons ieraudzīja melnu helikopteru, kas pielādēts ar raķetēm.
Patiesībā Semjons uzbrukumu nebija redzējis. Viņš par to dzirdēja stundu pēc notikušā, kad komandieris ziņoja, ka amerikāņu "Deltas" vienības atkal šķērsojušas Čečenijas robežu. Pēc vienpadsmitā septembra speciālās vienības sāka operācijas pie dienvidu robežas, lai notvertu Al-Qaeda kaujiniekus, kas kopā ar čečeniem bija atkāpušies Gruzijas Republikā. Sākumā krievu armija piecieta amerikāņu klātbūtni, taču attiecības kļuva arvien saspringtākas. Speciālo vienību Apalache helikopters nepārtraukti ieklīda Krievijas teritorijā un mēdza šaut uz civilajiem. Stūrējot bruņutransportieri uz vietu, kur esot uzbrukuši amerikāņi, Semjons domāja, ka ieraudzīs kārtējo mierīgo iedzīvotāju slaktiņu, kārtējo degošo vēršu pajūgu, kam apkārt sastajušās babuškas. Taču viņš ieraudzīja Lada nomelnējušo vraku un savas sievas pārogļo- jušos līķi pie stūres. Sprādziena vilnis bija izgrūdis Sergeju un Larisu no aizmugurējā sēdekļa un iemetis aizaugušā dīķi starp ceļu un upi.
Semjons tā arī nekad neuzzināja, kas noticis, kāpēc īpaši apmācītu vīru komanda sajaukusi viņa ģimeni ar teroristu bandu. Amerikas speciālās vienības operācija bija slepena, tāpēc amerikāņu un krievu ģenerāļi noklusēja šo incidentu. Kad Semjons uzrakstīja protestu, komandieris iedeva viņam auduma maisu, kas bija pilns ar simtdolāru banknotēm. Viņi to nosauca par sāpju naudu. Semjons iesvieda maisu komandierim sejā un aizgāja no dienesta specnazā. Viņš aizbrauca uz Ameriku, cerēdams kādā brīnumainā kārtā atrast helikoptera pilotu un strēlnieku, taču šis uzdevums nebija izpildāms. Semjons nezināja šo cilvēku vārdus vai helikoptera numuru. Nāktos noslepkavot katru speciālā dienesta kara viru, lai būtu pārliecināts, ka sodīti ari vainīgie.
Bet sapņos Semjons redzēja šo viru sejas. Viņš redzēja pilotu, kas notur helikopteru, kamēr strēlnieks raida raķetes mērķi. Viņš redzēja, kā no raķetes, kas tuvojas pelēkajai Ladai, izšaujas liesmas. Tad Semjons pēkšņi attapās mašīnas aizmugurējā sēdeklī kopā ar bērniem un pa logu vēroja raķešu tuvošanos. Viņa krekla apkaklē ieķērās kāda maza roķele.
Semjons atvēra acis. Tumšs. Viņš atradās Ferrari vadītāja sēdekli, bet no stūres bija izšāvies drošības spilvens. Mašīnas pasažiera puse bija ietriekusies kokā, samīcot labo spārnu, savukārt kreisā puse palikusi neskarta. Un Semjona apkaklē tiešām kāds bija ieķēries, tikai tas nebija Sergejs vai Larisa. Tas bija vecs, izdēdējis fermeris ar melniem caurumiem zobu vietās un iekritušiem vaigiem - Apalaču iedzimtais, kuram mugurā bija noskrandis flaneļa krekls, bet piere savilkta grumbās. Viņš bija uzlicis roku uz Semjona kakla, lai uztaustītu pulsu. Vira pikaps bija atstāts uz ceļa, tā lukturi apspīdēja mežu.
Atbrīvojis kreiso roku no gaisa spilvena, Semjons sagrāba veča delnas locītavu. Vīrs palēcās atpakaļ.
- Svētais Jēzu! - viņš iekliedzās. - Dzīvs!
Semjons spēcīgi turēja vīra stiegraino roku.
- Palidzi man tikt ārā, - viņš pavēlēja.
Ferrari durvis nevarēja atvērt, un vecais fermeris viņu izvilka pa logu. Pielicis labo kāju pie zemes, Semjons saviebās - bija sastiepta potīte. Apalaču iedzimtais palīdzēja viņam tikt līdz pikapam.
- Varēja apzvērēt, ka esi beigts, - fermeris stāstīja. - Nāc, aizvedis tevi uz slimnīcu.
Vecais virs smirdēja pēc sviedriem, tabakas un dūmiem. Riebuma pārņemts, Semjons satvēra fermeri aiz pleciem un trieca pret pikapa sāniem. Pārlicis ķermeņa svaru uz kreisās kājas, viņš ar abām rokām ieķērās nabadziņa kaklā.