- Vai redzēji pelēku Hijundai? - viņš kliedza. - Ar pamatīgi iebuktētu aizmugurējo spārnu?
Vīra mute pārsteigumā pavērās. Viņš pacēla rokas un mēģināja atbrīvoties no Semjona tvēriena, taču sīkie, trīcošie pirksti to nespēja.
- Atbildi! - Semjons kliedza viņam seja. - Vai tu redzeji to mašīnu?
Fermeris nespeja atbildēt, jo Semjons spieda viņa balseni, taču sāka sparīgi purināt galvu.
- Tad tu nekam nederi. - Semjons vēl ciešāk satvēra vīra kaklu, līdz juta, kā balsene sadrūp pirkstos. Fermeris locījās un raustījās, taču Semjonam viņa nebija žēl. Mēsla gabals. Kāpēc viņš drīkstēja dzīvot un elpot, ja Sergejs un Larisa pūst kapos? To nedrīkstēja pieļaut. Un nedrīkstēja piedot.
Kad vīrs bija miris, Semjons ļāva viņam saļimt dubļos. Tad aizkliboja līdz Ferrari un paņēma savu Uzi un pistoles, kas, par laimi, nebija sadragātas. Aiznesis ieročus uz pikapu, viņš paņēma mobilo tālruni un nospieda numuru. Viņš nebija pārliecināts, ka sagaidīs savienojumu, jo atradās nomaļā apvidū, taču jau pēc dažām sekundēm atskanēja signāli un balss:
- Broks klausās.
Kamēr profesors Gupta datorā pārbaudīja milzīgos failus, Deivids piegāja pie loga būdas tālākajā galā. Viņš jutas pārak satraukts, lai skatītos ekrānā. Bija nepieciešams kaut uz mirkli atvilkt elpu.
Sākumā caur logu nekas nebija redzams, jo ārā valdīja tumsa. Bet, piespiedis pieri pie stikla un pielicis delnas pie acīm, viņš saskatīja koku siluetus un plašo debess jumu. Kā visi ņujorkieši, Deivids allaž brīnījās par zvaigžņu daudzveidību, kas bija redzama tikai ārpus pilsētas. Pirmos viņš ieraudzīja Lielos Greizos ratus, kas atgādināja milzīgu jautājuma zīmi. Turpat bija Vasaras Zvaigžņu trijstūris - Denebs, Altairs un Vega - un Kasiopejas zvaigznājs. Tad viņš paskatījās taisni uz augšu un vēroja Piena Ceļu - šo neiedomājami milzīgo galaktikas spirāles zaru.
Tieši zvaigžņu vērošana pirms gandrīz četrdesmit gadiem bija radījusi Deivida interesi par zinātni. Vecmāmiņas majā Belousfolsā, Vermontā, viņš bija iemācījies noteikt planētas un spožākās zvaigznes. Kamēr māte mazgāja vakariņu traukus, bet tēvs bija aizbraucis uz pilsētu, lai piedzertos, Deivids apsēdās pagalmā un ar pirkstu vilka līdzi zvaigznājiem. Deivids atklāja, ka, iedziļinoties fizikas likumos - Keplera un Ņūtona, Faradeja un Maksvela teorijās -, viņš spēj distancēties no tēva niknuma lēkmēm dzērumā un mātes klusā izmisuma. Visu savu jaunību viņš pavadīja, gatavojoties kļūt par zinātnieku, vidusskolā apņēmīgi studēdams ģeometriju un algebru un iestādamies koledžā, lai apgūtu termodinamiku un relativitātes teoriju. Kad divdesmit trīs gadu vecumā Deivids beidzot ļāvās saviem dēmoniem, kas viņu izrāva no fizikas pasaules un aizvilka uz nespodro Vestendas krodziņu, tas bija kaut kas vairāk par parastu profesionālu neveiksmi. Viņš zaudēja dzīvesprieka avotu. Lai gan vēlāk, uzrakstot grāmatas par Ņūtonu, Maksvelu un Einšteinu, Deivids mēģināja izrāpties no bezdibeņa un uzsākt spīdošu karjeru, kas saistīta ar zinātni, viņš tomēr jutās kā neveiksminieks. Deivids zināja, ka viņam nekad mUžā neizdosies nostāties uz titānu pleciem.
Tagad, skatoties debesīs virs Kārnegī atpūtas nama, Deivids juta, ka sirdi atgriežas senais prieks. Planētu un zvaigžņu plejādes tagad šķita kā sīks piliens kosmiskajā plašumā. I'irms četrpadsmit miljardiem gadu kvantu kopa eksplodēja līdz Visuma apmēram, atstājot aiz sevis bezgalīgu matēriju un enerģiju. Nevienam pētniekam pasaulē nav zināms, kāpēc notika Lielais sprādziens, kas bijis pirms tā un ar ko tas beigsies. Atbildes uz šiem jautājumiem, iespējams, drīz būs rokā - tās tikai jāatrod profesora Guptas datorā. Un Deivids būs viens no pirmajiem, kas tās ieraudzīs.
Viņš bija tā aizrāvies, ka, sajutis pieskārienu savam plecam, gandrīz zaudēja līdzsvaru. Deivids spēji apgriezās, cerēdams ieraudzīt aiz muguras Guptu, taču profesors joprojām bija sakņupis pie ozolkoka galda un vērās datorā. Tā bija Monika. Viņa izskatījās tikpat satraukta kā Deivids.
- Gribu tev uzdot vēl kādu jautājumu par to plakni, - viņa teica. - Par tavu divdimensiju melnā cauruma modeli.
Sākumā šķita, ka jautājums radies pēkšņi, bet tad Deivids saprata. Monika vēlējās vēl pēdējo reizi pamēģināt uzminēt Visa Esošā teoriju - iekams profesors Gupta atradis vienādojumus.
- Ko tieši tu gribi zināt?
- Vai tavā melnajā caurumā ir SLI?
Deivids šo saīsinājumu nebija dzirdējis gandrīz divdesmit gadus. SLI ir slēgts laika izliekums. Būtībā pa šo ceļu daļiņa varēja ceļot uz priekšu un atpakaļ laikā, atgriežoties tieši tajā punktā, no kura sākusi.
- Jā, mūsu modelī bija ari SLI, taču nav jābrīnās, ka tie ir divdimensiju telplaika modelī. Plaknē ir daudz dažādu dīvainu, šķietami aplamu lietu, kādas nevar novērot trīsdimensiju Visumā.
- Vai telplaikam bija tārpejas struktūra?
Deivids palocīja galvu. Tārpeja bija tunelis, kas ved cauri telplaika kalniem un lejām, īsākais ceļš kosmosā, lai objekti acumirklī varētu nokļūt no viena Visuma punkta citā. Divdimensiju pasaulē, ko viņš ar Klainmanu bija aprakstījis, daļiņas, ienirstot melnajā caurumā, parādijās atsevišķā Visumā otrajā pusē.
- Tieši tā. Jūtos pārsteigts, ka tu to zini. Manuprāt, tu teici, ka neatceries mana darba detaļas.
- Neatceros ari. Bet, braucot šurp, sāku domāt, kāpēc Klainmans teica, ka tu savā darbā nonāci tuvu patiesībai. Un tagad es prātoju, vai tas varētu būt saistīts ar geoniem.
Šis jēdziens Deividam nebija pazīstams. Vai nu viņš to nekad nav zinājis, vai arī pilnīgi aizmirsis.
- Geoniem?
- Saīsinājums no vārdiem "gravitācijas elektromagnētiskās entītijas". Teorija ir sena, radīta piecdesmitajos gados. Tiek uzskatīts, ka elementārdaļiņas nav objekti telplaikā; tie ir mezgli telplaika audumā. Kā sīksīkas tārpejas.
Deivids sāka atcerēties. Viņš šo teoriju bija dzirdējis jau agrāk, pirms diviem desmitiem gadu.
- Jā, šķiet, Klainmans šo teoriju reiz pieminēja kādā lekcijā. Bet man liekas, ka fiziķi tai atmeta ar roku.
- Jo neviens nespēja formulēt stabilu geonu. Saskaņā ar vienādojumiem enerģija izvērstu uz iekšu vai ari izsūktos uz āru. Bet pirms dažiem gadiem vairāki petnieki atdzīvināja šo teoriju kā iespējamo apvienoto teoriju. Darbam pagaidām ir tikai vispārējas aprises, un līdz šim viņi nonākuši pie secinājuma par daļiņu, kas izskatās pēc mikroskopiskas tārpejas ar SLI.
Deivids papurināja galvu.
- Un cilvēki to uztver nopietni?
- Piekrītu, ideja ir savāda. Ar to darbojas tikai daži. Taču tā ir klasiska lauka teorija, to atklāt varēja arī Einšteins. Un tā varētu izskaidrot neskaidrības kvantu mehānikā.
- Kā?
- SLI ir atslēga. Mazos telplaika mērogos cēloņsakarības tiek izkropļotas. Daļiņu ietekmē gan nākotnes, gan pagātnes notikumi. Taču vērotājs no malas nespēj novērtēt notikumus, kas vēl nav notikuši, tāpēc viņam nekad nebūs zi- nams pilnībā, kāds ir daļiņas stāvoklis. Labākais, ko viņš var izdarīt, - izskaitļot varbūtības.
Deivids centās to iztēloties - daļiņu, kurai zināma tās nākotne. Izklausījās absurdi, taču viņš sāka saprast, kāds labums varētu būt no šīs teorijas.
- Tātad nākotnes notikumi ir Einšteina slēptie mainīgie, ja? Pilnīgs Visuma apraksts eksistē, tikai tas nav sasniedzams katrā atsevišķā laika momentā?