Monika palocīja galvu.
- Dievs nespēlē kauliņus. Bet cilvēki spēlē, jo mēs neredzam nākotni.
Deividu visvairāk pārsteidza tas, cik saviļņota bija Monika. Runājot par teoriju, viņa mīņājās no vienas kājas uz otru, aizrautībā gandrīz lēkāja. Teorētiskās fizikas pārstāvji parasti ir konservatīvi; lai gan viņu darbs ir no mistiskiem vienādojumiem un dīvainām ģeometrijas teorēmām būvēt jaunus realitātes modeļus, viņi pakļauj šos modeļus ļoti rūpīgai pārbaudei. Deividam radās aizdomas, ka Monika jau izanalizējusi iespējamos iebildumus geonu teorijai un būtiskus trūkumus nav saskatījusi.
- Un ka ar daļiņu mijiedarbību? - viņš jautāja. - Kāda tā būtu šaja modeli?
- Jebkura mijiedarbība noteikti ir saistīta ar vietējā telplaika topoloģijas izmaiņām. Iztēlojies divas cilpas, kas tuvojas viena otrai un veido…
Viņu pārtrauca troksnis, ko radija Gupta, ar plaukstu uzsitot pa galdu.
- Sasodīts! - profesors iesaucās, veroties datora ekrānā.
Monika steidzās pie galda.
- Kas noticis? Ko jūs atradāt?
Gupta dusmodamies savilka pirkstus dūrēs.
- Vispirms es failos meklēju vienādības zīmi. Bez rezultātiem. Tad es meklēju integrāļa zīmi. Atkal bez rezultātiem. Tad man ienāca prātā, ka varbūt Hanss ievietojis informāciju datora operētājsistēmā, nevis dokumentu mapē. Es palaidu salīdzināšanu, taču nekādas izmaiņas programmatūrā neatradu. - Saraucis pieri, viņš pievērsās Deividam. - Baidos, ka jus būsiet kļūdījušies. Mēs velti esam braukuši visu šo ceļa gabalu.
Šķita, ka viņam no sarūgtinājuma kļūst nelabi. Bija skaidrs, ka arī vecais vīrs ilgojies iepazīt apvienoto teoriju - varbūt pat spēcīgāk nekā Deivids un Monika. Gupta pārāk viegli padodas, Deivids domās nosprieda. Atbilde atrodas izstieptas rokas attālumā. Par to viņš bija pārliecināts.
- Varbūt tā noslēpta kaut kur citur šajā būdā, - Deivids minēja. - Varbūt doktors Klainmans uzrakstīja teoriju uz papīra un paslēpa atvilktnē vai kumodē. Vajadzētu sākt meklēt.
Monika tūdaļ sāka pētīt istabu, ar acīm meklējot iespējamās paslēptuves. Bet Gupta palika sēžam un purināja galvu.
- Hanss tā nebūtu rīkojies. Viņš zināja, ka brīvdienas šeit pavada arī citi Kārnegī universitātes profesori. Viņš diez vai gribēja, lai, meklēdams skapīšos cukuru, kāds nejauši atrastu teoriju.
- Bet varbūt viņš papīrus rūpīgi noslēpis, - Deivids strīdējās pretī. - Kādā plaisā sienā, piemēram. Vai zem grīdas dēļiem.
Profesors turpināja purināt galvu.
- Tādā gadījumā teorijas šeit vairs nav. Būdu apsēdušas peles. Tās visu Einheitliche Feldtheorie būs saskrubinājušas sīkās druskās. Un Herr Doktor vienādojumi meklējami starp peļu mēsliem.
- Bet varbūt Klainmans ielicis papīrus kādā drošā glabātavā un tad paslēpis. Piemēram, cepumu kārbā, Tuppenvare kastītē. Es domāju, ka nenāktu par ļaunu te visu pārmeklēt.
Gupta atgāza galvu un nopūtās. Viņa acis šķita nogurušas un stiklainas.
- Būtu prātīgāk vēlreiz apdomāt mūsu pieņēmumus. Kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka Hanss teoriju noslēpis šeit?
- Mēs par to jau runājām. Klainmans neko neslēptu ne jūsu birojā, ne mājās, jo tas būtu pārāk acīm redzami. Teorija tūdaļ nonāktu valdības rokās…
- Lēnāk, lūdzu. Mums vēlreiz jāapspriež katrs jūsu sarunas posms. - Profesors pagrieza krēslu, lai varētu sēdēt ar seju pret Deividu. - Sāksim ar kodu, ko Klainmans jums nosauca. Divpadsmit cipari bija Robotikas institūta ģeogrāfiskās koordinātas, vai ne?
- Jā, garums un platums. - Deivids uz bridi aizvēra acis un atsauca atmiņā ciparu rindu. Šī secība jau bija iespiedusies prātā. Iespējams, viņš to atcerēsies līdz pašai pēdējai stundiņai. - Un pēdējie četri cipari bija daļa no jūsu telefona numura.
- Tātad ir skaidrs, ka Hanss vēlējās, lai jūs satiekaties ar mani. Bet tas vēl nenozīmē, ka viņš saglabājis teoriju kādā no maniem datoriem vai zem grīdas dēļiem būdā, kur mēs pirms četriem gadiem pavadījām brīvdienas.
Braucīdams zodu, Gupta atslīga krēslā. Viņš atkal bija iejuties profesora lomā, it kā šajā būdā notiktu seminārs un Deividam būtu jāstāsta par Bula loģiku*. Monika, nenovērsdamas no vecā fiziķa, uzmanīgi klausījās, bet Deivids joprojām domāja par sešpadsmit cipariem, ko doktors Klainmans bija iečukstējis viņam ausī. Tie vēl arvien peldēja acu priekšā un slīdēja garām Guptas brūnajai sejai un datora ekrānam. Un
* Džordžs Buls (1815-1864) - angļu matemātiķis.
taja Deivids gluži nejauši ieraudzīja vēl vienu ciparu virkni, kas bija sakārtota glītā kolonnā dokumentu mapes kreisajā pusē. Tie bija Guptas lejupielādēto telefonu sarakstu failu nosaukumi: 322, 512, 845, 641, 870 un 733.
Deivids piegāja tuvāk un norādīja uz ekrānu.
- Vai šie failu nosaukumi ir konkrētās pilsētas kodi? Katram telefonu sarakstam cits?
Profesors šķita aizkaitināts. Deivids bija pārtraucis viņa domu gājienu.
- Jā, jā. Bet es jau teicu, ka šajos failos vienādojumu nav.
Deivids piegāja vēl tuvāk ekrānam un ar pirkstu norādīja uz pirmo failu kolonnā - uz 322.
- Bet šis nevar būt pilsētas kods, - viņš teica. Un tad norādīja uz 733. - Un šis arī ne.
Gupta krēslā pagriezās.
- Ko jūs ar to gribat teikt?
- Dēls man pirms dažām dienām jautaja, cik pilsētu kodu vispār ir. Es mazliet papētīju un atklāju, ka nav vairāk par septiņsimt divdesmit. Turklāt kods nevar sākties ar nulli vai vieninieku un pedējie divi cipari nedrīkst būt vienādi. Tādus numurus telefonu kompānijas glabā īpašām vajadzībām. Piemēram, deviņi viens viens, četri viens viens un tamlīdzīgi.
Gupta ciešāk nopētīja ciparus ekrānā. Šķita, ka uz vinu tie neatstāj nekādu iespaidu.
- Varbūt esmu tos nepareizi ierakstijis.
- Bet varbūt doktors Klainmans izmainījis failu nosaukumus. Tad būtu skaidrs, kāpēc cipari neizskatās loģiski. Sešu failu nosaukumus var izmainīt dažās sekundēs.
- Bet kādēļ lai viņš to darītu? Domājat, Hanss samazinājis apvienoto lauku teoriju līdz pusducim trīsciparu skaitļu?
- Nē, tā ir nākamā atslēga. Tāda pati, kādu viņš man nosauca slimnīcā.
Tagad tuvāk pienāca Monika. Viņa pārliecās pāri Guptam un ieskatījās ekrānā.
- Bet šeit ir astoņpadsmit, nevis sešpadsmit cipari.
- Koncentrēsimies uz pirmajiem divpadsmit, - Deivids atbildēja. - Vai vari sadabūt internetā lapu ar karti, kurā uzrādīts garums un platums?
Apgājusi apkārt Guptas krēslam, Monika paņēma dator- peli un noklikšķināja uz Internet Explorer ikonas. Atradusi vajadzīgo lapu, viņa noliecās pāri tastatūrai.
- Nosauc man tos ciparus!
Deivids vairs neskatījās ekrānā. Arī šo virkni viņš jau bija iegaumējis.
- Tris, divi, divi, pieci, viens, divi, astoņi, četri, pieci, seši, četri, viens.
Pagāja vairākas sekundes, kamēr serveris uzmeklēja datus. Tad ekrānā parādījās Rietumdžordžijas karte, kuras kreisajā pusē bija redzama Čatahuči upe.
- Tuvākā adrese ir Viktorijas ceļš tris seši viens septiņi, - Monika ziņoja. - Kolumbusā, Džordžijas štatā.
Pielēcis kājās, profesors Gupta ar elkoņiem pastūma Deividu un Moniku malā. Viņš nikni vērās ekrāna, it kā dators tikko būtu ievainojis viņa vīrietību.
- Tā ir Elizabetes adrese!