Tiklīdz atskanēja šāviens, Maikls sāka kliegt. Viņš nokrita uz paklāja un ar rokām aizspieda ausis. Profesors Gupta noliecās pie viņa un aizgriezās prom no mirušā. Deivids jutās tik apstulbis, ka nespēja novērsties. Pār nogalinātā vīrieša deniņiem plūda asinis.
Gaišmatainais aģents apgāja apkart līķim, pat nepaskatījies uz to.
- Labi, pietiks mērkaķoties, - viņš teica. Uzlicis drošinātāju kolēģa pistolei, viņš to iebāza aiz siksnas, bet revolveri nomērķēja uz saviem gūstekņiem.
- Mums jātiek prom, kamēr vēl nav atbraukusi policija. Mēs mazliet pastaigāsimies pa mežu un kalna otrā pusē satiksimies ar manu draugu.
Deivids cieši vērās aģenta rētainajā sejā. Viņš saprata, ka sākotnējās aizdomas apstiprinājušās - šis cilvēks patiesībā nav no FIB. Viņš ir uz vienu roku ar teroristiem.
Spēris trīs platus soļus, aģents jau bija blakus profesoram Guptam un viņa kliedzošajam mazdēlam. Nelietis pagrūda Guptu, kas nokrita uz grīdas. Tad viņš sagrāba Maiklu aiz polo krekla apkakles un piespieda revolvera stobru puiša galvai.
- Jūs visi iesiet man pa priekšu. Ja kāds mēģinās bēgt, es sašķaidīšu puišelim galvu. Skaidrs?
Monika atradās pa kreisi no aģenta, Deivids pa labi. Sieviete uzmeta Deividam zīmīgu skatienu, un viņš saprata - uzbrucējs bija viegli apturams. Abus uzreiz viņš redzēt nevarēja. Ja viņi vēlējās rīkoties, šis bija īstais laiks.
Gupta lēni cēlās kājās un pievērsa aģentam savu niknumā zvērojošo seju.
- Tūdaļ pat izbeidz, trakais! - profesors kliedza. - Rokas nost no mana mazdēla!
Deivids novērtēja attālumu līdz aģentam. Varētu lēkt virsū un varbūt pat sagrābt roku ar revolveri, taču nelietis vēl varētu pagūt izšaut. Jāpanāk, lai viņš nemērķē uz Maiklu.
Aģents uzjautrināts veltīja profesoram platu smaidu.
- Kā tu mani nosauci? Par trako?
Monika veltīja Deividam vēl vienu skatienu, it kā jautādama - ko tu vēl gaidi? Un tad Deivids pamanija, ka dažu soļu attālumā asti vicināja brontozaurs robots. Viņa uzmanību piesaistīja garā antena.
- Jā, tu esi traks! - Gupta kliedza. - Vai tad tu nesaproti, ko dari?
Deivids ar lūpām atdarināja vārdu "antena" un norādīja uz to. Sākumā Monika šķita apjukusi. Tad Deivids savilka labās rokas pirkstus dūrē un pakustināja to. Ar to pietika. Monika pieliecās pie robota un izrāva antenu.
Trauksmes signāls bija daudz skaļāks, nekā Deivids bija gaidījis. Aģents tūdaļ atlaida Maiklu un nomērķēja revolveri trokšņa virzienā. Un Deivids viņam uzbruka no mugurpuses.
Semjons apturēja pikapu norunātajā tikšanās vietā - asā zemes ceļa likumā apmēram kilometru uz dienvidiem no būdas. Šo vietu viņš bija izvelējies apkartnes kartē, ko atrada mašīnas cimdu nodalījumā. Tikties Kārnegī atpūtas namā nebūtu prātīgi, jo būda atradās strupceļā un uz turieni no ziemeļiem traucās vismaz ducis policijas mašīnu. Bet zemes ceļš veda uz dienvidiem cauri tumšam mežam - tātad lieti noderēja bēgšanai uz blakus esošo Virdžīnijas štatu.
Viņš izslēdza mašīnas gaismas un tad ieskatījās rokaspulksteni. Deviņi divdesmit viena. Brokam vajadzēja būt klāt pēc deviņām minūtēm. Semjons bija apsolījis aģentam ievērojamu atlīdzību - divsimt piecdesmit tūkstošus dolāru -, ja visus četrus objektus viņš atvedīs dzīvus. Aģents bija plānojis inscenēt, ka aizdomās turamie nošāvuši otru aģentu un aizbēguši mežā. Semjons gan sprieda, ka FIB nenoticēs šādai pasaciņai, taču tā jau bija Broka problēma.
Semjons atvēra mašīnas logu un izbāza galvu, ieklausīdamies, vai lapu klājienā nedzirdēs piecu cilvēku soļus. Taču bija dzirdami tikai ierastie naksnīgā meža trokšņi - cikāžu šņirkstināšana, varžu kurkstēšana un vēja šalkoņa. Pēc dažām sekundēm rietumu malā atskanēja apslāpēts būkšķis. Visticamāk, bises šāviens. Un tad viņš saklausīja savādu skaļu un spalgu kliedzienu un vēl četrus šāvienus citu pēc cita. Šie trokšņi skanēja no ziemeļiem, un tie nebija bises šāvieni. Semjons prata atšķirt dažādu ieroču šāvienus. Tur, visticamāk, šāva revolveris.
Neuztraucies, viņš mierināja sevi. Aģents Broks nogalināja savu kolēģi. Bet kāpēc četri šāvieni? Pilnīgi pietika ar vienu lodi pierē. Nē, nē, nesteidzies ar secinājumiem! Varbūt Broks nebija prasmīgs šāvējs, varbūt viņš izšāva vēl trīs reizes, lai būtu drošs, ka tas otrais ir beigts. Taču neviena no šīm versijām nemazināja Semjona nemieru. Instinkti brīdināja - kaut kas nogājis greizi.
Paķēris savu Uzi mašīnpistoli, viņš atvēra pikapa durvis un neveikli izkāpa no mašīnas. Labā potīte bija pamatīgi uzpampusi, taču izvēles nebija.
***
Deivids metās uz priekšu un ar labo plecu triecās pret aģenta muguru. Sitiens bija spēcīgs un ātrs, un vīrs sasvērās uz priekšu, kājas paslīdēja un viņš nogāzās gar zemi. Revolveris joprojām bija aģentam rokā, un šāviens trāpīja robotam. Trauksmes signāls apklusa. Deivids uzgāzās vīrietim virsu un piespieda roku ar revolveri grīdai. Atkal atskanēja šāviens, un Deivids iesita aģentam pa galvu, triekdams pirkstu kauliņus pret galvaskausa pamatni. Viņš atcerējās, ko bija stāstījis tēvs, - godīga kautiņa nav. Tajā var vai nu uzvarēt, vai zaudēt, un, ja vēlies uzvarēt, jāsit otrs, kamēr tas vairs nekustas. Kad Deivids trieca aģenta galvu pret grīdu, atkal nokrakšķēja salauztais deguns, taču nelietis turpināja šaut. Atskanēja vēl divi šāvieni, un Deivids izdzirdēja Monikas kliedzienu. Deivids niknuma ar celi iesita aģentam pa roku, un beidzot revolveris izslīdēja viņam no pirkstiem. Taču Deivids nemitējās, it kā dzirdētu tēva šļupstošo dzērāja balsi: "Dieva dēļ, neļauj viņam piecelties! Sit, belz, šķaidi!" Un Deivids klausīja tēvam, līdz aģenta seja līdzinājās kotlešu masai ar muti un aizpampušām acīm.
- Nelietis! - Deivids iekliedza vīram ausi, taču vairs nedomāja par aģentu. Triekdams dūres vīra violetajā sejā, viņš kliedza uz tēvu, uz dzērāju un slepkavu.
Deivids turpinātu sist, kamēr aģents būtu beigts, taču kāds no aizmugures satvēra viņa rokas.
- Pietiek! Pietiek! Viņš jau ir bez samaņas!
Deivids apgriezās. Tā bija Monika. Viņam par pārsteigumu, izskatījās, ka sieviete nav ievainota. Viņa norūpējusies vērās Deividā un tad no aģenta maksts izņēma pusautomātisko ieroci.
- Pagriez viņu, lai varu paņemt arī otru, - Monika pavēlēja.
Deivids pacēla ļengano ķermeni, un Monika izvilka Santullo pistoli.
- Gatavs, - Monika teica, atdevusi pistoli Deividam.
- Pieskati viņu, lai nepamostas, bet es parūpēšos par profesoru.
- Amil? Kas noticis?
Deivids paskatījās par plecu - Maikls bija sakņupis uz paklāja un joprojām ar rokām spieda ciet ausis. Profesors Gupta gulēja uz muguras asiņu peļķē. Tās sūcās no collu liela cauruma viņa kreisajā augšstilbā. Pacēlies uz elkoņiem, profesors pārbijies skatījās uz ievainojumu.
- Tek! - viņš kliedza. - Tek! Tek!
Monika norādīja uz Deivida kreklu.
- Ātri velc nost, - viņa teica, piesteidzās pie Guptas un saplēsa viņa bikšu kreiso staru, kas jau bija piesūkusies ar asinīm. - Mēģiniet nomierināties, profesor, - Monika teica.
- Elpojiet dziļi! Jūsu sirds nedrīkst tik strauji sisties.
Viņa paņēma Deivida kreklu - sofbola komandas kreklu, kam uz muguras bija uzdrukāts "Neuzveicamie vēsturnieki", - salocīja un piespieda Guptas ievainojumam. Piedurknes viņa apsēja augšstilbam un uzspieda brūcei, lai apturētu asiņošanu. Tad pavirzija roku augstāk un sāka taustīt miesu pa kreisi no rāvējslēdzēja.