- Piedodiet, - Monika teica, - bet es gribu atrast augšstilba artēriju.
Gupta centās elpot dziļi, tāpēc, iespējams, pat nedzirdēja sievietes vārdus. Deivids pārsteigts vēroja, kā viņa iegrūž pirkstus vecā vīra kājstarpē. Pēc dažām sekundēm Monika atrada īsto punktu un ar delnas pamatni tam uzspieda, piespiežot artēriju iegurņa kaulam. Profesors sāpēs iekliedzās.
Monika veltīja viņam platu smaidu.
- Tā jau ir labāk, - sieviete teica. - Asiņošana tūdaļ tiks apturēta. - Taču, pievēršoties Deividam, viņas seja sadrū- ma. - Mums viņš jādabū līdz slimnīcai.
Šoreiz Gupta dzirdēja. Nikni purinādams galvu, viņš mēģināja piecelties.
- Nē! - profesors iekliedzās. - Jums jāsteidzas! Jums jātiek līdz Džordžijai!
- Lūdzu, profesor, apgulieties, - Monika mudināja.
- Nē, uzklausiet! Tas vīrs teica, ka drīz būs klāt štata policisti! Ja viņi jūs notvers, viņi tiks pie Einheitliche Feldtheorie!
Monika centās aizspiest Guptas augšstilba artēriju.
- Mēs nedrīkstam jūs šeit atstāt! - viņa uzkliedza. - Jūs noasiņosiet!
- Tiklīdz šeit būs policija, mani aizvedīs uz slimnīcu. Ticiet, viņi neļaus man nomirt. Es viņiem esmu pārāk svarīgs.
Monika papurināja galvu. Viņa negribēja pamest profesoru nelaimē. Šī lojalitāte atstāja iespaidu uz Deividu. Viņam bija radies priekšstats, ka Monikai profesors nepatīk, bet nu viņa bija gatava ziedot visu, lai to glābtu.
Gupta pastiepa roku un pieskārās Monikas vaigam. Tad viņš norādīja uz savu mazdēlu, kurš šūpojās turpu šurpu.
- Ņemiet Maiklu līdzi, - profesors teica. - Policija viņu ievietos speciālajā iestādē. To nedrīkst pieļaut, Monika. Lūdzu, es jūs ļoti lūdzu!
Monika turpināja spiest uz apsēja, taču palocīja galvu. Tad Gupta pievērsās Deividam un norādīja uz datoru.
- Pirms aiziešanas tev jāiznīcina diskdzinis. Tad FIB neieraudzīs kodu.
Ne vārda neteicis, Deivids pacēla datoru virs galvas un trieca pret grīdu. Plastmasas karkass pašķīda, un Deivids izrāva diskdzini, kas atgādināja miniatūru atskaņotāju ar neskaitāmiem sudraba diskiem. Turēdams pistoli aiz stobra, viņš ar spalu sāka dauzit plates, līdz visi diski bija saplēsti simtos gabaliņu.
Deivids tikko bija beidzis, kad tālumā iegaudojās sirēna. Pa grantēto ceļu šurp steidzās štata policijas mašīnas - iespējams, tās atradās ceturtdaļjūdzes attālumā. Mazliet tālāk iegaudojās vēl divas sirēnas. Un tad viņš sadzirdēja daudz nepatīkamāku troksni - vairākas automāta kārtas.
Deivids pielēca kājās. Monika joprojām bija noliekusies pār profesoru un spieda apsēju, bet vecais vīrs kaut ko čukstēja ausī Maiklam.
- Nāc! - Deivids uzsauca. - Mums jāiet!
- Ejiet, - Gupta teica, stumdams Maiklu un Moniku prom. Šķita, ka viņš kļūst arvien vārgāks. - Un neaizmirstiet… Maikla datorspēli.
Raudādama Monika piecēlās un devās uz durvju pusi. Deivids uzmeklēja datorspēli un iespieda to puisim rokā. Maikls nospieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Maikls atsāka spēli no tās vietas, kur bija palicis, it kā starplaikā nebūtu noticis nekas nozīmīgs. Viņš tā aizrāvās, ka ļāva Deividam saņemt sevi aiz elkoņa un vest ārā no būdas.
Semjons vispirms tika galā ar policistiem. Atspiedies pret koku ceļa malā, viņš sašķaidīja priekšā braucošās patruļmašīnas vējstiklu un nogalināja abus policistus. Mašīna noslīdēja no grantētā ceļa un ietriecās puerāriju vīteņu klātā laukakmeni. Otras mašīnas vadītājs sadauzīto automobili ieraudzīja tikai tad, kad iegrieza likumā - un tobrīd jau bija par vēlu. Policists mēģināja apturēt mašīnu ceļa vidu, taču Semjons nogalināja ari viņu. Trešais vadītājs bija gudrāks un uzbrucēja redzeslokā neiestūrēja. Semjons dzirdēja, kā policisti metas meklēt aizsegu un kliedz rācijās. Uzdevums izpildīts - policisti vismaz pusstundu slēpsies aiz klintīm un koku stumbriem, dodot Semjonam laiku koncentrēties citiem mērķiem.
Viņš kliboja uz būdas pusi. Pirmā nepatikšanu pazime bija atvērtās durvis. Otrā - tris cilvēki uz grīdas. Tikai viens bija miris - FIB aģents ar briesmīgām ūsām, acīmredzot Broka kolēģis. Viņa smadzenes bija izšķaidītas uz tuvākās sienas. Sīka auguma indietis - cienījamais profesors Gupta - bezsamaņā gulēja asiņu peļķē. Kāds bija apsaitējis viņam brūci kājā, taču apsējs jau piesūcies ar asinīm. Savukārt aģents Broks locījās uz vēdera, sāpēs vaidēja un spļāva āra zobu paliekas.
Semjons mirkli pastāvēja un prātoja, kā rīkoties tālāk. Svifts un Reinoldsa - viņa galvenie upuri - iespējams, nebija tālu tikuši un tagad ka neprātīgi skraidīja pa mežu kopā ar to puišeli. Parastos apstākļos Semjons dzītos viņiem pakaļ, taču potīte smeldza arvien vairāk. Bija skaidrs, ka ilgi viņa svaru tā neizturēs. Vajadzēs samierināties ar doktora Guptas pratināšanu. Pieņemot, ka vecis nenomirs no šoka, bija visnotaļ iespējams, ka viņš pastāstīs, kurp devās Svifts un Reinoldsa.
Broks pietrausās kājās. Viņa seja bija asinīm noplūdusi, taču citādi aģents bija lietojams. Kopīgiem spēkiem viņi varētu aizvilkt Guptu līdz pikapam. Semjons sagrāba Broku aiz kakla un pagrūda uz profesora pusi.
- Tev ir jauns uzdevums, Brok, - Semjons teica. - Ja gribi palikt dzīvs, iesaku to izpildīt.
DEVĪTĀ NODAĻA
Lūsila notupas pie Tonija Santullo līķa - šis divdesmit četrus gadus vecais aģents tikai pirms sešiem mēnešiem bija beidzis akadēmiju - un piespieda sevi paskatīties uz caurumu viņa deniņos. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saņēmās, atraidīja jebkuru domu par vainas apziņu, dusmām un vilšanos un koncentrējās tam, kas noticis būdā. Viņa izpētija, kā guļ Santullo līķis un kā šļākušās asinis. Tad pamanīja, ka telpas otrā galā ir vēl divas asiņu peļķes - tās liecināja, ka ievainoto bijis vairāk. Tad viņa apskatīja kādas ierīces atlūzas un datora korpusa paliekas, kas bija izmētātas pa grīdu.
Līdzās viņai stāvēja aģents Krofords ar rāciju pie auss.
- Brok, atsaucies, - Krofords kliedza. - Atsaucies, atsaucies! Atbildi nekavējoties!
Lūsila papurināja galvu. Bija pilnīgi iespējams, ka aģents Broks sekojis aizdomās turamajiem mežā, taču neatsaucās, jo gulēja miris vai ievainots. Taču šādu versiju viņa apšaubīja. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Lūsīlai sāka likties, ka speciālo uzdevumu vienībā ir nodevējs, un tagad viņa zināja, kurš tas ir.
- Atsaucies, Brok, - Krofords atkārtoja. - Atsaucies, atsau…
Tad viņš spēji atrāva rāciju no auss un pielieca galvu, ieklausīdamies kādā troksni ārpus būdas. To sadzirdēja ari Lūsīla - helikoptera rotoru švīksti. Viņa piecēlās un sekoja Krofordam ārā no būdas. Ziemeļaustrumu pusē bija redzami trīs Blackhazvk helikopteri, kas tuvojās pāri kalniem un kuru prožektori apgaismoja koku galotnes. Tas bija "Deltas" vienības avangards - ieradies, apsteidzot grafiku.
Līdz viduklim kails, Deivids skrēja tumsā. Apkārt neko nevarēja saskatīt, taču viņš tik un tā rāvās uz priekšu, cenzdamies sekot trokšņiem, ko radīja Monika, lauzdamās cauri krūmājam. Ar kreiso roku viņš taustījās gar koku stumbriem un zariem, bet labajā spieda Maikla elkoni, velkot puisi sev līdzi. Sākumā Maikls bija kliedzis, bet pēc pusjūdzes jau bija pārāk aizelsies, lai protestētu.
Nonākot klajumā, Monika spēji apstājas. Deivids gandrīz uztriecās viņai virsū.
- Ko tu dari? - viņš nošņāca. - Uz priekšu, ejam!
- Uz kurieni? Kā tu zini, ka mēs neskrienam pa apli?
Deivids paskatījās zvaigznēs. Mazie Greizie rati atradās