pa labi, un tas nozīmēja, ka viņi dodas rietumu virzienā. Viņš paņēma Monikas roku un norādīja pa kreisi.
- Mums jāiet uz turieni, uz dienvidiem. Tad mēs…
- Ak Dievs, kas tas?
Virs koku galotnēm viņiem aiz muguras parādījās tris gaismas punktiņi, kas mirdzēja kā jaunas zvaigznes. Deivids paskatījās uz to pusi un tālumā saklausīja helikopteru rotoru dūkoņu.
Viņš sagrāba Maikla elkoni un pagrūda Moniku uz priekšu.
- Ej! Zem kokiem!
Viņi atkal ieslīdēja mežā un rāpās augšup pa klinšainu nogāzi. Iet bija grūtāk, sarežģītāk. Monika pret kaut ko paklupa un iekliegušies nokrita. Deivids piesteidzās viņai klāt. Viņš jau pieliecās, lai apjautātos, vai ar Moniku viss kartībā, kad atskanēja klusa un lēna balss:
- Stāvi!
Tad viņš izdzirdēja, kā šaušanai tiek sagatavotas divas šautenes.
Deivids sastinga. Mirkli apsvēris, kā rikoties, viņš pagriezās un ieraudzīja, ka datorspēle Maikla rokās joprojām ir ieslēgta. Gaisma ekrānā bija niecīga, taču pietiekama, lai to izmantotu par mērķi.
Tika ieslēgts kabatas lukturītis - gaismas stars pārslīdēja viņiem pāri. Uzplaiksnījumā Deivids centās saskatīt cilvēku, kas turēja lukturi, taču ieraudzīja tikai prāva silueta aprises. Varbūt tas nemaz nav FIB aģents, viņš nodomāja. Drīzāk izskatījās pēc vietējā šerifa vai štata policista. Bet patlaban tas nebija svarīgi.
- Ko jūs šeit darāt? - druknais virs jautāja. - Šī vieta nav piemērota piknikiem.
Vīrs izklausījās visai samulsis. Deivids samiedza acis un atvieglots ieraudzīja, ka vīrietim mugurā nebija formastērpa. Viņš bija uzvilcis kombinezonu un milzīgu flaneļa kreklu un mērķēja uz viņiem ar bisi, nevis šauteni. Pa kreisi stāvēja vēl kāds - īsa auguma plecīgs zēns, apmēram astoņus vai deviņus gadus vecs, ar dīvaini plakanu seju. Rokā zēns turēja paštaisītu katapultu.
- Dzirdējāt? - apaļīgais vīrs noprasīja. Viņam bija bieza, brūna bārda, virs kreisās acs vidēja netīrs plāksteris. - Es uzdevu jautājumu!
Deivids palocīja galvu. Tie bija vietējie mednieki, par kuriem stāstīja profesors Gupta. Vectēvs, tēvs un dēls. Rie- tumvirdžīnijas kalnieši, kas vairījās no svešiniekiem. Iespējams, viņiem ne visai patika melnādainas fiziķes un vēstures profesori ar kailām krūtīm. Bet varbūt arī valdību viņi ne visai mīlēja. Deivids prātoja, vai varētu šo faktu izmantot.
- Mums draud briesmas, - viņš teica. - Mūs grasās arestēt.
Tuklais vīrs pievērsa viņam savu veselo aci.
- Kas?
- FIB. Un štata policisti. Viņi darbojas kopā.
Vīrs nosprauslājās.
- Ko ta' jūs izdarījāt? Aplaupījāt banku, vai?
Deivids saprata, ka patiesību teikt nedrīkst. Jāizdomā pasaciņa, kam mednieki noticēs.
- Mēs neesam izdarījuši neko sliktu. Valdības vīri rīkojas nelikumīgi.
- Ko tu ar to gribi teikt?
Vīru pārtrauca dēls, kas pēkšņi spalgi iekliedzās, atgādinot tropu putna balsi. Zēna sejā atplauka izkropļots smaids, un viņš sāka šūpoties šurpu turpu, it kā cīnītos ar vēju. Deivids pēkšņi atskārta, ka kļūdījies. Zēnam bija Dauna sindroms.
Tuklais vīrs dēlam nepievērsa uzmanību un bisi joprojām bija nomērķējis uz Deividu.
- Paklau, vai tu beidzot izstāstīsi, kas notiek?
Labi, Deivids domās sprieda. Viņiem ir kaut kas kopīgs. Sākumam ar to pietika. Viņš norādīja uz Maiklu, kas bija sa- gumis uz zemes un šūpojās.
- Viņi dzenas pakaļ mūsu dēlam! - Deivids iesaucās. - Viņi grib mums to atņemt!
Monika pārsteigta vērās Deividā. Taču šie meli nebija nemaz tik absurdi. Tumsā noteikti varēja šķist, ka melnīgsnējais puisis ir viņu dēls. Un izskatījās, ka mednieki tam notic. Tuklais vīrs nolaida bisi un tagad mērķēja viņiem kājās.
- Dēls ir slims?
Deivids savilka sašutuma pilnu seju.
- Ārsti grib viņu ievietot klinikā garigi slimajiem. Mēs aizbraucām no Pitsburgas, lai tiktu vaļā no tiem neliešiem, taču vini mums seko!
- Pirms brītiņa dzirdējām šāvienus. Viņi šāva uz jums?
Deivids atkal palocīja galvu.
- Un tagad izsaukuši papildspēkus. Dzirdat helikopterus?
Rotoru dūkoņa tuvojās. Zēns ar Dauna sindromu paskatījās debesīs. Vecais vīrs cepurītē ar John Deer emblēmu saskatījās ar tuklo vīrieti. Abi nolaida ieročus. Tuklais izslēdza lukturi.
- Nāciet līdzi, - viņš pavēlēja. - Taka ir šeit.
Semjons pazina helikopterus pēc siluetiem. Tie lidoja zemu, tikai dažu metru attālumā no koku galotnēm. Taktika - laisties pļaujošajā lidojumā, kur tie nav sasniedzami radariem. Semjonam paātrinājās pulss - ienaidnieks bija tuvu. Karavīri šajos helikopteros varēja būt tie paši, kas ielidoja Čečenijas teritorijā un nogalināja viņa sievu un bērnus. Isu brīdi viņam gribējās atklāt uguni - veiksmes gadījumā varētu nogalināt vienu no pilotiem. Bet tad otrs helikopters atklātu viņa atrašanās vietu, un viss būtu cauri. Nē, Semjons sev iegalvoja, labāk atgriezties pie sākotnējā plāna. Tā tu nogalināsi daudz vairāk.
Drīz vien viņi ar Broku nonāca pie pikapa un iecēla profesoru Guptu kabīnes aizmugurē uz sola. Tad Broks nolaida pasažieru sēdekli, bet Semjons apsēdās pie stūres. Viņš saprata, ka nedrīkst ieslēgt lukturus - helikopteros sēdošie viņus momentā pamanītu tāpēc uzlika savas termālās nakts redzamības brilles ar infrasarkano apgaismojumu. Ierīces ekrānā zemes ceļš šķita vēss un melns, bet koku stumbri un zari ceļa malās atstaroja dienas siltumu. Kontrasts bija pietiekams, lai brauktu diezgan ātri - par laimi, jo laika viņiem nebija daudz. Semjons paskatījās pār plecu - Guptas seja bija daudz mierīgāka nekā Brokam. Profesoru sāka pārņemt šoks.
Viņi bija tikuši apmēram divdesmit kilometrus no būdas un šķērsojuši Virdžīnijas štata robežu, kad Semjons ceļa līkumā pamanīja kādu maju. Visai neievērojamu divstāvu ēku ar lieveni un piebūvētu garāžu. Semjona uzmanību piesaistīja vārdi uz pastkastītes. Tie bija salikti no plastmasas burtiem un uz vēsā metāla bija labi saskatāmi: Dr. Milo Džen- kinss.
Semjons iestūrēja mašīnu doktora mājas piebraucamajā ceļā.
Mednieki pa mežu pārvietojās kā spoki. Zem koku lapotnēm pa līkumoto taciņu viņi virzījās augšup pa šauras kalnu ielejas nogāzi. Viņi gāja ļoti ātri, turklāt gandrīz bez trokšņa; Deivids, Monika un Maikls tik tikko paguva līdzi. Deivids priekšā redzēja tikai viņu medību ieroču stobrus, ko apmirdzēja pusmēness.
Apmēram pusstundu viņi kāpa kalna - pa stāvu slipni, kas apaugusi ar kokiem. Maikls sāka elsot, taču neapstājās; ar acīm ieurbies datorspēlē, puisis ļāva, lai Deivids velk viņu aiz elkoņa. Nonākot kalna korē, Deivids pagriezās un starp kokiem paskatījās austrumu virzienā. Helikopteru prožektori pārmeklēja kalnus un lejas, taču tagad tie bija tālu un rotoru rūkoņa bija tik tikko dzirdama.
Mednieki turpināja iet pa kori apmēram jūdzi un tad sāka kapt lejup kalna otrā pusē. Pēc dažām minūtēm Deivids ieraudzīja gaismu. Mednieki pielika soli un gāja tās virzienā. Drīz vien viņi nonāca pie nekrāsotā saplākšņa būdas, kas balstījās uz izdedžu betona blokiem. Garā un šaurā būda bija atslīgusi pret koku - kā sagrabējis lopu vagons, kas pamests mežā. Ap būdu riedami skraidīja divi noplukuši suņi, taču apklusa, tiklīdz vīri piegāja klat. Viens suns pieskrēja pie zēna ar Dauna sindromu un kulstījās viņam ap kājām. Tēvs - tuklais vīrs kombinezonā - pievērsās Deividam.
- Te mēs dzīvojam, - viņš teica. - Mans vārds ir Kalebs. Tās ir mans tētis, bet šis - mans dēls Džošua.