Deivids paspieda vīra roku. Un ievēroja, ka viņam trūkst zeltneša.
- Mani sauc Deivids. Tā ir mana sieva Monika. - Viņš meloja bez piespiešanās un bez mazākās piepūles tikko bija nodibinājis sev jaunu ģimeni. - Bet šis ir mūsu dēls Maikls.
Kalebs palocīja galvu.
- Tev vai'dzēt' zināt, ka mēs te ir bez aizspriedumiem. Melnais vai baltais - te, kalnos, ir pilnīgi vienalga. Dieva acīs mēs visi esam brāļi un māsas.
Monika izmocīja smaidu.
- Brīnišķīga doma.
Kalebs spēra soli uz priekšu un atvēra būdas durvis - rupji tēstu dēli, kas šķībi karājās eņģēs.
- Nāk iekšā un apsēžas. Droši vien gribas atpūsties.
Visi iegāja būdā - tajā bija tikai viena gara istaba. Logu
nebija, un gaismu deva tikai spuldzīte, kas karājās no griestiem. Uz galda bija saliktas plastmasas bļodas un elektriskā plitiņa. Aiz galda bija redzami daži virtuves krēsli ar apdriskātiem sēdekļiem. Uz grīdas aiz krēsliem atradās pelēka armijas sega - tā acīmredzot bija guļvieta. Tumsā istabas dziļumā bija milzīga kaudze ar kartona kastēm un drēbēm.
Neteicis ne vārda, Kaleba tēvs noņēma savu cepurīti un piegāja pie virtuves galda. Viņš ieslēdza elektrisko plītiņu un atvēra Dinty Moore kārbu ar sautējumu. Savukārt zēns aizskrēja telpas dziļumā un sāka spēlēties ar suni. Kalebs sa- bužināja dēlēna melnos matus, kas, šķita, jau ilgāku laiku nav mazgāti.
- Džošua man ir īpaša Dieva dāvana, - tuklais vīrs teica. - Kad nomira viņa māte, Mingo apgabala sociālais dienests gribēja man puiku atņemt. Tāpēc arī uzcēlu šo būdu. Līdz tuvākajam ceļam ir krietnas divas jūdzes. Pietiekami tālu, lai šerifa vīri liktu mums mieru.
Monika saskatījās ar Deividu. Iespējams, abi domāja vienu un to pašu - viņiem ļoti paveicies, satiekot šo vīru. Šajā Rietumvirdžīnijas nostūri nebija nekas neparasts, ka viena bēgļu grupa uzduras citai. Ikviens, kas dzīvoja šādā Dieva aizmirstā vietā, no kaut kā bēg.
Kalebs spēra soli tuvāk Maiklam un mēģināja piesaistīt puiša uzmanību.
- Arī tu esi Dieva dāvana, - viņš teica. - Kā teikts Bībelē, Marka evaņģēlija desmitajā nodaļā: "Laidiet tos bērniņus pie manim un neliedzat tiem, jo tādiem pieder tā Dieva val- stība."
Maikls nelikās par viru ne zinis un turpināja spaidīt datorspēles pogas. Pēc brīža Kalebs pagriezās pret drēbju kaudzi, kas bija samesta pāri kartona kastēm. Viņš izvilka no tās teniskreklu un pasniedza Deividam.
- Ņem, uzvelc, - viņš teica. - Esat laipni lūgti te pavadīt nakti.
Deivids paskatījās uz pelēko segu, kas bija noklāta uz grīdas. Viņš bija tā noguris, ka ar prieku uz tās atgultos, taču joprojām uztraucās par helikopteriem, ko bija redzējis kalnos.
- Paldies par piedāvājumu, Kaleb, bet, manuprāt, mums jādodas tālāk.
- Uz kurieni dodaties, brāl? Ja neiebilsti, ka jautāju.
- Uz Kolumbusu Džordžijas štatā. - Deivids norādīja uz Moniku. - Tur dzīvo manas sievas ģimene. Viņi mums palīdzēs.
- Kā jūs tur nokļūsiet?
- Kad policija sāka dzīties mums pakaļ, savu mašīnu pametām. Bet gan jau kaut kā līdz tai Kolumbusai nokļūsim. Ja vajadzēs, iesim kājām.
Kalebs papurināja galvu.
- Nevajadzēs. Domāju, ka varu palīdzēt. Mūsu draudzē ir vīrs, vārdā Grediks. Viņš rīt brauc uz Floridu. Varbūt viņš kādu ceļa gabalu varēs jūs pavest.
- Vai viņš dzīvo netālu?
- Nē, bet viņš iegriezīsies pusnaktī, lai paņemtu čūskas. Domāju, ka viņš neatteiks jums palīdzību.
- Čūskas? - Deividam šķita, ka pārklausījies.
- Pagājušajā nedēļā es kalnos noķēru dažas klaburčūskas, un Grediks tās aizvedis uz Talahasī Svētā gara baznīcu. Tā ir čūsku dīdīšanas baznīca, tāda pati kā mūsējā Rokridžā. - Kalebs atvēra kādu kartona kasti un izņēma ciedrkoka krātiņu rakstāmgalda atvilktnes lielumā. Kastei bija organiskā stikla vāks ar apaļiem caurumiem. - Mēs cenšamies palīdzēt saviem brāļiem Floridā, bet, saprotiet, tas nav visai likumīgi. Tāpēc mēs čūskas vedam nakti.
Deivids cauri stiklam ielūkojās kastē. Tajā atradās rūsas krāsas čūska apmēram cilvēka rokas resnumā. Tā sakustināja asti, un atskanēja spalgs, nikns šņāciens.
Kalebs nolika krātiņu uz gridas un izcēla no kartona kastes vēl vienu.
- Tā mums liek darīt Bībele. Marka evaņģēlijs, sešpadsmitā nodaļa. "Bet šis zīmes tiem ticīgiem ies līdz: manā vārdā tie vellus izdzīs, ar jaunam mēlēm runās, čūskas aizdzīs." - Kalebs izņēma trešo krātiņu un uzlika virsū iepriekšējiem diviem. Tad viņš pacēla visus un atspieda pret savām platajām krūtīm. - Iznesīšu tos ārā un iztīrīšu, kamēr Grediks nav atbraucis. Bet jūs tikmēr atpūšas. Ja esat izsalkuši, skapi ir kaltēta liellopu gaļa.
Džošua un suns sekoja Kalebam ārā no būdas. Kaleba tēvs sēdēja pie galda un no kārbas ēda sautējumu, bet Maikls bija sakņupis uz armijas segas. Monika apsēdās uz grīdas viņam blakus un atslīga pret saplākšņa sienu. Viņa bija sadrūmusi un nogurusi. Deivids apsēdās līdzās.
- Ei, ar tevi viss kārtībā? - Deivids jautāja pavisam klusi, lai vecais vīrs nedzirdētu.
Monika skatījās uz Maiklu un papurināja galvu.
- Paskaties uz viņu, - Monika čukstēja. - Tagad viņam vairs nav neviena. Pat vectēva vairs nav.
- Neuztraucies par Guptu, labi? Ar viņu viss būs kārtībā. FIB aizvedīs viņu uz slimnīcu.
- Tā ir mana vaina. Es uztraucos tikai par to teoriju, bet par pārējo man bija nospļauties. - Viņa atbalstīja elkoņus uz ceļiem un saķēra galvu. - Mammai taisnība. Esmu bezjūtīga kuce.
- Paklau, tā nav tava vaina. Tā…
- Un tu neesi labāks! - Monika pacēla galvu un veltīja viņam izaicinošu skatienu. - Ko tu iesāksi, kad atradīsi to apvienoto teoriju? Vai tiktāl vispār esi aizdomajies?
Godīgi sakot, nē, Deivids domās atzinās. Viņa rīciba bija tikai doktora Klainmana vārdi, ka teorija jātur drošībā. Viņi nedrīkst tikt tai klāt.
- Mums teorija jāuztic kādai neitrālai pusei. Varbūt kādai starptautiskai organizācijai.
Monika saviebās.
- Ko? Tu to nodosi glabāšanā Apvienotajām Nācijām?
- Varbūt ideja nav nemaz tik traka. Einšteins visnotaļ atbalstīja ANO.
- Pie velna Einšteinu!
Monika to pateica tik skaļi, ka piesaistīja Kaleba tēva uzmanību. Viņš uz brīdi pārstāja ēst un paskatījās pār plecu. Deivids uzmundrinoši pasmaidīja un tad atkal pievērsās Monikai.
- Nomierinies, - viņš čukstēja. - Vecais var noklausīties.
Monika paliecās tuvāk Deividam, ar lūpām gandrīz skardama viņa ausi.
- Einšteinam to teoriju vajadzēja iznīcināt, tiklīdz bija sapratis, cik bīstama ta ir. Taču viņam vienādojumi bija pārāk svarīgi. Arī viņš bija bezjūtīgs nelietis.
Sieviete cieši vērās Deividā, it ka aicinādama cīņā. Taču Deivids neatbildēja, un pēc briža šķita, ka Monika rimusies. Nožāvājusies viņa pavirzījās dažas pēdas tālāk un atgūlās uz pelēkās segas.
- Pie velna, - viņa teica. - Pamodini, kad atbrauks tas čūsku vecis.
Jau pēc trīsdesmit sekundēm viņa bija aizmigusi. Gulēdama uz sāniem, viņa bija pierāvusi ceļus krūtīm un plaukstas salikusi zem zoda, it kā skaitītu lūgšanu. Deivids satvēra segas stūri un apsedza Moniku. Tad viņš apsēdās līdzās Maiklam - otram savas jaunās ģimenes loceklim.
Puisis joprojām bija aizrāvies ar savu "Cīnītāju", un Deivids sāka sekot spēlei ekrānā. Karavīrs haki krāsas formastērpā skrēja pa tumšu gaiteni. Tā galā parādījās vēl viens karavīrs, taču Maikls viņu tūdaļ nošāva. Viņa karavirs pārlēca pāri līķim un iesteidzās nelielā istabā, kur bija sadrūzmējušies vairāki cilvēki. Maikls nospieda pogu, un viņa karavīrs pie- plaka pie zemes, ar savu M-16 šaudams uz ienaidniekiem. Drīz vien visi seši pretinieki gulēja uz grīdas, no viņu brūcēm plūda asinis. Tad Maikla karavīrs atvēra durvis istabas tālākajā galā. Ekrāns kļuva melns, un tad tajā parādījās mirgojoši burti: "Apsveicu! Tu esi sasniedzis ceturto SVIA līmeni!" Deivids nosprieda, ka tas "Cīnītājā" noteikti ir augsts ekspertu limenis, taču Maikls neizrādīja, ka būtu apmierināts. Viņa sejā, kā vienmēr, nebija jaušamas nekādas emocijas.