Klainmans no gūtajiem ievainojumiem mira neilgi pēc Svifta ierašanās slimnīcā.
Viceprezidents bija pārāk aizkaitināts, lai lasītu tālāk. Tā bija pirmā numura nelietība.
- Pie velna, kā tas varēja notikt?
Aizsardzības ministrs nogrozīja galvu.
- Tipisks policistu stulbums. Detektīvs sadusmojās uz fe- derāļiem par to, ka viņam atņemta Klainmana lieta. Un atriebās, pažēlojoties avīžniekiem.
- Vai mēs varam aizvērt viņam muti?
- Mēs par to jau parūpējāmies. Mēs noskaidrojām, kurš tas bijis - spānis, vārdā Rodrigess -, un aizvedām uz nopratināšanu. Taču daudz nopietnāka problēma ir Svifta bijusī sieva. Viņa pierunāja avīžniekus ķerties pie šīs lietas.
- Vai tad nevar apklusināt arī viņu?
- Mēs mēģinām. Tikko beidzu runāt pa telefonu ar viņas draudziņu Emoriju van Klivu, advokātu, kurš jūsu pēdējai kampaņai ziedoja divdesmit miljonus. Acīmredzot viņu attiecības pēdējo divdesmit četru stundu laikā atvēsušas. Tagad viņš apgalvo, ka neiebildīs, ja to sievieti arestēs.
- Tad uz priekšu!
- Aģenti, kas kundzīti izseko, ziņo, ka viņa kopā ar dēlu nakti pavadījusi pie žurnālistes, kas uzrakstījusi šo rakstu. Svifta bijusī ir gudrs sievišķis. Zina, ka nevaram viņu aizturēt, kamēr klāt ir žurnāliste. Mums ar Times problēmu pietiek.
- Viņu piesedz žurnāliste? Un viņi sevi sauc par objektīviem!
- Zinu, zinu. Bet drīz viņa būs mūsu rokās. Pie dzīvokļa dežurē pusducis aģentu. Tiklīdz žurnāliste aizies uz darbu, mēs dosimies iekšā.
Viceprezidents palocīja galvu.
- Un kā ar Rietumvirdžīniju? Kā veicas?
- Nav par ko uztraukties. Viens "Deltas" vienības eskad- rons jau ir uz vietas, divi ir ceļā. - Ministrs sāka soļot uz apspriežu telpu. - Es tūdaļ sazināšos ar komandieriem. Iespējams, viņi jau aizturējuši bēgļus.
Viceprezidents veltīja viņam bargu skatienu. Aizsardzības ministram bija nejauks paradums pārāk agri svinēt uzvaru.
- Lūdzu, informē mani par visu!
- Jā, protams. Piezvanīšu vēlāk no Džordžijas. Došos uz Beninga fortu, kur uzstāšos ar runu kājniekiem.
***
Deivids pamodās Gredika autofurgona aizmugurē. Monika gulēja viņa rokās. Viņš jutās mazliet pārsteigts, jo pirms vairākām stundām, laižoties snaudā, abi bija iekārtojušies kravas nodalījuma pretējās pusēs. (I'ar laimi, tas bija liels Ford Country Scļuire, pārcietis vismaz divdesmit Rietumvirdžini- jas ziemas.) Bet Monika acīmredzot miegā vēlusies arvien tuvāk Deividam, un nu sievietes mugura bija piespiesta viņa krūtīm, bet galva - zem zoda. Iespējams, pieglaudušies, meklējot siltumu. Bet varbūt instinktīvi virzijusies tālāk no krātiņiem ar klaburčūskām, kas bija paslēpti zem brezenta un novietoti zem aizmugurējā loga. Lai kā arī būtu, tagad Monika gulēja viņa skavās un rāmi elpoja. Deividu pārņēma teju sāpīga maiguma izjūta. Viņš atcerējās, kad pēdējoreiz turējis šo sievieti skavās - uz dīvāna viņas nelielajā dzīvoklīti pirms diviem desmitiem gadu.
Cenzdamies nepamodināt Moniku, Deivids pacēla galvu un paskatījās ārā pa logu. Bija agrs rīts, un viņi brauca pa lielceļu, kam abās pusēs auga dienvidu priedes. Grediks sēdēja pie stūres un svilpoja līdzi mašīnas radio, kas atskaņoja kādu korāli, bet Maikls bija izstiepies aizmugurējā sēdeklī un aizmidzis, datorspēli joprojām sažņaudzis rokā. Pēc brīža Deivids ieraudzīja norādi "1-185 uz dienvidiem, Ko- lumbusa". Viņi bija Džordžijā, iespējams, ne pārāk tālu no galamērķa.
Monika sakustējās. Viņa pagriezās un atvēra acis, bet pārsteidzošā kārtā necentās atbrīvoties no Deivida skavām. Viņa vienkārši nožāvājās un izstaipīja rokas.
- Cik pulkstenis?
Deivids ieskatījās savā rokaspulkstenī.
- Gandrīz septiņi. - Deivids ievēroja, cik bezrūpīgi Monika izturējās, guļot viņam līdzās, it kā viņi tiešām būtu precēts pāris. - Labi izgulējies? - Viņš klusi jautāja, lai gan šaubījās, vai Grediks kaut ko varētu sadzirdēt.
- Jā, tagad jūtos labāk. - Monika pagriezās uz muguras un savija rokas aiz galvas. - Piedod par vakardienu. Laikam biju mazliet īgna.
- Nekas. Ja cilvēkam dzenas pakaļ Savienoto Valstu armija, viņš var kļūt mazliet nīgrs.
Monika pasmaidīja.
- Tātad tu nedusmojies, ka es sarunāju tās riebeklības par Einšteinu?
Deivids papurināja galvu un arī pasmaidīja. Cik jauki, viņš nodomāja. Viņš jau ļoti sen nebija šādi runājies ar sievieti.
- Nepavisam. Patiesību sakot, tev zināmā mērā bija taisnība.
- Tu domā, ka Einšteins tiešām bija bezjūtīgs nelietis?
- Tā gan es negribētu teikt. Taču dažkārt viņš tiešām bija visai cietsirdīgs.
- Ak tā? Ko tādu riebīgu viņš izdarīja?
- Pirmām kārtām - pameta savus bērnus, kad izjuka viņa pirmā laulība. Viņš atstāja Milevu un abus dēlus Šveicē, bet pats devās uz Berlīni, lai izstrādātu relativitātes teoriju. Un viņš tā arī neatzina meitu, kas viņiem ar Milevu piedzima pirms laulībām.
- Oho! Einšteinam bija ārlaulības meita?
- Jā, viņas vārds bija Llserla. Viņa piedzima tūkstoš deviņsimt otrajā gadā, kad Einšteins vēl bija nabadzīgs privāt- skolotājs Bernē. Izcēlās skandāls, taču ģimenes parūpējās, lai tas noklust. Mileva atgriezās mājās Serbija, kur piedzima bērns. Un tad Līserla vai nu nomira, vai arī tika atdota adopcijā. Droši to nezina neviens.
- Kā tā? Kāpēc neviens neko nezina?
- Einšteins savās vēstulēs viņu vairs nepieminēja. Tad Mi- leva atgriezās Šveicē, viņi apprecējās. Un par Llserlu neviens nekad vairs nerunāja.
Monika pēkšņi aizgriezās. Sadrūmusi viņa skatījās uz apdriskāto pelēko audeklu, kas bija izklāts uz grīdas kravas nodalījumā. Deividu mulsinaja tik pēkšņa garastāvokļa maiņa.
- Ei, kas notika?
Monika papurināja galvu.
- Nekas. Viss kārtibā.
Deivids uzdrošinājās saņemt sievietes zodu plaukstā un pagriezt viņas seju pret sevi.
- Izbeidz! Starp kolēģiem noslēpumu nav.
Monika vilcinājās. Uz bridi Deividam šķita, ka viņa sadusmosies, taču Monika atkal aizgriezās un paskatījās ārā pa logu.
- Kad man bija septiņi gadi, māte palika stāvokli. Bērna tēvs, iespējams, bija viens no tiem puišiem, no kuriem viņa pirka heroīnu. Dienu pēc dzemdībām viņa no bērna atteicās. Man viņa pateica tikai to, ka tā bijusi meitene.
Deivids paslidināja roku zem Monikas zoda, līdz pieskārās ausij.
- Vai tu uzzināji, kas ar viņu noticis?
Monika palocīja galvu.
- Jā. Tagad viņa ir pirmās klases ielene.
Viņas acs kaktiņā parādījās asara, kas noritēja pāri vaigam. Nespēdams noturēties, Deivids pieliecās un noskūpstīja sievieti uz vaiga. Viņš sajuta sāļu miklumu. Monika aizvēra acis, un Deivids uzspieda skūpstu viņas lūpām.
Vismaz minūti viņi klusēdami skūpstījās autofurgona kravas nodalījumā - kā pusaudži, kas slēpjas no pieaugušajiem. Monika apvija rokas Deivida viduklim un pievilka viņu sev tuvāk. Mašīna palēnināja gaitu - acimredzot tuvojās pagriezienam uz Kolumbusu - taču Deivids pat nepacēla galvu un nepaskatījās ārā pa logu. Viņš turpinaja skūpstīt Moniku. Furgons iebrauca slaidā likumā, un Deivids iedomājās par kaijām, kas riņķo virs okeāna. Un par miklajām sievietes lūpām. Beidzot viņš atrāvās un paskatījās uz Moniku. Dažas sekundes viņi raudzījās viens uz otru un neteica ne vārda. Tad furgons spēji pagriezās pa labi un apstājās.