Viņi steigšus atsvabinājās viens no otra un paskatijās ārā pa logu. Mašīna bija apstājusies pie panīkuša tirdzniecības centra avēnijā, kur plūda nepārtraukta satiksmes straume. Deivids nodomāja, ka viņi apstājušies pie ieejas Beninga for- tā, jo visu veikalu nosaukumos bija militāri termini. Lielākais bija "Reindžeru skrandas" - armijas drēbju tirgotava, kuras skatlogos bija salikti manekeni aizsargkrāsas apģērbā. Nākamais bija bistro ar nosaukumu "Cālis cīņas laukā" un tetovēšanas salons ar nosaukumu "Aika tinte" [11] . Dažus jardus tālāk bija izdedžu betona bloku ēka bez logiem, kam uz jumta bija milzīga neona izkārtne. Oranžā gaismas vītne bija izlocīta raženas sievietes veidolā, kas balstījās uz vārdiem "Nakts manevru bārs". Par spīti nosaukumam, izskatījās, ka bārs atvērts divdesmit četras stundas diennakti, jo pie ieejas bija novietoti vismaz divi duči mašīnu, bet durvis sargāja noplucis milzenis.
Grediks izrausās no vadītāja sēdekļa un slāja apkārt furgonam. Viņš atvēra aizmugurējās durvis, taču Deividam negribējās kāpt ārā. Notupies starp čūsku krātiņiem, viņš nopētīja ielu, meklēdams cilvēkus formastērpos. Ņemot vērā apstākļus, šī bija visai bīstama vieta pastaigām.
- Kur mēs esam? - viņš jautāja.
Pievērsis viņiem savu dīvaino, nedabiski zilo acu skatienu, Grediks norādīja uz "Nakts manevru bāru".
- Redzi numuru virs durvīm? Tā ir adrese, kuru jūs nosaucāt. Viktorijas ceļš trīs seši viens septiņi.
- Nevar būt. - Deivids jutās samulsis. Bet tā taču bija Elizabetes Guptas adrese!
- Man šī vieta ir pazīstama, - stiepdams vārdus, atbildēja Grediks. - Pirms tiku glābts, es biju sātana armijas karavīrs. Biju izvietots šeit, Beninga fortā, un brīvdienās mēs mēdzām iet uz Viktorijas ceļu. - Savilcis drūmu seju, viņš nospļāvās uz asfalta. - Mēs to saucām par Uzvaras dienas ceļu. Izvirtību bedre.
Deivids palocīja galvu. Tagad viņš sāka saprast. Profesors Gupta bija stāstījis, ka meita lieto narkotikas. Tikties ar Elizabeti būs grūtāk, nekā viņš bija iedomājies.
- Mums jatiekas ar sievieti, kura, šķiet, strādā šajā bāra.
Grediks piemiedza acis.
- Tu teici, ka tā meiča ir tavas sievas radiniece?
Atkal palocījis galvu, Deivids norādīja uz Moniku.
- Tieši tā, māsīca.
- Izvirtība un gadījuma sakari, - Grediks norūca, drūmi raudzīdamies uz ēku no izdedžu betona blokiem. - Viņi apgāna zemi ar savām ielenēm. - Blenzdams uz neona gaismām, vīrs atkal nospļāvās. Šķita, ka viņš labprat pats savam rokām norautu izkārtni.
Deividam iešāvās prātā, ka šis apaļīgais Rietumvirdžīnijas kalnietis varētu izrādīties noderīgs. Vai vismaz viņa furgons.
- Jā, mums lūst sirds, domājot par Elizabetes likteni, - Deivids teica. - Mēs noteikti viņai kaut kā palīdzēsim.
Kā jau Deivids bija cerējis, Grediku šī doma piesaistīja. Viņš pielieca galvu.
- Jūs gribat viņu glābt?
- Noteikti. Mums viņa jāpārliecina, ka jāpieņem Jēzus Kristus kā viņas personīgais glābējs. Citādi viņa taisnā ceļā nonāks ellē.
Braucīdams bārdu un skatīdamies uz čūsku krātiņiem, Grediks apsvēra dzirdēto.
- Man TalahasI jābūt tikai piecos. Tātad ir drusciņ laika. - Pēc dažām sekundēm viņš pasmaidīja un aplika roku Deividam ap pleciem. - Labi, brāl, paveiksim Dieva darbu! Iesim iekšā neķītrības midzeni un slavēsim Dievu! Aleluja!
- Nē, nē, bārā es iešu viens, labi? Bet tu brauc pagalmā un gaidi, kamēr mēs iznākam pa sētas durvīm. Ja viņa sāks plosīties, palīdzēsi man iedabūt viņu mašīnā.
- Lieliska doma, brāl! - Grediks priecīgs papliķēja Deividam starp lāpstiņām.
Pirms izkāpšanas no furgona Deivids paspieda Monikas roku.
- Pieskati Maiklu, labi? - viņš teica. Un tad devās uz "Nakts manevru bāra" pusi.
Pat neaizejot līdz durvīm, viņš saoda alus smaku. Kaklu aizžņaudza sen pazīstamais riebums - tāpat kā pirms divām naktīm, ieejot Pensilvanijas stacijas bārā. Tomēr Deivids dziļi ievilka elpu un, sniedzot durvju sargam desmit dolāru dzeramnaudas, izmocīja smaidu.
Telpā valdīja zili cigarešu dūmi. No skaļruņiem plūda sena ZZ Top dziesma "Viņai ir kājas". Uz pusapaļas skatuves stāvēja divas dejotājas ar kailām krūtīm - viņas uzstājās bezcerīgi piedzērušos karavīru priekšā. Viena sieviete lēni vijās apkārt sudrabotam stabam, bet otra pagrieza skatītājiem muguru un noliecās, līdz galva atradās ceļu augstuma. Kāds karavīrs piegāja pie skatuves un viņas mutes tuvumā pavēcināja piecu dolāru banknoti. Meiča aplaizīja lūpas un tad satvēra banknoti zobos.
Sākumā formastērpi Deividu darīja nemierīgu, taču viņš ātri vien saprata, ka šie karavīri nav bīstami. Lielākā daļa dzēra, iespējams, jau divpadsmito stundu, cenšoties izbaudīt katru četrdesmit astoņu stundu garā atvaļinājuma minūti. Viņš piegāja tuvāk skatuvei un pievērsās dejotājām. Diemžēl neviena no tām neizskatījās līdzīga profesoram Guptam - sieviete pie staba bija vasarraibumaina rudmate, bet otra bija lilijbalta blondīne.
Deivids devās pie bāra un pasūtīja Budiveiser alu. Turēdams pudeli izstieptā rokā, viņš vēroja trīs sievietes, kas gorījās karavīriem klēpjos. Vēl divas blondīnes un viena rudmate. Visas diezgan pievilcīgas - ar glītām, apaļām krūtīm un tvirtiem dibeniem, ko viņas apļoja karavīriem par prieku. Taču Deividam bija vajadzīga cita. Viņš jau sāka uztraukties, ka Elizebete devusies mājās - galu galā bija septiņi no rīta, un striptīza dejotājas, visticamāk, strādāja maiņās. Bet varbūt viņa sākusi dejot citā klubā. Vai vispār aizbraukusi no Kolumbusas.
Viņš jau grasījās atmest visas cerības, kad telpas tālākajā stūrī pamanīja kādu olīvzaļā armijas formas žaketē ģērbušos cilvēku, kas pēkšņi uzgāzās galdam. Sākumā Deivids domāja, ka tas ir kāds karavīrs, kurš krēslā atslēdzies, taču, piegājis tuvāk, ieraudzīja mirdzošu garu, melnu matu ērkuli. Tā bija sieviete, kas gulēja, seju piespiedusi galdam un kājas izstiepusi. Krekla un bikšu zem formas viņai nebija - tikai koši sarkanas biksītes, bet kājās bija balti zābaki līdz celim.
Deivids piegāja pie galda, lai kārtīgāk apskatītu sievieti, taču apgaismojums stūrī bija slikts, bet mati aizsedza viņas seju. Citas iespējas nebija - jāmodina. Deivids apsēdās krēslā viņai pretī un viegli pabungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu.
- Atvainojiet?
Atbildes nebija. Viņš pabungoja jau skaļāk.
- Atvainojiet! Vai mēs varētu aprunāties?
Sieviete lēni pacēla galvu, atgrūzdama matus no acīm. Izvilkusi dažas melnās šķipsnas no mutes, viņa, piemiegusi acis, nopētīja Deividu.
- Ko, pie velna, tev vajag? - viņa noķērca.
Seja izskatījās briesmīga. Koši sarkanā lūpukrāsa bija izsmērējusies par kreiso vaigu. Zem acīm bija uztukuši pelēki maisiņi, bet viena mākslīgā skropsta bija atlīmējusies un nu plīvoja kā sikspārņa spārns ikreiz, kad viņa samirkšķināja acis. Viņai bija karamejkrāsas āda - tāda pati kā Maiklam, bet sīkais lelles deguntiņš ļoti atgādināja profesora Guptas vaibstus. Arī vecums šķita atbilstošs - pāri trīsdesmit; viņa bija ievērojami vecāka par pārējām dejotājām šajā klubā. Strauji elpodams, Deivids pārliecās pāri galdam.
- Elizabete?
Viņa saviebās.