- Kurš tev pateica manu vārdu?
- Tas ir garš…
- Nekad nesauc mani tā! Mani sauc Beta, saprati? Vienkārši Beta.
Viņa izstiepa augšlūpu - atklājās zobi. Pie smaganām uz katra no tiem bija brūns plankums. Narkomāni to sauca par metamfetamina muti. Smēķēšanas laikā izgarojumi saēda zobu emalju. Tagad Deivids bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam pretī sēž Elizabete Gupta.
- Labi, Beta. Paklau, varbūt…
- Ko tev vajag? Mutē vai pakaļā? - Sejas kreisā puse raustījās.
- Cerēju, ka mēs varētu aprunāties.
- Tādiem niekiem man nav laika! - Viņa pēkšņi piecēlās, un žakete pavērās, ļaujot Deividam apskatīt zelta medaljonu, kas karājās ķēdītē sievietei starp krūtim. - Divdesmit par ņemšanu mutē stāvlaukumā, piecdesmit par drāšanos motelī.
Seja atkal noraustījās, un viņa ar koši sarkanajiem nagiem pakasīja zodu. Droši vien sākusies abstinence, Deivids nosprieda. Organisms alka saņemt kārtējo metamfetamina devu. Viņš piecēlās kājās.
- Labi, iesim uz stāvlaukumu.
Deivids mēģināja vedināt sievieti uz sētas durvju pusi, bet viņa atgrūda roku.
- Vispirms samaksā, muļķadesa!
Deivids izņēma no maka divdesmit dolāru banknoti un pasniedza Elizabetei. Viņa ielika naudu žaketes iekškabatā un devās uz avārijas izeju. Iedams viņai aiz muguras, Deivids ievēroja, ka sieviete pieklibo - pēdējais pierādījums, ka viņa ir īstā. Elizabeti Guptu jaunībā notrieca mašīna, trijās vietās salaužot viņai kāju.
Izgājusi pa durvīm, Elizabete tūdaļ devās uz nokvēpušu nišu starp kluba sienu un diviem konteineriem.
- Velc nost bikses, - viņa pavēlēja. - Tas būs ātri.
Deivids paskatījās pār plecu un ieraudzīja furgonu. Grediks jau bija izkāpis no mašīnas. Palīgs - gadījumam, ja kaut kas noies greizi.
- Patiesībā man nav vajadzīga ņemšana mutē. Es esmu jūsu tēva draugs, Beta. Es gribu jums palidzēt.
Viņa pavēra muti un bridi pārsteigta raudzījās Deividā. Tad sakoda bojātos zobus.
- Tēva? Ko, pie velna, tu tur muldi?
- Mans vārds ir Deivids Svifts. Profesors Gupta man izstāstīja, kur jūs meklēt. Mēs gribam…
- Nolādēts! - Elizabete iekliedzās tā, ka noskanēja viss stāvlaukums. - Kur viņš ir?
Deivids izstiepa rokas kā ceļu policists.
- Ei, nomierinieties! Jūsu tēva šeit nav! Tikai es un…
- Nolādēts! - Elizabete skrēja Deividam klāt un ar asajiem nagiem mērķēja acīs. - Sasodītais riebeklis!
Deivids cerēja satvert sievieti aiz delnu locītavām, bet tā nepaguva nonākt pietiekami tuvu - no aizmugures viņu sagrāba Grediks. Kustēdamies daudz veiklāk, nekā Deivids varētu iedomāties, kalnietis atlieca Elizabetes rokas uz muguras.
- Neķītrības kalngals! - Grediks sauca. - Pacel acis uz savu kungu Jēzu Kristu! Nožēlo savus grēkus!
Pārvarējusi pirmo pārsteigumu, Elizabete pacēla labo kāju un ar zābaka papēdi trieca pa Grcdika kāju pirkstgaliem. Sāpēs iekaucies, viņš palaida sievieti vaļa, un viņa tūdaļ metās virsū Deividam.
Labo roku Deividam izdevās atvairīt, taču kreisās rokas nagi ietriecās viņa kaklā. Jēziņ, Deivids nodomāja, šī sieviete gan ir ātra! Viņš atgrūda Elizabeti, taču viņa atkal metās uzbrukumā. Deividam tik tikko izdevās izvairīties no spēriena pa kājstarpi. Šķita, ka viņš cīnās ar mežonīgu zvēru, cīnās uz dzīvību un nāvi. Deivids jau sāka prātot, ka nāksies viņu apdullināt, lai iedabūtu furgonā. Bet tad viņa kaut ko pamanīja un spēji pagriezās pa labi, balansējot uz augstā papēža. Un skriešus metās pāri stāvlaukumam pie Monikas un Maikla, kas stāvēja pie Gredika mašīnas.
- Maikl! - viņa iesaucās, apskāvusi dēlu.
Specvienība bija ierīkojusi štābu Džolo Vasarsvētku draudzes baznīcā. Lūsila vērās uz vienkāršo koka ēku - Dzīvā Kunga Jēzus baznīcu - un purināja galvu. Briesmīgs militāristu muļķības apliecinājums. Ja vēlies sadarbību no vietējo puses, nedrīkst okupēt viņu dievnamus. Taču specvienības bija ieradušās taisnā ceļā no Irākas, kur tās acīmredzot bija pieradušas nerēķināties ar vietējo uzskatiem.
Lūsila un aģents Krofords iegāja baznīcā un sāka meklēt pulkvedi Tārkingtonu, eskadras komandieri. Komandpunkts bija ierīkots aiz kanceles. Divi karavīri rīkojās ap rāciju, vēl divi bija pārliekušies Rietumvirdžīnijas kartei, savukārt citi divi savas M-16 triecienšautenes bija pavērsuši pret vairakiem apmulsušiem aizturētajiem, kas sēdēja baznīcas solos. Lūsīla atkal papurināja galvu. Aizturētie bija drūmi, ietiepīgi fermeri, kas bijās tikai no Dieva. Pat zinot meklējamo personu atrašanās vietu, militāristiem viņi neko nestāstītu.
Beidzot viņa baznicas dziļumā ieraudzīja pulkvedi Tārkingtonu. Viņš turēja mutē cigāru un izkliedza pavēles rācijā. Lūsila nogaidija, kamēr viņš beidz sarunu, un tikai tad tuvojās.
- Pulkvedi, esmu ipašā aģente Lūsila Pārkere, jūsu kolēģe no FIB. Gribu aprunāties par pierādījumiem, ko jūsu viri vakarnakt atrada Kārnegi atpūtas namā.
Pulkvedis nopētija viņu un aģentu Krofordu, vienlaikus ar lūpām un zobiem pārbīdīdams cigāru mutes otrā kaktiņā.
- Kas tad ir?
- Sadauzītais dators jānosūta uz FIB laboratoriju Kvanti- ko. Iespējams, mums izdosies iegūt informāciju no sašķaidītajiem cietajiem diskiem.
Tārkingtons savilka lūpas platā smaidā.
- Neuztraucies par to, mīlulīt! Mēs to visu nosūtījām uz AMIP.
Lūsila sabozās, dzirdot vārdu "mīlulīt", taču savaldījās.
- Visu cieņu, ser, taču musu aprīkojums Kvantiko laboratorijā ir daudz labāks par to, kas ir Aizsardzības ministrijas izlūkošanas pārvaldes rīcībā.
- Esmu pārliecināts, ka musu puiši tiks galā. Turklāt mums tā informācija nemaz nebūs vajadzīga. Mēs esam slēguši visu satiksmi šajā štata daļā. Vēl līdz pusdienlaikam bēgļi būs mums rokā.
Lūsila par to ļoti šaubījās. Pēdējo trīsdesmit sešu stundu laikā viņa bija iemācījusies pareizi novērtēt Deivida Svifta prasmi izvairīties no notveršanas.
- Ļoti labi, ser, bet birojam tas diskdzinis ir vajadzīgs.
Pukvedis pārstaja smaidīt.
- Es jau teicu, ka tas ir pie AM1P. Runā ar viņiem! Man jāvada operācija. - Un viņš devās uz kanceles pusi, lai apspriestos ar saviem vīriem.
Lūsila vēl bridi pastāvēja, lai savaldītu dusmas. Pie velna viņu, aģente domās nosprieda. Ja viņam nav vajadzīga mana palīdziba, kāda jēga to piedāvāt? Turklāt viņa šīm muļķībām jau bija par vecu. Viņa mierīgi varēja atgriezties savā birojā Vašingtonā un sēdēt tur tāpat kā visi citi nolāpītie birokrāti.
Lūsīla izmetās no baznīcas un devās pie savas automašīnas. Aģentam Krofordam bija jāskrien, lai tiktu līdzi.
- Uz kurieni tagad? - viņš jautāja.
Lūsīla jau gribēja teikt, ka uz Kolumbijas apgabalu, bet tad viņai prātā ienāca kāda doma. Tik vienkārša, tik acīm redzama, ka bija jāsāk brīnīties, kāpēc tā jau agrāk nav ienākusi prātā.
- Tas dators Kārnegī atpūtas namā taču bija pieslēgts in- ternetam, vai ne?
Krofords palocīja galvu.
- Kabeļu savienojums, šķiet.
- Sazinieties pa telefonu ar internetā pakalpojumu sniedzēju. Noskaidrojiet, vai vakarnakt kāds ir lietojis internetu.
Elizabete Gupta gulēja divsimt pirmajā istabā "Armijas moteli", kas atradās tieši pretī "Nakts manevru bāram". Tajā viņa parasti apkalpoja klientus, ko sadabūja striptīza klubā, bet tagad bija viena milzīgajā gultā - zem segām un frotē peldmētell. Uz gultas malas sēdēja Monika, kas glāstīja Elizabetes matus un klusi čukstēja lūgšanu, it kā gulētāja būtu piecus gadus veca meitene, kuru moka gripa. Maikls sēdēja krēslā un atkal bija iegrimis savā datorspēlē, bet Deivids lūkojās ārā pa aizkaru spraugu, pārbaudīdams, vai Viktorijas ceļā nav manāma kāda neparasta rosiba. Grediku viņi bija aizsūtījuši pēc kafijas; izrādījās, ka viņa sprediķošanai par glābšanu un piedošanu ir pretējs efekts.