Monika izsaiņoja Nutri-Grain šokolāditi, ko bija nopirkusi moteļa automātā, un piedāvāja Elizabetei.
- Lūdzu, apēd!
- Nē, negribu, - viņa atbildēja ķērcošā balsī. Kopš klaigāšanas stāvlaukumā viņa bija izrunājusi tikai kādu duci vārdu.
Monika turēja šokolādi Elizabetei zem deguna.
- Nu, nokod gabaliņu! Tev jāpaēd.
Viņas balss bija maiga, taču nelokāma. Padevusies Elizabete nokoda mazliet šokolādes. Deivids brīnījās, cik veikli Monika tika ar visu galā. Bija skaidrs, ka viņai ir pieredze, kā apieties ar narkomāniem.
Elizabete nokoda vēl vienu gabaliņu un tad piecēlās sēdus, lai varētu iedzert ūdeni no vienreizējās lietošanas glāzītes, ko Monika piespieda viņas lupām. Pēc mirkļa viņa jau kāri koda šokolādē un uzlasīja visas drusciņas, kas nokrita uz palaga. Visu šo laiku Elizabete neatlaidīgi skatījās uz Maiklu. Pabeigusi ēst, viņa ar delnas virspusi noslaucīja muti un norādīja uz savu dēlu.
- Nespēju noticēt, ka viņš ir tā izaudzis.
Monika palocīja galvu.
- Pievilcīgs jauneklis.
- Pēdējoreiz es Maiklu redzēju, kad viņam bija trīspadsmit. Viņš tolaik tikko sniedzās man līdz pleciem.
- Tēvs nekad neveda viņu šurp, lai jūs satiktos?
Elizabetes sejā atgriezās pirmītējais niknums.
- Tas riebeklis pat fotogrāfiju neatsūtīja! Es viņam reizi gadā zvanīju, Maikla dzimšanas dienā, taču tas nolāpītais mūlis negribēja maksāt par zvaniem!
- Man ļoti žēl. - Monika iekoda lūpā. Šķita, ka viņas sarūgtinājums ir īsts. - Es ne…
- Tātad tas nelietis ir beigts? Šis teica, ka, viņam dzīvam esot, man Maiklu neredzēt.
Nezinādama, ko atbildēt, Monika paskatījās uz Deividu. Viņš atkāpās no loga un piegāja pie gultas.
- Jūsu tēvs nav miris, viņš ir slimnīcā. Profesors ieteica atvest Maiklu šurp, jo negribēja, ka zēns tiek ievietots speciālajā iestādē.
Elizabete veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu.
- Tas neizklausās pēc mana tēva. Un kāpēc viņš ir slimnīcā?
- Sāksim visu no sākuma, labi? Es biju jūsu tēva drauga doktora Klainmana students. Jūs taču viņu atceraties, vai ne?
Šis vārds viņai kaut ko nozīmēja, un Elizabete mazliet nomierinājās.
- Protams, es pazistu Hansu. Viņš ir mans krusttēvs. Un vienīgais cilvēks šajā pasaulē, ko tēvs ienīst vairāk par mani.
- Ko? - Deivids šķita zaudējis līdzsvaru. - Jūsu tēvs nemaz neienīda doktoru Klainmanu. Viņi bija kolēģi. Daudzus gadus strādāja kopā.
Elizabete papurināja galvu.
- Mans tēvs viņu ienīst tāpēc, ka Hanss ir gudrāks. Un tāpēc, ka Hanss mīlēja manu māti.
Deivids cieši pētīja sievietes seju, lai pārliecinātos, vai viņa nemelo.
- Es ļoti labi pazinu doktoru Klainmanu, un man ir grūti noticēt…
- Man vienalga, kam tu tici vai netici! Es redzēju Hansu manas mātes bērēs, un viņš gaudoja kā mazs bērns. Viss viņa krekls bija vienās asarās!
Deivids centās iztēloties, kā viņa pasniedzējs raud pie Hannas Guptas kapa. Tad viņš atvairīja šo ainu. Tagad nebija īstais laiks. Jāķeras pie lietas.
- Jūsu tēvs teica, ka pirms dažiem gadiem Hanss bija atbraucis uz Kolumbusu. Viņš mēģinaja jums palīdzēt, vai ne?
Elizabetes sejā pavīdēja muļķīga izteiksme. Viņa skatījās grīdā.
- Jā, sameklēja man darbu Beninga fortā, atbildēt uz kaut kāda ģenerāļa telefona zvaniem. Un atrada man ari dzīvokli. Es pat uz dažiem mēnešiem dabūju Maiklu pie sevis. Bet tad es visu salaidu dēlī.
- Tieši tāpēc mēs esam atbraukuši, Beta. Saprotiet, doktors Klainmans pirms pāris dienām nomira, bet atstāja…
- Hanss ir miris? - Elizabete izslējās sēdus un iepleta muti. - Kas notika?
- Tagad sīkumus izstāstīt nevaru, taču viņš atstāja ziņu, ka…
- Jēziņ! - Elizabete čukstēja, pielikusi roku pierei. - Nolādēts!
Viņa sagrāba pati savu matu šķipsnu un spēcīgi parāva. Monika paliecās tuvāk un papliķeja Elizabetei pa muguru. Deividu pārsteidza Elizabetes reakcija - viņš bija iedomājies, ka ielasmeita, kas lieto narkotikas, būs pārāk nocietinājusies, lai izjustu bēdas. Taču doktors Klainmans bija vienīgais cilvēks viņas dzīvē, kas centies palīdzēt. Acīmredzot veco fiziķi un viņa krustmeitu vienoja ciešas saites. Varbūt tāpēc viņš Visa Esošā teoriju bija paslēpis tieši Kolumbusā.
Deivids apsēdās uz gultas līdzās Elizabetei un Monikai. Visi trīs atradās tik tuvu, ka gandrīz saskārās.
- Paklau, Beta, es bušu pilnīgi godīgs. Mums draud nepatikšanas. Doktoram Klainmanam bija kāds noslēpums, kāds zinātnisks noslēpums, kuru daudzi cer iegūt savās rokās. Vai Hanss jums toreiz neatstāja kādus papīrus?
Elizabete neizpratnē savaikšķīja seju.
- Nē, man viņš neko nav atstājis. Izņemot naudu. Pietiekami daudz, lai dažus mēnešus varētu samaksāt par dzīvokļa īri.
- Bet dators? Vai viņš jums nopirka datoru?
- Nē, taču televizoru gan nopirka. Un foršu radio ari. - Atsaucot to atmiņā, viņa pasmaidīja, taču smaids drīz izzuda. - Bet man to visu nācās aiznest uz lombardu, kad pazaudēju darbu tajā bāzē. Tagad man palikusi tikai kaste ar drēbēm.
Elizabete norādīja uz kartona kasti līdzās logam, no kuras ārā rēgojās apakšbiksites, krūšturi un neilona zeķes. Deivids šaubījās, vai tur būtu paslēpta apvienoto lauku teorija.
- Tagad jūs dzīvojat šeit? Šajā istabā?
- Dažkārt šajā istabā, dažkārt blakus. Moteļa rēķinus apmaksā Hārlans.
- Hārlans?
- Jā, "Nakts manevru" menedžeris.
Citiem vārdiem sakot, viņas suteners, Deivids nodomāja.
- Doktors Klainmans mums atstāja jūsu bāra adresi. Tātad viņš acīmredzot zināja, kas ar jums noticis.
Elizabete saviebās. Viņa sakņupa gultā un ar rokām saķēra vēderu.
- Kad mani atlaida, Hanss man piezvanīja. Teica, ka atkal atbrauks un iekārtos mani ārstēšanās iestādē.
Deivids mēģināja iztēloties doktoru Klainmanu "Nakts manevru bārā", taču to bija grUti iedomāties. Un sāka prātot, vai striptīza klubā varētu būt dators.
- Tātad Hanss jūs uzmeklēja klubā? Vai viņš gadījumā neiegāja kluba vadītāja kabinetā?
Elizabete aizvēra acis un papurināja galvu.
- Nē, Hanss tā arī neatbrauca. Kad viņš piezvanīja, es biju kaifā un pateicu, lai viņš kratās malā. Tā bija pēdējā reize, kad mēs sarunājāmies.
Elizabete saliecās uz priekšu, līdz piere bija tikai dažu collu attāluma no palagiem. Viņa neizdvesa ne skaņu, taču augums sāka tricēt -un raustīties.
Monika atkal papliķēja viņai pa muguru, taču šoreiz tas nelīdzēja. Tad viņa piegāja pie Maikla un, maigi saņēmusi aiz elkoņa, pieveda pie mātes gultas. Elizabete automātiski apskāva viņu. Ja to būtu izdarījis kāds cits, Maikls kliegtu kā negudrs, bet pret savu māti viņš šķita iecietigs. Viņš gan neatbildēja tikpat kaismīgi un pat nepaskatījās uz māti. Kad Elizabete apvija rokas puiša viduklim, viņš mazliet pagriezās, lai varētu turpināt spēlēt "Cīnītāju".