Pēc brīža Elizabete atrāvās un turēja dēlu rokas stiepie- na attālumā. Viņa noslaucīja asaras un vērās Maiklā.
- Joprojām spēlē to nolāpīto spēli, - viņa nopūtās, ieskatījusies mazajā ekrānā. - Biju iedomājusies, ka tev tā sen apnikusi.
Maikls, protams, neatbildēja, un Elizabete atkal pievērsās Deividam un Monikai.
- Maikls sāka to spēlēt, kad es strādāju Beninga fortā. Hanss salaboja kādu datoru mana kabinetā, lai Maikls tur varētu spēlēt spēlītes. - Viņa pabužināja puiša matus. - Dienās, kad skola autiskiem bērniem bija slēgta, es ņēmu dēlu līdzi uz darbu, un viņš tad stundām sēdēja pie datora.
Elizabete noglāstīja Maikla vaigu. Aizkustinošs skats, kuru parastos apstākļos Deivids nepārtrauktu. Taču viņa prāts drudžaini darbojās.
- Pagaidiet! Doktors Klainmans bija aizgājis uz jūsu kabinetu Beninga fortā?
Elizabete palocīja galvu.
- Jā, manā pirmajā darba dienā. Gribēja iepazīstināt mani ar ģenerāli Gārneru, manu priekšnieku. Hanss pazina to viru. Viņi pirms simts gadiem bija strādājuši kopā kādā armijas projektā.
- Un jūsu kabinetā Hanss strādāja ar datoru?
- Jā, tur bija pilns ar datoriem. To sauca par VKS - Virtuālo kauju simulācijas birojs. Viņiem tur bija kaudzēm visādu mēslu - trenažieri skriešanai, tumsas brilles, plastmasas šautenes. Armijnieki to visu nemaz nelietoja, tāpēc atļāva Maiklam spēlēties.
- Cik ilgi Hanss strādāja ar to datoru?
- Pie velna, es nezinu! Dažas stundas noteikti. Viņi ar ģenerāli bija seni draugi, tāpēc Hanss tur brīvi varēja sēdēt.
Deivida sirds auļoja ka neprātīga. Viņš saskatījās ar Moniku un tad pieversās datorspēlei Maikla rokā. Ekrānā vīdēja tas pats tumšais gaitenis, ko viņš bija redzējis dienu iepriekš. Un karavīrs aizsargkrāsas formastērpā atkal ielauzās nelielajā telpā un apšāva pusduci ienaidnieku. Tie atkal nokrita uz grīdas un noplūda asinīm. Un atkal ekrānā parā- dijās uzraksts: "Apsveicu! Tu esi sasniedzis ceturto SVIA līmeni!"
- Kas tad tas? - Monika vaicāja, norādījusi uz ekrānu. - Ceturtais SVIA līmenis?
Deividam nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, taču viņš zināja, kam jājautā. Viņš pieliecās, līdz seja bija tieši pretī Maikla sejai. Dienu iepriekš puisis bija runājis ar viņu. Varbūt runās atkal.
- Paklau, Maikl, ko nozīmē ceturtais SVIA līmenis?
Puisis pielieca galvu, lai izvairītos no Deivida skatiena.
- Es netieku līdz tam līmenim, - Maikls atteica neskanīgā balsī. - Tas visu laiku atgriežas pirmajā A līmenī.
- Es zinu, tu man to jau teici. - Deivids pacēla galvu, lai redzētu Maikla seju. - Bet kāpēc tu netiec līdz ceturtajam SVIA līmenim?
- Spēlē nav tāda līmeņa. Tas ir tikai programmā, kas palaiž serveri. Tā Hanss ierīkoja.
- Un kāpēc viņš tā ierīkoja?
Maikls plati atvēra muti, it kā grasītos kliegt. Taču tā vietā viņš pirmo reizi paskatījās Deividam acīs.
- Viņš teica, ka tā būs drošāk. Ka tā ir droša vieta.
Deivids palocīja galvu. Doktors Klainmans acīmredzot izmainījis "Cīnītāja" programmatūru, jo spēle varēja nonākt ari nevēlamās rokās. Pilna versija ar informāciju, ko pievienojis Klainmans, atradās daudz drošākā vietā.
- Kur ir serveris?
Iekams Maikls paguva atbildēt, datorspēle nopikstējās, lai paziņotu, ka atkal sākas pirmais A līmenis. Puisis tūdaļ novērsās no Deivida un aizgāja nost no gultas. Nonācis pie tālākās sienas, viņš atkal nodevās "Cīnītājam".
Elizabete paskatījās uz Deividu.
- Ei, beidz viņu izprašņāt! Tu viņu apbēdini.
- Labi, labi.
Deivids atkāpās no gultas. Patiesība viņam vairs nevajadzēja iztaujāt Maiklu. Viņš zināja, kur meklēt serveri. Doktors Klainmans bija izvēlējies vispārdrošāko slēptuvi pasaulē. Viņš Einšteina apvienoto lauku teoriju paslēpis Beninga forta datorā.
Doktors Milo Dženkinss ar sievu gulēja uz savas dzīvojamās istabas paklāja ar seju pret grīdu. Ja nebūtu ložu caurumu galvās, Semjonam šķistu, ka abi iesnaudušies. Viņš tos piebeidza deviņos no rīta, tūdaļ pēc tam, kad lauku dakte- ritis bija paziņojis, ka profesoram Guptam briesmas vairs nedraud un viņš mierīgi guļ uz ēdamistabas galda. Šāvieni pamodināja aģentu Broku, kas bija izstiepies uz doktora dzīvojamās istabas dīvāna, taču jau pēc dažām sekundēm viņš pagriezās uz otriem sāniem un iegrima miegā.
Arī Semjons labprāt pagulētu. Pēdējo trīsdesmit sešu stundu laikā viņš bija gulējis pavisam maz, turklāt asins pārliešana bija nogurdinājusi vairāk, nekā viņš gaidīja. Taču viņa klients, mīklainais Henrijs Kobs, deviņos trīsdesmit gaidīs kārtējo zvanu, lai uzzinātu, kā veicas misijas izpildē, un Semjons juta profesionālu pienākumu pavēstīt labās ziņas. Tāpēc viņš gurdi iegāja ēdamistabā un piegāja pie asinīm notraipītā galda, uz kura gulēja profesors Gupta.
Viņa rokai joprojām bija piestiprināta intravenozā sistēma, kas karājās pie lustras, taču maisiņš bija tukšs. Sikā auguma profesors nemierīgi dusēja uz muguras, viņa ievainotā kāja bija atbalstīta uz dīvāna spilvena. Lai arī kādus pretsāpju līdzekļus doktors Dženkinss būtu viņam devis, to iedarbība noteikti mazinājās, tāpēc Gupta, atguvis samaņu, tūdaļ sajutīs mokošas sāpes. Bet tieši to Semjons vēlējās.
Viņš ar dūri sāka sist pa sašūto brūci Guptas augšstilbā. Profesora ķermenis noraustījās, pakausis sitās pret sarkankoka galda virsmu un veselā kāja nogrūda spilvenu zemē. Izdvesis garu nopūtu, viņš sakustināja plakstiņus.
Semjons noliecās pāri galdam.
- Mosties, profesor! Laiks sākt lekciju. - Viņš atkal iesita pa savainoto augšstilbu, šoreiz tik spēcīgi, ka šuves, ko tik rūpīgi bija uzlicis doktors Dženkinss, saplīsa.
Šoreiz Gupta atvēra acis un spalgi iekliedzās. Ievainotais mēģināja piecelties sēdus, taču Semjons piespieda viņa plecus galdam.
- Tev paveicies, zini? Tu gandrīz neizķepurojies.
Spēji mirkšķinādams acis, Gupta skatījās uz savu mocītāju. Acīmredzot vecais vīrs bija apmulsis. Semjons saspieda viņa plecus.
- Būs labi, profesor. Ar tevi viss būs kārtībā. Tikai atbildi uz vienu jautājumu. Vienu mazu jautājumiņu, un tad viss būs kārtībā.
Profesors atvēra un atkal aizvēra muti, taču vārdi pār lūpām nenāca. Pagāja vairākas sekundes, kamēr viņš atguva balsi.
- Kas? Kas jūs esat?
- Tagad tas nav svarīgi. Svarīgāk ir atrast tavus draudziņus. Deividu Sviftu un Moniku Reinoldsu atceries? Vakar vakarā jūs bijāt būdā. Un tad viņi tevi atstāja asiņojam. Visai neapdomīgi, vai ne?
Gupta sarauca uzacis. Tā bija laba zīme - viņš sāka atcerēties. Semjons vēl spēcīgāk saspieda vecā vīra plecus.
- Jā, tu atceries gan. Un es domāju, ka tu atceries ari to, kurp viņi devās. Tu ari dotos līdzi, ja nebūtu ievainots, vai ne?
Pēc dažām sekundēm vecais virs piemiedza acis un sarauca pieri. Tā nebija laba zīme. Visu atcerējies, Gupta sāka tiepties.
- Kas jūs esat? - viņš atkārtoja.
- Es taču teicu, ka tas nav svarīgi. Man jāzina, uz kurieni devās Svifts un Reinoldsa. Stāsti, vai ari tu nožēlosi, profesor.
Gupta paskatījās pa kreisi - viņš pirmo reizi nopētīja apkārtni. Sarkankoka galds, lustra, sarkani dzeltenas tapetes, Dženkinsa ēdamistaba. Viņš smagi elsoja.
- Tu neesi no FIB, - viņš nočukstēja.