Grediks atvēra furgona aizmugurējās durvis un iegrūda Elizabeti iekšā.
- Iedarbini motoru, brāl! Sātans seko mums pa pēdām!
Karena stāvēja Glorijas Mičelas dzīvokļa istabā un pa logu aizvirtņu spraugu vēroja satiksmi Austrumu divdesmit septītajā ielā. Uz ietves līdzās piegādes mašīnai slaistījās divi dūšīgi vīri sporta kreklos, turklāt mašīna jau divpadsmito stundu nebija izkustējusies no vietas. Ik pēc dažām minūtēm viens no vīriem pielika plaukstu mutei un izlikās, ka klepo, bet patiesībā runāja mikrofonā, kas bija paslēpts krekla piedurkne.
Jona sēdēja uz dīvāna un šķirstīja astronomijas grāmatu, ko bija atradis Glorijas plauktā. Pati Glorija istabas otrā galā pa mobilo telefonu runāja ar New York Times redaktoru. Glorija bija neliela auguma sirdīga sieviete ar kraukļa melniem matiem, kaulainām kājām, asu zodu un tumšām acīm, kas nemitīgi šaudijās uz visām pusēm. Pabeigusi sarunu, viņa aizvēra telefonu un piesteidzās pie Karenas.
- Man jāiet, - viņa paziņoja. - Dubultslepkavība Brukli- nā. Paliec šeit, kamēr atgriežos.
Karenai sažņaudzās vēders. Viņa norādīja uz logu.
- Aģenti joprojām ir tur. - Viņa runāja klusi, lai Jona nevarētu dzirdēt. - Ieraudzījuši, ka tu izej no mājas, viņi nekavējoties nāks augšā un arestēs mūs.
Glorija papurināja galvu.
- Nelikumīga ielaušanās žurnālistes dzīvokli? Viņi neuzdrošināsies.
- Viņi pagūs durvis gan uzlauzt, gan salabot. Izskatīsies, it kā mēs ar Jonu esam nolēmuši doties prom. Un to FIB tev paziņos, kad sāksi taujāt, kas ar mums noticis.
- Tu tiešām domā…
- Vai nevari palūgt redaktoram, lai sūta uz notikuma vietu kādu citu?
Glorija izgrūda skaļu "ha".
- Aizmirsti! Tas vīrs ir īsts despots!
Karena paskatījās uz savu dēlu, kas grāmatā pētīja asteroīdu joslu. Viņa nepieļaus, ka tie nelieši Jonam kaut pirkstu piedur.
- Tad mēs iesim kopā ar tevi. Tavā klātbūtnē viņi mūs nearestēs.
Glorija paraustīja plecus.
- Kā vēlies.
Ja tā būtu parasta lieta, Semjons savu klientu jau būtu nošāvis. Profesors Amils Gupta, saukts arī par Henriju Kobu, bija pats iedomīgākais, pats tracinošākais cilvēks, kura labā viņš jebkad strādājis. Atzinies, ka viņu patiesībā sauc, klients tūdaļ sāka lamāt Semjonu vispretīgākajiem vārdiem. Lai gan Guptam bija pamatoti iemesli dusmoties, vainīgs bija profesors pats - ja viņš neizmantotu izdomātu vārdu, nekāda misēkļa nemaz nebūtu. Uzliekot vecajam uz ievainojuma apsēju, Semjons mēģināja to paskaidrot, taču Gupta tikai turpināja lamāties. Tiklīdz profesors spēja staigāt, viņš sāka izkliegt pavēles. Un nāca klajā ar jaunu plānu - viņi abi ar pikapu brauks uz Džordžiju un sekos saviem upuriem, bet aģents Broks ar doktora Dženkinsa Dodge furgonu dosies uz Ņujorku. Kad Semjons pajautāja, kāpēc Brokam jābrauc uz
Ņujorku, Gupta asi pavēlēja aizvērties un sameklēt furgona atslēgas. Semjons automātiski sniedzās pēc savas mašīnpistoles, taču atturējās izšķaidīt Guptas smadzenes pa sienām. Esi pacietīgs, viņš sev atgādināja. Koncentrējies galvenajam mērķim!
Dženkinsa māja bija dažu kilometru attālumā no ameri- kaņu drošības spēku izveidotā kordona, tāpēc neviens neiebilda, kad Semjons izvēlējās Virdžīnijas dienvidrietumu nomaļākos ceļus. Vienpadsmitos dienā viņi bija nonākuši līdz Medouvjūvas pilsētai, kur Broks pa astoņdesmit pirmo starpštatu maģistrāli nogriezās uz ziemeļiem, bet Semjons un Gupta devās uz dienvidiem. Profesors bija atgāzies pasažiera sēdekli un ievainoto kāju uzlicis uz priekšējā paneļa, taču neļāvās snaudai. Viņš ik pēc piecām minūtēm skatījās rokaspulkstenī un nikni sodījās par cilvēku neizmērojamo stulbumu. Kad viņi bija šķērsojuši Tenesi štata robežu, Gupta pēkšņi paliecās tuvāk Semjonam un norādīja uz ceļa zīmi, kas vēstīja, ka priekšā ir sešdesmit devītais pagrieziens uz Blontvilu.
- Brauc nost no maģistrāles, - viņš pavēlēja.
- Kāpēc? Ceļš ir tīrs. Nav ne armijas, ne policijas.
Gupta drūmi paskatījās uz Semjonu.
- Mums nepietiek laika, lai tiktu līdz Džordžijai. Tavas muļķības dēļ Svifts un Reinoldsa mums ir par desmit stundām priekšā. Iespējams, jau satikušies ar manu meitu.
- Vēl viens iemesls, lai mēs brauktu pa starpštatu maģistrāli. Pa nomaļajiem ceļiem ies ilgāk.
- Ir vēl viena alternatīva. Es reiz sadarbojos ar kādu kompāniju Blontvilā, ar "Vidējo dienvidu robotikas firmu", kas bija noslēgusi ligumu ar Aizsardzības ministriju. Es viņiem uzbūvēju dažas prototipu mašīnas, tātad viņi ir novērošanas tīklā.
- Novērošanas?
- Jā. Ja Svifts un Reinoldsa dodas turp, kur es domāju, mēs varēsim viņus novērot.
Semjons nobrauca no starpštatu maģistrales un apmēram divus kilometrus stūrēja pa trīssimt deviņdesmit ceturto ceļu. "Vidējo dienvidu robotikas firma" bija izvietojusies plašā vienstāva ēkā Tenesī štata lauku apvidū. Tā kā bija sestdienas rīts, stāvlaukumā atradās tikai viena mašīna. Semjons apstājās līdzās tai, un tad viņi ar profesoru Guptu devās uz apsardzes mājiņu. Tajā sēdēja izdēdējis sirms vīrs zilā formastērpā un lasīja vietējo avīzi. Gupta pieklauvēja pie mājiņas loga, lai pievērstu vira uzmanību.
- Sveicināti! - viņš uzsauca. - Esmu Amils Gupta no Robotikas institūta. Vai atceraties mani? Es te biju aprīlī.
Sargs nolika avīzi un brīdi vēroja atbraucējus. Tad plati pasmaidīja.
- Ak, doktors Gupta! No Pitsburgas! Es dežurēju, kad jūs ieradāties, lai apskatītu rūpnīcu! - Viņš piecēlās un atvēra mājiņas durvis, lai paspiestu profesora roku. - Priecājos jūs atkal redzēt!
Gupta izmocīja smaidu.
- Jā, es arī priecājos. Sakiet, vai Komptona kungs vēl ir savā kabinetā? Viņš lūdza atbraukt un apskatīt vienu no prototipiem.
- Jā, piedodiet, bet Komptona kunga nav. Viņš neteica, ka jūs šodien būsiet.
- Tad jau viņš laikam ieradīsies vēlāk. Bet varbūt jūs varētu mani kopā ar asistentu ielaist testu laboratorijā? Man ir tikai dažas stundas laika, tāpēc vajadzētu ķerties pie darba.
Sargs paskatījās uz Semjonu un tad atkal pievērsās Guptam. Viņš jau sāka pārdomāt.
- Vajadzētu vispirms piezvanīt Komptona kungam. Pateikšu, ka esat atbraucis.
- Tas nav nepieciešams. Negribu traucēt viņu brīvdienās.
- Tomēr es domāju, ka vajadzētu piezvanīt.
Viņš jau kāpās atpakaļ savā postenī, bet profesors palocīja galvu. Turēdams automātu gatavībā, Semjons spēra soli uz priekšu un iešāva sargam pierē. Vīrs bija miris, iekams paguva nokrist uz grīdas. Semjons pieliecās un pārmeklēja viņa kabatas.
Gupta paskatījās uz līķi.
- Satriecoši! Septiņdesmit sešus gadus biju nodzīvojis, neredzot, kā tiek nogalināts cilvēks, bet nu esmu savām acīm skatījis divas slepkavības divpadsmit stundu laikā!
- Būs jāpierod.
Izņēmis no sarga kabatas atslēgas, Semjons sāka atvienot ēkas signalizāciju. Profesors papurināja galvu.
- Atgādina neliela Visuma sabrukšanu. Bezgalīga varbūtību virkne reducējas līdz vienai bojāgājušai realitātei.
- Ja jau tā ir tāda traģēdija, kāpēc likāt viņu nogalināt?
- Es neteicu, ka tā ir traģēdija. Dažkārt Visumam ir jāiet bojā, lai dzimtu citi. - Gupta pacēla skatienu uz debesīm un pielika rokas pie pieres, lai pasargātu acis no saules. - Kad būsim prezentējuši pasaulei Einheitliche Feldtheorie, sāksies milzīgs lēciens cilvēces attīstībā. Mēs būsim vecmātes jaunas ēras, apgaismības zelta laikmeta dzimšanas brīdī.