Semjons sarauca pieri. Viņš bija karavīrs, nevis vecmāte. Viņa misija bija nāve, nevis dzimšana.
Bija acīm redzams, ka seržants Manheimers ir viens no Elizabetes pastāvīgajiem klientiem. Lempīgs vīrs, kam sākuši izkrist mati, likdegunis un mutes brūķētājs - iespējams, viņam randiņu norunāt izdodas tikai ar ielasmeitām. Viņš sēdēja furgona aizmugurējā sedekli, aplicis roku Elizabetes viduklim un blenzdams viņas krūšu bedritē, bet vienlaikus veltīdams baudkārus skatienus ari Monikai, kas kopā ar Maiklu sēdēja kravas nodalījumā. Grediks īgņodamies stūrēja uz Beninga forta ieejas pusi - viņam acīmredzot nepatika seržants un vajadzība braukt uz armijas bāzi. Taču Deivids uzstāja, ka tas nepieciešams Elizabetes glābšanai, un ar to pietika, lai Grediks apklustu - vismaz uz laiku.
Tiklīdz viņi piebrauca pie vārtiem, Deivids priekšā ieraudzīja garu mašīnu rindu. Sestdienās te acīmredzot bija dzīva satiksme. Rādīdams uz vārtiem, viņš pievērsās Manhei- meram.
- Kas notiek?
Seržants rotaļājās ar zelta ķēditi Elizabetei ap kaklu, raustot uz augšu medaljonu starp viņas krūtīm.
- Visi brauc tikties ar Dārtu Veideru. Viņš šodien bāzē teiks runu.
- Dārts Veiders?
- Jā, aizsardzības ministrs. Viņš vada Beninga-Bagdādes ekspresi.
Deivids atkal paskatijās uz vārtiem - katru mašīnu pārbaudīja pusducis militāro policistu. Tie atvēra bagāžniekus un pietupās, lai paskatītos, vai zem šasijas nav paslēpts kads spridzeklis.
- Nolādēts! Viņi pastiprinājuši apsardzi!
- Nomierinies, puikiņ! - Manheimers veiksmigi bija izdabūjis medaljonu ārā no Elizabetes krekla un nu to šūpoja viņas acu priekšā. - Tie ir manējie. Mūs viņi nemocīs.
Elizabete ieķiķinājas, kad seržants izlikās, ka hipnotizē viņu. Ar simts dolāriem kabatā viņa bija labā garastāvoklī. Bet Deivids sāka arvien vairāk nervozēt. Pēc piecām minūtēm viņi jau bija pie vārtiem, un furgonam tuvojās jauns kaprālis ar M-9 pistoli maksti. Viņš pieliecās un pa šofera puses logu ieskatījās salonā.
- Vadītāja apliecību un mašinas dokumentus! - viņš pavēlēja. - Vajadzīgi visu personu dokumenti!
Iekams Grediks paguva atbildēt, Manheimers paliecās uz priekšu, lai pievērstu kaprāļa uzmanību.
- Sveiks, Mērf! - viņš priecīgi uzsauca. - Mēs tik aizlaidīsim līdz mūsu daļas veikalam! Šis tas jānopērk.
Merfs garlaikots salutēja. Sejā bija lasāms, ka viņš par seržantu nav visai augstās domās.
- Posteņa komandieris devis jaunu pavēli, ser. Visiem apmeklētājiem jāuzrāda personu dokumenti.
- Neuztraucies, puis! Šie cilvēki ir kopā ar mani.
- Nekādu izņēmumu, ser. Tā teica komandieris.
Otrs militārais policists piegāja pie mašīnas no otras puses. Viņam galvā bija ķivere, pie sāniem M-16 trie- cienšautene. Deivids pasniedzās pēc durvju roktura, lai gan saprata, ka viss beidzies. Pēc trim minūtēm viņi visi būs rokudzelžos.
Seržants Manheimers pavirzījās tuvāk sēdekļa malai - tuvāk aizdomu pilnajam kaprālim.
- Klau, Mērf, - viņš klusi iesāka, - vienosimies. Redzi Betu? - Viņš ar īkšķi norādīja uz Elizabeti. - Viņas ar to melnādaino šodien uzstāsies. Privāti aizsardzības ministram, kad tas būs beidzis runu.
Kaprālis blenza uz Elizabeti, kas aplaizīja lūpas un izrie- za krūtis. Kaprālim pavērās mute.
- Atvedi striptīza dejotājas ministram?
Manheimers palocīja galvu.
- Klau, vecais daudz strādā, tāpēc viņam ari laiku pa laikam jāatpūšas.
- Svētā pasaulīti - Mērfs bija sācis cienīt savu priekšnieku. - Vai komandieris par to zina?
- Nē, šī pavēle nāca tieši no Pentagona.
Kaprālis plati pasmaidīja.
- Nolādēts, tas ir par daudz! Ministrs sajuks prātā! - Tad viņš atkāpās no mašīnas un pavēcināja ar roku, ļaujot viņiem iebraukt bāzē.
Ieraudzījusi atskaiti par Guptas meklējumiem internetā - īpaši mājaslapu ar karti un Viktorijas ceļa koordinātām -, Lūsīla deva pavēli sagatavot FIB lidmašīnu. Pēc divām stundām viņa ar aģentu Krofordu iegāja "Nakts manevru bārā", kuru jau bija aplenkuši aģenti no Atlantas. Apmēram trīsdesmit apmeklētāji - lielākoties piedzēruši karavīri, kas palaisti atvaļinājumā, - drūzmējās ap kluba galdiņiem, bet darbinieki - piecas dejotājas, bārmenis un sargs - sēdēja pie bāra. Sargs ar bārmeni pazina Deividu Sviftu, kad aģenti parādīja viņa fotogrāfiju, turklāt bārmenis piebilda, ka redzējis aizdomās turamo aizejam no bāra kopā ar kādu dejotāju, kas beigusi savu maiņu. Dejotāja, kā izrādījās, bija Elizabete Gupta, profesora meita. Diemžēl Atlantas aģentiem, pārmeklējot viņas pagaidu mitni motelī ielas pretējā pusē, neizdevās atrast šo sievieti. Bārmenis - noplucis tipiņš, vārdā Hārlans Vudss, kas vienlaikus bija arī kluba menedžeris, - teica, ka viņam nav ne jausmas, kur Betu varētu meklēt, taču Lūsilai tā nešķita.
Viņa Hārlanu pamanīja uzreiz - neliela auguma, tuklu, bārdainu vīrieti, kam mugurā bija teniskrekls ar uzrakstu "Vari pieteikties jāšanai uz ūsām". Lūsīla piegāja pie bāra un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Tātad jūs esat atbildīgais par šo jauko iestādījumu?
Vīrietis steigšus palocīja galvu. Uzrausies uz augstā bāra krēsla, viņš atgādināja izlaidīgu rūķi uz suņusēnes.
- Es tiešam gribu palīdzēt, ja? Bet, kā jau teicu, es nezinu, kur ir Beta. Viņa te tikai strādā, tas arī viss. Uz kurieni viņa dodas brīvajā laikā, man nav ne mazākās nojausmas.
Hārlanu acīm redzami mocīja abstinence - viņš bēra vārdus kā pupas un smirdēja kā veca zeķe. Lūsīla sarauca pieri. Viņa ienīda narkomānus.
- Lēnāk, puis. Vai Betai pilsētā ir kādi draugi?
Viņš norādīja uz dejotājām pie bāra, kas, ģērbušās vien stringbiksitēs, drebinājās.
- Protams, meitenes draudzējas. Parunājiet ar Emberu vai Britniju. Varbūt viņas zina, kur meklēt Betu.
- Bet citi draugi? Bez meitenēm, kuras tu pārdod?
- Nolādēts, es neesmu nekāds suteners! Es tikai…
- Neāksties, Hārlan! Domā ātri, citādi…
- Labi, labi! - Viņa pieres grumbās parādījās sviedru lā- sites. Kā jau visi narkomāni, viņš bija ātri pierunājams.
- Meiča, vārdā Šīla, iedomīga kuce. Viņa reiz ieradas, lai sadotu man sutu. Viņas ar Betu savulaik kopā strādāja bāzē.
Lūsīlai tas bija jaunums. Atlantas aģenti par Elizabeti Guptu zināja vien to, kas viņa bijusi arestēta.
- Beta strādāja Beninga fortā?
- Jā, pirms atnākšanas uz šejieni. Strādāja pie datoriem, vismaz pati ta stāstīja. To darbu viņai sadabūja kāds radinieks, taču tur nekas nesanāca.
Lūsīla iedomājās par sadauzīto datoru, ko bija redzējusi Rietumvirdžīnijas būdā. Aizdomās turamie sekoja ciparu norādēm, un tagad nebija grūti uzminēt, kāds ir viņu nākamais mērķis.
Lūsīla pievērsās aģentam Krofordam, kas, kā allaž, atradās līdzās.
- Sadabūjiet Beninga forta komandieri! - viņa pavēlēja. - Un to stulbo pulkvedi Tārkingtonu.
Pirmais, ko Deivids ieraudzīja, bija lēkšanas torņi - trīs augstas smailes, kas slējās pari Beninga forta barakām un administrācijas ēkām. Tie atgādināja slaveno Koniailendas torni lekšanai ar izpletni - izpriecu parka atrakciju, kas pirms desmitiem gadu tika slēgta. Atšķirībā no Koniailendas šos torņus joprojām izmantoja. Gaisa desantnieki lēca no smaiļu virsotnēm un planēja lejā kā zirnīši no milzīgas tērauda pāksts.