Seržants Manheimers lika Gredikam atstāt furgonu aiz plašas dzeltenas ēkas, ko sauca par Kājnieku māju. Virtuālo kauju simulācijas birojs atradās ēkas rietumu spārnā. Deivids bija sagudrojis pasaciņu, kādēļ viņiem tur jānokļūst, - Monikas jaunākais brālis dien bāzē un cieš no panikas lēkmēm, tāpēc grib aprunāties ar kādu tuvinieku. Bija skaidrs, ka Manheimers netic ne vārdam, taču viņam, par laimi, bija pilnīgi vienalga. Alkās pēc samaksas par pakalpojumu viņa vienīgā rūpe bija tukša istaba, kur pamīcities ar Elizabeti. Viņš izvilka sievieti no mašīnas un vedināja uz ieeju ēkā no pagalma puses.
Arī Monika, Deivids un Maikls izkāpa no mašīnas. Grediks palika vaditāja sēdekli un nobažījies paskatījās uz pārējiem.
- Kas notiek, brāl?
Deivids uzmundrinoši paspieda vecā vīra plecu.
- Palieciet šeit un gaidiet mūs. Mēs būsim prom tikai dažas minūtes. Un tad ķersimies pie Elizabetes dvēseles glābšanas, labi?
Grediks palocīja galvu. Monika ar Deividu nostājās katrs savā pusē Maiklam un, satvēruši puiša elkoņus, steidzās pakaļ Elizabetei un Manheimeram. Deivids gribēja atstāt zēnu mašīnā - bija acīm redzams, ka viņa māte ir gatava sniegt pakalpojumus ari dēla klātbūtnē. Taču Maikls bija vienīgais, kas prot spēlēt "Cīnītāju".
Viņi iegāja ēkā un kāpa augšā uz trešo stāvu. Elizabete ar seržantu gaiteņa galā apstājās pie durvīm bez plāksnītes. Manheimers sāka taustīties sava formastērpa kabatās.
- Tu esi pārliecināta, ka tur ir dīvāns? - viņš jautāja.
- Jā, direktora kabinetā, - Elizabete atbildēja. - Es atceros - liels, brūns dīvāns.
- Bet tas bija pirms četriem gadiem! Varbūt sen jau aiznests prom.
- Jēziņ, vienkārši atslēdz durvis!
Seržants beidzot atrada atslēgu, taču, iekams viņš paguva to ielikt slēdzenē, Deivids gaiteni saklausīja kādu troksni. Tas bija mehānisks, ļoti pazīstams. Viņš pagriezās un ieraudzīja "Pūķa skrējēju" - četrstūrainu sudrabotu novērošanas robotu, ko profesors Gupta bija konstruējis armijas vajadzībām. Uz kāpurķēdēm tas atgādināja miniatūru tanku un pavērsa savu spuldzei līdzīgo sensoru uz viņu pusi. Deivids sastinga.
- Nolādēts! Viņi mūs atraduši!
Manheimers ieķiķinājās.
- Brīvi, ierindniek! Šitie daikti vēl nedarbojas.
- Ko? - Deivida sirds krūtis salēcās.
- Viņi joprojām testē elektroniku. Ka jau armijā. Desmitiem gadu testē un tad nospriež, ka tas ir pārāk dārgi. - Atkal ieķiķinājies, Manheimers atvēra durvis un stūma Elizabeti iekšā.
- Nu, mazulīt, kur ir direktora kabinets?
Deivids viņiem sekoja. Telpa bija plaša, varbūt četrdesmit pēdas gara. Vienā galā bija plaukti ar serveriem, kas klusi dūca un mirgoja. Pretī atradās galddators ar milzīgu plakano ekrānu, telpas centrā - divas lielas, dobas, caurspīdīgas lodes, vismaz deviņas pēdas augstas, novietotas uz platformas, kas aprīkota ar metāla skritulīšiem.
Monika stāvēja durvīs un skatījās uz lodēm - tikpat apmulsusi kā Deivids. Bet Maikls ieskrēja kabinetā un devās taisnā ceļā pie skapja telpas tālākajā galā. Viņa māte ar seržantu pazuda blakus kabinetā, bet puisis atvēra skapi un izņēma masīvu melnu ierīci, kas atgādināja stereoskopisku attēlu skatītāju. Deivids saprata, kas tas ir - virtuālās realitātes brilles. Tās uzliekot, var redzēt ainavas simulāciju; pagrozot galvu pa labi vai pa kreisi, var redzēt dažādas virtuālās pasaules daļas. Uzliekot brilles, Maikls priekā staroja un, pieskrējis pie datora, sāka spaidīt tastatūru.
Deivids ar Moniku piegāja pie termināļa un paskatījās Maiklam pār plecu. Pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās karavīrs plaša zaļojoša lauka vidū. Karavīram mugurā bija aizsargkrāsas formastērps, bet galvā ķivere ar numuru - lielu, sarkanu vieninieku.
- Tas ir "Cīnītājs", - Deivids nočukstēja. - Viņš ielādē programmu.
Vēl pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās vārdi: "Gatavs sākt?" Maikls atgriezās pie skapja un izņēma plastmasas šauteni - M-16 atdarinājumu dabiskā izmērā. Tad viņš piegāja pie vienas milzīgās lodes, atvēra kādu lūku un ielocījās caurspīdīgajā bumbā.
- Sasodīts, - Monika iekliedzās. - Ko viņš dara?
Maikls aizvēra lodi no iekšpuses un uzlika brilles. Turēdams plastmasas šauteni kā karavīrs, viņš sāka kustēties, lai gan patiesībā uz priekšu negāja - griezās tikai lode, atgādinādama milzīgu kursorbumbu. Pēc brīža Maikls sāka soļot vēl ātrāk, un lode rotēja vēl straujāk. Drīz vien puisis lēk- soja kā kāmis riteni. Ieskatījies datora ekrānā, Deivids ieraudzīja, ka tagad karavīrs skrien pa lauku.
- Sasodīti fantastiski. - Viņš uzlika roku Monikas mugurai un norādīja uz platformu zem lodes. - Redzi tos skritulišus? Tie mēra, cik ātri griežas lode un kāds ir rotācijas virziens. Tad dati tiek nosūtīti uz datoru, un karavīrs kustas tikpat ātri kā Maikls. Bet Maikls simulāciju redz savās brillēs. Viņš skrien virtuālajā pasaulē.
- Lieliski, bet uz kurieni viņš skrien?
- Izskatās, ka viņam tas sagādā prieku. Domāju, ka viņš, kā parasti, nonāks līdz ekspertu līmenim.
- Un kas notiks, kad viņš sasniegs ceturto SVIA līmeni?
- Nezinu. Varbūt varēs lejupielādēt teoriju no servera. Bet varu saderēt, ka vajadzēs izmantot virtuālās realitātes interfeisu, lai tiktu tai klāt.
Deivids nopētīja ikonas datora ekrāna apakšā un atrada meklēto: "Divi spēlētāji". Viņš uzklikšķināja uz tās, un ekrānā parādījās vārdi: "Gatavs sākt?" Par pārsteigumu Monikai, Deivids piegāja pie skapja un sameklēja vēl vienas brilles un plastmasas šauteni.
- Es kāpju iekšā, - viņš teica. Un, piegājis pie otras lodes, Deivids atvēra lūku.
Semjons stāvēja sardzē "Vidējo dienvidu robotikas firmas" testu laboratorijā, kamēr profesors Gupta datorā pētīja novērošanas kameru datus. Ekrāns bija sadalīts divpadsmit kvadrātos, un katrā bija redzams, ko filmē "Pūķu skrējēji" Beninga fortā. Tieši pirms pusdienlaika dators nopīkstēja - seju pazīšanas programma bija atradusi meklēto. Gupta noteica robota atrašanās vietu un palielināja attēlu, kas nu aizpildīja visu ekrānu. Semjons piegāja mazliet tuvāk terminālim un ieraudzīja garu, neglītu karavīru, kas aplicis roku slampai ar kuplām krūtīm. Un tad viņš ieraudzīja savus upurus - Sviftu, Reinoldsu un Guptas mazdēlu.
- Interesanti, - profesors norūca. - Viņi ir VKS birojā.
- VKS?
- Virtuālo kauju simulācija. Es viņiem palīdzēju attīstīt virtuālās realitātes interfeisu programmai "Cīnitājs". - Iegrimis domās, profesors apklusa. - Un tur strādāja Elizabete. To vietu viņai bija atradis Hanss.
Ekrānā bija redzams, kā upuri ieiet telpā un aizver durvis aiz sevis, tāpēc novērošanas kamerā nebija izsekojami. Gupta aši nospieda dažus taustiņus un izgāja no programmas.
- Klainmans! - viņš iesaucās. - Vecais muļķis!
- Kas ir?
Profesors papurināja galvu.
- Viņš iedomājās, ka ir gudrs! Noslēpis to teoriju taisni man deguna priekšā!
- Jūs domājat Einheitliche Feldtheorie?
Ekrānā parādījās jauns logs, un Gupta ierakstīja lietotāja vārdu un paroli. Viņš mēģināja iekļūt kādā tiklā.
- Par laimi, vēl nav par vēlu. Visām VKS programmām ir tālvadības piekļuve. Armijnieki gribēja, lai virtuālajās kaujās varētu cīnīties karaviri no dažādām bāzēm.