Dažas sekundes bija jānogaida. Tad ekrānā parādījās garš saraksts ar militārajiem serveriem un atskaitēm no tiem.
- Tā jau es domāju, - Gupta teica. - Viņi iedarbinājuši "Cīnītāju".
Skatoties profesoram pār plecu, Semjonu pārņēma nemiers.
- Vai viņi var lejupielādēt teoriju? Vai izdzēst to?
Gupta noklikšķināja uz kāda servera. Kamēr tika gaidīts
savienojums, viņš pagriezās un paskatījās uz Semjonu.
- Ej uz noliktavu! Tur nav virtuālās realitates aprīkojuma, bet varbūt bus kāda kursorsvira.
Deivids stāvēja plašā laukā, ko ieskāva dienvidu priedes. Pagriezies pa labi, viņš pie horizonta redzēja mežiem apaugušu kalnu ainavu. Pagriežoties pa kreisi, displejā parādījās eja starp kokiem un zemu ēku puduris. Attēls bija pārsteidzoši reāls. Austiņās, kas bija aprīkotas ar skaļruņiem un mikrofonu saziņai ar citiem spēlētājiem, varēja dzirdēt pat putnu balsis. Šī ainava šķita dīvaini pazīstama, un pēc dažām sekundēm Deivids saprata, ka virtuālā pasaule atdarina Beninga forta mācibu poligonus, ko klāj meži. Virs koku galotnēm slējās lēkšanas torņi - izskatījās, ka tie atrodas vairāku jūdžu attālumā.
- Ko tu gaidi?
Sadzirdējis jautājumu austiņās, Deivids pacēla šauteni. Displejā varēja saskatīt tās stobra galu, taču ne laukā, ne mežā citu cilvēku nebija.
- Ei? - viņš uzsauca. - Kas tur ir?
- Tā esmu es, dumiķit. - Monikas balss. - Stāvu pie termināļa un skatos uz tevi datora ekrānā. Tu izskaties tieši tāds pats kā Maikla karavīrs, tikai tev uz ķiveres ir liels divnieks.
- Kā tu…
- Tu šķiti mazliet apjucis, tāpēc es terminālī sameklēju mikrofonu, lai varētu tevi pamācīt, kurp doties. Maikls ir ciematā.
- Ciematā? - Viņš ar šauteni norādīja uz ēku puduri. - Vai tur?
- Jā, un viņš jau sasniedzis otro B līmeni. Kusties! Cik varu spriest, tev jātiek tuvāk Maiklam, iekams viņš sasniedz ceturto SVIA līmeni. Citādi tu nevarēsi ieiet beidzamajā līmenī un lejupielādēt teoriju.
Deivids spēra piesardzīgu soli uz priekšu. Lode viegli pagriezās. Viņš pakāpās pa kreisi, un atkal lode pagriezās. Viņš devās uz koku pusi - sākumā lēni, bet pēc tam jau pārlieci- nātāk.
- Nav nemaz tik slikti. Paiet brīdis, un viss šķiet normāli.
- Pamēģini skriet! Tev vēl tāls ceļš priekšā.
Deivids laidās rikšos. Displejā parādijās kārtējā ainava; tā kā Deivids gāja pāri laukam, ēkas kļuva arvien lielākas, varēja saskatīt cilvēkus, kas ar seju pret zemi gulēja zālē. Tie bija ienaidnieki, ģērbušies kā teroristi - melnās jakās un raibos lakatiņos -, kādus Deivids bija redzējis Maikla datorspēlē.
- Izskatās, ka Maikls te jau pastrādājis.
- Turi acis vaļā, - Monika brīdināja. - Visus viņš vēl nav nošāvis.
- Kas notiks, ja viņi mani nošaus? Cik dzīvības tiek piešķirtas šajā spēlē?
- Paskatīšos instrukcijā. - Iestājās klusums. - Tātad, ja tev iešauj ķermenī, tu vairs nedrīksti kustēties, taču joprojām vari šaut. Ja tev iešauj galvā, tad tu automātiski nonāc uz starta līnijas.
- Un tas nav labi, vai ne?
- Galvenais ir noķert Maiklu. Viņš ir jau trešajā B līmenī.
Deivids pielika soli un līkumoja starp beigtajiem karavīriem. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija nonācis pie ciemata, kas izskatījās vienmuļš un pamests. Galvenās ielas vienā pusē atradās divstāvu ēkas ar slīpiem jumtiem, otrā - vienkārša balta bazniciņa ar zvanu torni. Iela bija tukša - ja neskaita kritušos karavīrus, kas iezīmēja Maikla gājienu. Deivids skrēja pa ielas vidu, līdz nonāca pie dzeltenas taisnstūra noliktavas ēkas. Pie ieejas gulēja pusducis virtuālo līķu Pūlēdamies noturēt līdzsvaru rotējošajā lodē, viņš palēnināja soli un pa durvīm ieskatījās ēkā. Tajā bija tumšs, taču uz grī das varēja saskatīt uz mutes nogāzušos siluetus.
Deivids jau grasījās iet iekšā, kad sadzirdēja šāvienus Šķita, ka no aizmugures, un viņš apsviedas ap savu asi. Pa ielu skrēja pretinieka karavīrs un šāva no sava AK -47 automāta. Uz brīdi Deivids aizmirsa, ka tā ir simulācija, izbijjies viņš pieplaka pie zemes un, nomērķējis uz cilvēku melnajā jakā, nospieda plastmasas šautenes gaili. Šāvieni atbalsojās austiņās, un Deivids atkrita atpakaļ. Viņš piezemējās uz dibena, un lode sašūpojās. Displejā bija redzamas tikai zilas debesis un dzeltenā noliktavas siena. Tad viņš pietrausās kājās un ieraudzīja, ka ienaidnieka karavīrs nokritis četrrāpus un sāpēs saviebies, taču joprojām žņaudz rokā automātu.
- Piebeidz viņu! - Monika iekliedza austiņās. - Nu, galvā!
Deivids iešāva karavīram galvā, un tas saļima.
- Jēziņ! - viņš iekliedzās, ar šauteni apvilcis gaisā plašu loku un paskatījies apkārt, vai neredzēs vēl kadu pretinieku. Viņš strauji elpoja. Dzirdēja šāvienus, taču nespēja noteikt, no kurienes tie nāk.
- Ej iekšā! Maikls ir otrajā stāvā!
Deivids atkal pievērsās durvīm un pāri līķiem iegāja ēkā Displejs palika tumšs - viņš bija nokļuvis garā, šaurā gaitenī. Kājas šķita ļenganas, un viņu sāka šķebināt. Pār pieri pilēja sviedri un sakrājās ap briļļu ietvariem.
- Nolādēts, es neko neredzu!
- Ej pa kreisi, pa kreisi! Tur ir kāpnes!
Deivids pagriezās pa kreisi - streipuļoja kā dzērājs gaiteni atbalsojās šāvieni, taču viņš redzēja tikai baltus uz plaiksnījumus. Simulācija bija pārņēmusi Deivida prātu, un viņam kļuva nelabi. Gribējās noraut brilles.
- Pietiek! Man pietiek!
- Nē, uz priekšu! Maikls jau ir trešajā C līmeni. Viņš jau gandrīz ir galā!
Beidzot Deivids atrada kāpnes. Ejot augša, displejs kļuva gaišāks - kāpņu galā bija vēl viens gaitenis. Viņš pagāja garām dažām tukšām istabām, kur uz grīdas gulēja asiņaini liki.
- Kad nonāksi gaiteņa galā, griezies pa labi, - Monika mācīja. - Tad tu…
No kādas telpas dažas pēdas priekšā Deividam izskrēja karavīrs. Deivids tā pārbijās, ka izmeta no rokām ieroci. Viņš pakāpās atpakaļ un instinktīvi pacēla rokas - gatavojās virtuālajai nāvei. Bet karavīrs tikai pagriezās un devās tālāk. Beidzot Deivids atskārta, ka viņam mugurā nav melnās jakas, bet gan aizsargkrāsas formastērps un galvā ķivere ar koši sarkanu vieninieku. Tas bija Maikls.
Sajūsmināts Deivids pacēla šauteni un sekoja viņam. Gaiteņa galā Maikla karavīrs pagriezās pa labi, un Deivids sadzirdēja šāvienu kārtu. Kad viņš noķēra puisi, visi seši atlikušie pretinieki jau gulēja ar seju pret grīdu.
- Redzi! - Monika iesaucās. - Tu esi pēdējā limeni!
Maikla karavīrs piegāja pie durvīm telpas otrā galā. Deivids aizturēja elpu - viņš cerēja beidzot ieraudzīt Herr Doktor vienādojumus. Bet izrādījās, ka viņš iegājis tādā kā ģērbtuvē. Pie visām četrām sienām bija salikti neskaitāmi metāla skapīši. Maikla karavīrs piegāja pie tuvākā skapīša un pieskārās tam ar savu ieroci. Viņa rokā materializējās jauns ierocis - automāts, kas zem stobra aprīkots ar resnu cilindru. Granātmetējs.
Deividam pamira sirds. Tas nebija pēdējais līmenis. Viņi bija nonākuši kādā vidusposmā, kur var saņemt jaunus ieročus nākamajām cīņām.
- Nolādēts! Cik ilgi vēl?
- Pagaidi, - Monika atbildēja. - Paskaties uz burtiem, kas uzrakstīti uz skapīšu durvīm.
Uz katra skapīša bija uzkrāsoti burti. Acīmredzot tie bija militāro rangu nosaukumi. Uz pirmā skapīša bija IER - ierindnieks; uz otrā bija KAP - kaprālis; uz trešā bija LT - leitnants, un tā tālāk. Pirmo duci rangu Deivids zināja, bet nākamās abreviatūras viņam bija svešas: WO 1, WO 5, CMSAF, MGYSGT.