- Parbaudi rindu pie galējās sienas, - Monika teica. - No otrā līdz pēdējam skapītim.
Deivids atrada uzrakstu SV1A/4.
- Svētā debess! Tie paši burti, kas datorspēlē!
Viņš piesteidzās pie skapīša un uzsita pa to ar savu šauteni. Displejā parādījās, kā viņa rokās materializējas virtuālais granātmetējs. Taja pašā mirkli simboli uz skapīša samainījās vietām. S pavirzījās mazliet tālāk pa kreisi, bet A/4 - pa labi. Tad VI pagriezās par deviņdesmit grādiem pulksteņrādītāju virzienā. Un tas bija vienādojums:
Deividam nebija zināms šis vienādojums, bet viņš jau nebija fiziķis.
- Monika, vai tu to redzi? - viņš uzsauca mikrofonā. - Vai tu…
- Uzmanies!
Atkal atskanēja šāviens. Viņš pagriezās tieši tajā bridi, kad Maikla karavīrs nokrita uz grīdas. Tad displejs kļuva sarkans, it kā būtu nošļākts ar asinīm.
***
Vājš karadarbības atdarinājums, Semjons nodomāja, pār Guptas plecu skatīdamies datora ekrānā. Pat treniņiem šī programma bija pārāk attālināta no realitātes. Kad karavīru ievaino, viņš nelokās pa zemi un nesauc māti. Viņš vienkārši sabrūk. Tā bija bērnu spēlīte, rotaļlieta. Guptam nebija vajadzīga Semjona palīdzība; viņam bija jānošauj tikai pāris zīmētu zaldātiņu.
Nogalinājis savus pretiniekus, Gupta devās tuvāk skapītim ar dīvainiem simboliem uz durvīm. Kustinādams kursorsviru, viņš izstiepa šauteni un pieskārās skapītim. Vispirms viņam rokās parādījās granātmetējs, bet pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās uzraksts: "Gatavs lejupielādēt? Jā vai nē?"
Gupta noklikšķināja uz "Jā". Parādījās uzraksts: "Lejup- ielādēšana būs pabeigta pēc 0:46 sekundēm." Profesors cieši vērās ekrānā,' kur mainījās cipari. Viņš šķita aizrāvies - it kā redzētu, kā no datora dzīlēm iznirst kaut kas jauns.
- Piedodiet, Herr Doktor, - viņš čukstēja. - Bet nevajadzēja likt man gaidīt.
- Deivid? Kur tu esi? Man ekrāns saniķojās!
Viņš dzirdēja Monikas balsi, taču neko nespēja pateikt. Displejā nekas nebija redzams - tikai bieza, asiņaini sarkana migla. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija tas, kā nokrita Maikla karavīrs. Vēlreiz to visu atsaucot atmiņā, šķita, ka fonā viņš redzējis vēl kaut ko. Vēl vienu karavīru, kas stāvēja aiz Maikla. Nevis datorā radītu tēlu melnā jaka, bet gan karavīru aizsargkrāsas formastērpā ar trijnieku uz ķiveres.
Deivids noņēma brilles. Cauri lodei viņš redzēja Moniku, kas bija pārliekusies pār termināli un kā neprātīga spaidīja tastatūru.
- Sasodīts! - viņa kliedza. - Vēl kāds izmanto šo serveri! Sākta lejupielādēšana!
Pa kreisi - otrajā lodē - Maikls sakārtoja savas brilles. Viņš neizskatījās ne pārsteigts, ne sarūgtināts, ka viņi zaudējuši. Pēc dažām sekundēm viņš pacēla šauteni un atkal sāka skriet. Zēns bija sācis jaunu spēli.
- Mums jāatgriežas uz starta linijas, - Deivids teica. - Mēs…
- Mums nav laika! - Monika bija tuvu histērijai. - Palikušas tikai divdesmit sekundes!
Nespēdams izdomāt neko labāku, Deivids uzlika brilles. Sarkanā migla bija sākusi izklīst, un viņš domāja, ka tūdaļ nonāks tai plašajā laukā ap ciematu. Bet, tiklīdz sarkanie mākoņi izklīda, viņš atkal ieraudzīja skapīšus ar simboliem uz durvīm. Viņš bija četrrāpus - ievainots ķermenī, nevis galvā.
Deivida cīnītājs nespēja kustēties, taču varēja pacelt ieroci. Karavīrs ar trešo numuru uz ķiveres stāvēja pie skapīša, uz kura durvīm tagad tika skaitītas sekundes, bet vienādojums bija pazudis. Kad pulkstenītis rādīja 0:09, Deivids nospieda gaili.
Semjons datora ekrānā pamanīja kādu kustību. Pret skapīšu rindu atsitās kaut kas mazs un apaļš un pazuda no redzesloka.
- Kas tas? - viņš jautāja, rādīdams uz datoru.
Gupta neatbildēja. Viņš aizrautīgi vēroja, kā tiek skaitītas sekundes.
- Ekrānā kaut kas sakustējās! Pazuda pa kreisi!
Saraucis pieri, profesors pavirzīja kursorsviru pa kreisi,
lai būtu redzama visa ģērbtuve. Uz grīdas atradās kaut kas līdzīgs zaļai olai. Semjons to uzreiz pazina. Savienoto Valstu armijas granāta M406.
***
Izkāpjot no lodes, Deividam ļima kājas. Virtuālajā pasaulē viņš bija pavadījis mazāk par piecpadsmit minūtēm, taču jutās tā, it kā būtu piedalījies uzbrukumā Ivodzimai*. Nometis virtuālās realitātes brilles un plastmasas šauteni, viņš aizstreipuļoja pie Monikas.
- Kas notika? - Deivids jautāja. - Vai mēs apstājāmies?
Monika nepacēla galvu. Viņa bija noliekusies pār termināli un vērās ekrānā.
- Kāpēc tu lietoji granātu? Tev tikai vajadzēja nošaut to riebekli, lai viņš tiek izslēgts.
- Bet mēs apturējām lejupielādēšanu, ja? Viņš netika pie teorijas, vai ne?
- Jā, tu apturēji lejupielādēšanu. Un salauzi "Cīnītāju", un izdzēsi visas programmu datnes.
Deivids ieķērās galda malā.
- Un kā ar failu, kurā bija teorija?
- Tā nav. Izdzēsts. Fails bija iestrādāts spēles programmatūrā, programmas sabojāšana sakropļo arī to. Ja ari kāds mēģinātu atjaunot datus uz servera, labuma nebūtu nekāda.
Deividam sažņaudzās vēders. It kā būtu atkal jākāpj lodē, tikai šoreiz apkart rotētu Visums. Kosmosa pēdas, realitātes slepenais dizains - viss bija pazudis vienas vienīgas kļūdas dēļ.
Beidzot Monika pacēla galvu. Deividam par pārsteigumu, viņa smaidija.
- Par laimi, doktors Klainmans pret to bija nodrošinājies. Viņš radīja failam bēgšanas ceļu. Iekams programma tiek izdzēsta, dati saglabājas zibatmiņas modulī.
* Ivodzima - sala apmēram 1200 km attalumā no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Uzbrukumu šai stratēģiski nozīmīgajai salai ASV sarīkoja 1945. gadā no 19. februāra līdz 26. martam.
- Ko?
Sievietes plaukstā vīdēja sudrabots cilindriņš - apmēram tris collas garš un collu plats.
- Teorija ir šeit. Vismaz es tā ceru. Labāk sameklēšu klēpjdatoru, lai par to pārliecinātos.
Deivids juta, ka ļimst. Skatīdamies uz zibatmiņas moduli, viņš pāris reižu dziļi ievilka elpu. Līdz pat šim bridim Deivids nebija sapratis, cik nozīmīga viņam ir šī teorija.
Kamēr Monika kabinetā meklēja klēpjdatoru, no savas lodes izkāpa Maikls. Ielicis brilles un šauteni atpakaļ skapī, viņš paņēma savu datorspēli. Droši vien bija ārkārtīgi grūti no virtuālās realitātes kaujas atkal pārslēgties uz aparātiņu ar pogām un tris collas platu ekrānu, taču Maikla seja, kā allaž, emocijas nepauda.
Pēc brīža no blakus kabineta iznāca viņa māte. Riebumā nopūtusies, Elizabete nogludināja bikses un sakārtoja kurpju siksniņu ap potīti.
- Tātad - kur ir pārējā nauda?
- Kur ir Manheimers?
- Guļ uz dīvāna. Viņam daudz nevajag. Bet tu man tik un tā esi parādā divsimt zaļo.
- Labi jau, labi. - Deivids no maka izņēma banknotes. - Klau, mums jāaizbrauc no bāzes, iekams kādam sāk rasties aizdomas. Jums labāk braukt mums līdzi.
Elizabete paķēra divdesmitniekus un ieslidināja aiz bikšu jostas.
- Lieliski. Izmetīsiet mani pie moteļa.
Šajā brīdī Monika atrada klēpjdatoru - spoži sudrabotu MacBook. Taču nepaguva to ieslēgt - Deivids piegāja pie loga un ieraudzīja divas nepatīkamas lietas. Pirmkārt, pie Ierindnieku mājas ieejas vairs nebija Gredika autofurgona. Otrkārt, uz ēkas pusi skrēja militārās policijas nodaļas karavīri. No attāluma viņi atgādināja virtuālos kareivjus no "Cīnītāja", taču triecienšautenes viņu rokās noteikti nebija no plastmasas.