Выбрать главу

Lūsila stāvēja Beninga forta apmācību laukumā un strīdē­jās ar vienu no aizsardzības ministra vīriem. Ministrs teica runu uz paaugstinājuma iepretim Ierindnieku mājai. Lau­kumā bija sapulcējušies vismaz trīs tūkstoši karavīru un civilo, vēl daži simti drūzmējās aiz paaugstinājuma, aizšķēr­sojot ieeju ēkā. īsts murgs - tā kā te sanācis tik daudz cil­vēku, meklēt aizdomās turamos, kas bāzē ieradušies pirms nepilnas stundas, bija gandrīz neiespējami. Lūsīla vēlējās, lai ministrs saīsina savu runu, taču viņa palīgs no Pentagona priekšlikumu noraidīja. Tas bija plecīgs, apmēram divdesmit gadus vecs puisis - un absolūts cietpauris.

-     Mēs to gatavojām vairākus mēnešus, - viņš teica. - Ka­ravīri to sen gaidīja.

-     Paklau, tas ir nacionālās drošības jautājums. Esi par to kaut ko dzirdējis? Par nacionālo drošību? Tā ir daudz sva­rīgāka par tavu nolāpīto pasākumu!

Palīgs izskatījās apmulsis.

-    Drošība? Manuprāt, par to rūpējas militārā policija.

-    Jēzus ar kruķi! - Dusmās Lūsīla no maksts zem žaketes izvilka savu pistoli. - Vai man jāšauj, lai piesaistītu tavu uz­manību?

Bet pat pistole nespēja satricināt cietpauraino puisi.

-    Lūdzu, kundze, nomierinieties. Ministrs drīz beigs. Viņš tūdaļ izstāstīs anekdoti par cāli ar trim kājām.

Militārās policijas vīri ieskrēja Ierindnieku mājā un sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Deivids aizgriezās no loga.

-    Ejam, ejam! - viņš uzkliedza pārējiem. - Šurp!

Viņš vilka Maiklu prom pa gaiteni, bet Monika ar Eliza­beti skrēja nopakaļus. Viņš instinktīvi virzījās uz ēkas ārdur­vīm, prom no karavīriem, lai gan zināja, ka pie parādes dur­vīm var gaidīt cita vienība. Nonācis pie kāpnēm virs parādes ieejas, Deivids saklausīja balsis no lejas un pirmajā mirklī no­domāja, ka policisti uzmundrina cits citu. Bet tad viņš izdzir­dēja smieklus un līksmu spurgšanu. Vairāk izklausījās pēc ballītes, nevis cilvēku medībām.

Viņi metās lejā pa kāpnēm un nonāca foajē, kur drūzmē­jās karavīri un viņu ģimenes. Sievietes un vīrieši civilā ap­ģērbā stāvēja rindā pie gara galda, uz kura bija saliktas bļo­das ar kartupeļu čipsiem un kolas sešpakas. Kaut kāda pieņemšana. Cilvēki spieda cits citam rokas, stāstīja jociņus un sirsnīgi ieturējās. Deivids spraucās cauri pūlim, baidīda­mies, ka šeit kāds varētu sacelt trauksmi, taču neviens nepie­vērsa uzmanību ne viņam, ne Maiklam. Daži karavīri pablen- za uz Elizabeti un Moniku, bet tas arī viss. Pēc pusminūtes viņi izgāja ārā un iejuka cilvēku straume, kas devās uz stāv­laukumiem. Pagājis labu gabalu no ēkas, Deivids ieraudzīja vecu viru, kura seja šķita pazīstama. Šis cilvēks sarokojās ar vairākiem ģenerāļiem. Jēziņ, Deivids nodomāja, aizsardzī­bas ministrs! Deivids ciešāk satvēra Maikla roku un pielika soli.

Kopā ar pūli viņa nogāja apmēram pusjūdzi rietumu vir­zienā - garām stāvlaukumiem, kuros pamazām izklīda ska­tītāji, meklēdami savas mašīnas. Apmēram pēc desmit mi­nūtēm pūlis bija nozudis, bet viņu četrinieks turpināja ceļu, sekojot norādēm "Rietumu vārti, Edija tilts". Viņi pagāja ga­rām tenisa kortam un laukumam, kurā ducis karavīru spē­lēja futbolu. Militāro policiju Deivids neredzēja, nebija arī ne miņas no pakaļdzīšanās.

Vēl pēc desmit minūtēm priekšā parādījās upe - duļķai­na līkumota lente ar kokiem apaugušiem krastiem. Čatahu- čī upe, Beninga forta rietumu robeža. Pāri upei veda div- joslu tilts, pie kura atradās drošībnieku postenis. Barjera bija nolaista, aiz tās vairākas mašīnas gaidīja atļauju izbraukt no bāzes. Vaditaji spieda mašīnu signālus, taču abi militārie po­licisti posteni stāvēja kā statujas. Nolādēts, Deivids domās sodījās, visas izejas slēgtas. Viņš apsvēra iespēju radikāli mai­nīt virzienu, taču bija iespējams, ka militārie policisti viņus jau pamanījuši. Vienīgā cerība bija mānīties, lai tiktu ārā.

Viņi piegāja pie vārtiem un izlikās par dīvaiņu ģimenīti, kas devusies pārgājienā. Deivids pamāja militārajiem poli­cistiem.

-     Sveiki, karavīri! - viņš uzsauca. - Vai pa šo ceļu mēs nonāksim līdz nometnes vietai?

-     jūs domājat Učī līča nometni, ser? - viens no policis­tiem atbildēja.

-    Jā, jā, tieši tā.

-    Jāiet pāri tiltam un tad vēl divas jūdzes uz dienvidiem. Taču tagad pāri tikt nevar, ser.

-     Kāpēc nevar?

-     Trauksme. Mēs gaidām tālākas pavēles.

-     Bet tā trauksme jau droši vien ir tikai mašīnām. Gājēji taču drīkst iet, vai ne?

Policists mirkli padomāja un tad papurināja galvu.

-     Pagaidiet šeit, ser. Ceru, ka tas nebūs ilgi.

Kamēr Deivids ar Moniku apmainījās satrauktiem skatie­niem, pie vārtiem piebrauca armijas mašīna. No tās izlēca šoferis un pieskrēja pie policistiem. Rokā viņš turēja vairā­kas papīra lapas; Deivids nevarēja saskatīt, kas uz tām rakstīts, taču varēja derēt, ka tas ir viņa portrets. Policisti pagrieza viņiem muguras, un Deivids klusītēm vedināja

Maiklu, Moniku un Elizabeti garam barjerai. Viņi devās uz tiltu, kas bija aptuveni simts pēdu attālumā.

-     Stāt! - Viens no militārajiem policistiem bija pagriezies. - Pie velna, kurp jūs ejat?

Deivids paskatījās par plecu, taču neapstājās.

-     Piedodiet, bet mēs steidzamies!

Otrs policists, kas jau bija apskatījis papīrus, nomērķēja uz viņiem ar pistoli.

-    Stāvi, stulbeni!

Dažu sekunžu laikā visi tris karavīri bija izvilkuši savas M-9 pistoles. Automašīnu šoferi bija pārstājuši signalizēt un aizrautīgi sekoja ķīviņam. Tā ka visu acis bija pievērstas ka­ravīriem un bēgļiem, klaburčūsku viņi pamanīja tikai tad, kad tā jau atradās pie policistu kājām. Resnā, rūsganā čūska tika nomesta uz asfalta un nu, sāpēs locīdamās, cirta savus in­des zobus pirmajā kustīgajā objektā, kas gadījās acu priekšā - un tas izrādījās militārā policista kājas liels. Karavīrs ieklie­dzās, un tajā bridi gaisā parādījās otra čūska. Deivids tālu­mā ieraudzīja Grediku, kas bija pieplacis aiz sava furgona upes krastā ne pārāk tālu no tilta. Saviļņots Grediks aizsvie­da policistu virzienā arī trešo čūsku, kas nu metās uz mežu. Tad viņš pamāja Deividam.

-    Nāciet, jūs, grēcinieki! - viņš uzsauca. - Kāpiet mašīnā!

Karena ar Jonu atradās Braunsvilā - vienā no nabadzi- gākajiem Bruklinas rajoniem. Viņi sekoja Glorijai Mičelai pāri laukumam, ko klāja stikla lauskas. Glorija kā jau nenogur­dināma žurnāliste visu dienu bija vākuši informāciju par du­bulto slepkavību - vispirms vietējā iecirknī runājusies ar po­licistiem, pēc tam intervējusi bojāgājušo draugus un radus. Deviņos vakara viņa joprojām bija darbā, mēģinādama at­rast notikuma aculiecinieku. Parastos apstākļos Karena ne­kad neuzdrošinātos nakti atrasties Braunsvilā, taču tagad ši vieta nemaz nebiedēja. Pusaudžu bandas uz ielu stūriem viņu nemaz neuztrauca. Viņu uztrauca lēni braucošs SUV, kas, šķi­ta, seko it visur.

Kad viņi bija šķērsojuši tukšo rotajlaukumu, no ēnas iz­nāca garš vīrs ar resnu kaklu. Tā kā gaisma bija pavisam vāja, Karena redzēja tikai siluetu. Seja nebija saskatāma, taču Karena saprata, ka vīram mugurā ir uzvalks, bet aiz kreisās auss rēgojas vadiņš.

Karena apstājās un saspieda Jonas roku. Bet Glorija ne no kā nebaidījās un piegāja tieši pie aģenta.

-    Sveiks, puis, vai esi apmaldījies? - viņa jautāja.