- Nē, - vīrietis atbildēja.
- FIB birojs atrodas Federālajā laukumā, ja gribi zināt. Turp. - Viņa norādīja uz rietumiem, uz Manhetenu.
- Kāpēc tu domā, ka esmu no FIB?
- Pirmkārt, lēts uzvalks. Otrkārt, tu visu dienu man seko.
- Tu mani neinteresē. Tikai tava draudzene.
- Par to aizmirsti. Ja arestēsi viņu, rīt no rīta pa to būs uzrakstīts New York Times pirmajā lappusē.
Aģents no žaketes kabatas izņēma pistoli.
- Pie velna Times! Es lasu Post. - Un tad viņš nomērķēja Glorijai galvā un izšāva.
Karena sagrāba Jonu un piespieda zēna galvu sev klāt, lai viņam nebutu jāskatās. Kad aģents pienāca klāt un laternas gaismā kļuva redzama viņa seja, Karenai sāka trīcēt kājas. Vīrieša deguns bija pietūcis un pieri klāja rētas, taču viņa to uzreiz pazina. Tas bija aģents Broks.
VIENDADSMITĀ NODAĻA
Semjons izmeta vel vienu glāzi Stolicnaya. Viņš sēdēja kādas pieticīgas Noksvilas mājas dzīvojamajā istabā. Māja piederēja Ričardam Cenām un Skotam Krinskim - diviem bijušajiem profesora Guptas studentiem. Kamēr Gupta virtuvē runāja pa telefonu, Ričards nepārtraukti papildināja degvīnu Semjona glāzē, bet Skots piedāvāja pretīgu tunča sviestmaizi. Sākumā Semjons nosprieda, ka šie abi ir mīļākie, bet pēc otrās glāzītes saprata, ka viņus saista kaut kas daudz neparastāks. Ričards un Skots bija fiziķi Okridžas Nacionalajā laboratorijā, kur būvēja iekārtas augstas intensitātes protonu staru ģenerēšanai. Abi bija bāli, izstīdzējuši, zēniski un briļļaini un pret profesoru Guptu izturējās ar cieņu, kas robežojās ar fanātismu. Vēl vairāk, viņi nejutās pārsteigti, kad Semjons un Gupta parādījās uz abu mājas sliekšņa. Abi jaunie fiziķi acīmredzot bija līdzzinātāji, kurus Gupta nolīdzis jau sen. Lai gan neviens no viņiem neiedvesa bailes, Semjonam viņi šķita līdzīgi labiem karavīriem - darīs visu, ko vadonis pavēlēs. Viņu uzticība idejai bija tikpat stipra kā dži- hāda kaujiniekiem.
Tiklīdz Semjons nolika tukšo glāzi uz galdiņa, Ričards pielēca kājās no dīvāna un ielēja vēl. Nav slikti, Semjons domās nosprieda, atslīgdams krēslā. Pie tā varētu pierast.
- Tātad jūs, kungi, būvējat staru iekārtas, ja? Virzāt pro- tonus, kas kustas paātrinātājā?
Abi palocīja galvas, taču neteica ne vārda. Acīmredzot nejutās ērti, pļāpājot ar krievu algotni.
- Droši vien sarežģīts darbs, - Semjons turpināja. - Jābūt pārliecinātam, ka daļiņas nomērķētas precīzi. Jārada ideāli apstākļi triecienam. Kad protoni saduras, var notikt dīvainas lietas, ko?
Ričards un Skots pārstāja māt ar galvu un apmainījās skatieniem. Viņu sejās bija vērojams pārsteigums un arī mulsums. Iespējams, abi brīnījās, ka algots slepkava tik daudz zina par daļiņu fiziku.
- Jā, ļoti dīvainas, - Semjons turpināja. - Un varbūt pat noderīgas. Ja pie rokas ir apvienotā teorija, kas nosaka, kā tieši jānorit daļiņu sadursmei, var radit ļoti interesantus efektus, ne?
Nu abi šķita pārbijušies. Ričards gandrīz izlaida no rokas degvīna pudeli.
- Es… Piedodiet, - viņš izstostīja, - es nezinu, par ko jūs runājat…
- Neuztraucieties, - Semjons ieķiķinājās. - Profesors man uzticas. Pašā misijas sākumā viņš man izstāstīja par iespējām, ko paver Eitiheitliche Feldtheorie. Citādi es nezinātu, kas tieši man jāizvilina no Herr Doktor kolēģiem.
Taču šie vārdi nenomierināja abus fiziķus. Ričards vēl ciešāk satvēra pudeli, bet Skots nervozi berzēja plaukstas. Iespējams, negribēja pārāk daudz zināt par metodēm, ko izmanto viņu dievinātais profesors.
Tajā bridi Gupta beidza runāt pa telefonu un ienāca dzīvojamajā istabā. Ričards un Skots vienlaikus pagrieza galvu kā uzticīgu Iru seteru pāris, kas sagaida saimnieku. Profesors veltīja abiem laipnu smaidu un tad norādīja uz Semjonu.
- Nāc man līdzi. Mums jāapspriežas.
Semjons mazliet nogaidija, lai visiem būtu skaidrs, ka viņš nav klēpja sunītis. Tad piecēlās no krēsla un sekoja Guptam virtuvē. Tas izrādījās pretīgs pārblīvēts alkovs ar nolietotiem skapīšiem.
- Vai runājāt ar Broku? - Semjons jautāja.
Profesors palocīja galvu.
- Viņš sagūstījis Svifta sievu un dēlu. Un tagad traucas uz dienvidiem. Šī varētu izrādīties noderīga apmaiņas shēma.
- Pieņemot, ka Sviftam ir apvienotā teorija. Droši mēs to nezinām.
- Kādas muļķības! Protams, ka viņam ir teorija.
Semjonu atkal pārņēma vēlēšanās noraut vecajam galvu.
- Svifts ne tikai vienkārši pārtrauca mūsu sākto lejupielādēšanu. Viņš nodzēsa visu, kas bija uz servera. Varbūt tāds ari bija viņa nolūks - izdzēst teoriju. Varbūt tieši to Klainmans viņam licis izdarit.
Gupta papurināja galvu.
- Tas nav iespejams. Tas ir pēdējais, ko Klainmans būtu vēlējies. Esmu pārliecināts, ka viņš lika Sviftam noglabāt teoriju drošā vietā.
- Bet varbūt Svifts, ieraudzījis vienādojumus, pārdomās.
Profesors turpināja purināt galvu. Viņu, šķita, šāda iespēja
neuztrauca.
- Tici man, teorija ir pie viņa. Un viņš to nespētu izdzēst, pat ja vēlētos. Nākamais solis cilvēces attīstībā ir neizbēgams. Nekas nespēs mūs apturēt no mūsu plānu demonstrēšanas.
Semjons nosprauslājās. Viņu sāka nogurdināt Guptas me- siāniskie izteikumi.
- Labi, pieņemsim, ka teorija ir pie Svifta. Tik un tā mums viņš jāatrod pirmajiem, jāapsteidz amerikāņu armijnieki.
Gupta atgaiņājās, it kā aizslaucītu prom visas grūtības.
- Ari tas ir neizbēgami. Dažu stundu laikā mes noskaidrosim, kur ir Svifts ar saviem palīgiem.
- Un ko tad?
Vecais vīrs plati pasmaidīja.
- Kopā ar viņiem ir mana meita. Un šobrīd viņu jau sāk pārņemt izmisums.
Kādā izcirtumā Nacionālā Čeroki meža vidū Grediks savāca kritušās lapas un zarus, lai sakurtu ugunskuru. Šis kalnietis, kā izrādījās, bija lielisks pavadonis bēgļiem - daudzajos gados, kopš viņš Apalaču kalnu štatos nodarbojās ar čūsku kontrabandu, vīrs bija iemācījies apiet likumu. Pēc aizbēgšanas no Beninga forta Deivids bija vēlējies doties uz Meksiku vai Kanādu, taču Grediks iebilda, ka viņus no robežas šķir pārāk daudz sātana rokaspuišu. Un viņš pa līkumotajiem Smilšu kalna ceļiem brauca uz Alabamas ziemeļiem. Kad iestājās nakts, viņi bija šķērsojuši Tenesī štata robežu un nonākuši pie Lielajiem Dūmakainajiem kalniem.
Šķita, ka Grediks šaja apvidū pazīst katru pakalnu un ieleju. Apdzīvotajā vietā ar nosaukumu Kokerkrika viņš nogriezās uz zemes ceļa un apturēja furgonu aiz puerāriju biezokņa. Tad viņš, svilpodams "Brīnišķo žēlastību", sāka ierīkot nometni un gatavot iekuru. Deivids nespēja noturēties, neapbrīnodams šā vira augstsirdību. Viņi bija satikušies tikai vakar, bet Grediks jau bija gatavs ziedot dzīvību viņu labā. Lai gan Deivids viņam ne vārda nebija stāstījis par Einšteina apvienoto lauku teoriju, Grediks skaidri saprata, ka uz spēles likts kaut kas grandiozs. Viņš to uztvēra no reliģiskā viedokļa - viņi iesaistījušies apokaliptiskā cīņā pret dēmonu armiju, kas cenšas iznīcināt Dieva valstību. Un, pēc Deivida domām, šāds redzējums nebija tālu no patiesibas.
Mēness sirpis, kas tagad bija mazliet biezāks nekā iepriekšējā nakti, lēja pār kalniem blāvu gaismu. Deivids sēdēja izcirtumā kopā ar Maiklu, kas savu datorspēli bija uzlicis uz celma. Puiša māte gulēja furgonā; brauciena laikā viņa kļuva arvien uzbudinātāka - lamājās, drebēja un pieprasīja, lai tiek izlaista no mašīnas, bet beidzot nomierinājās un iesnau- dās. Monika pusi ceļa pavadīja, rūpēdamās par Elizabeti, bet otru pusi - vērdamās klēpjdatorā, ko bija nočiepusi Virtuālo kauju simulācijas birojā.