Šie vārdi šķita pārskanam visu izcirtumu. Deivids nervozi paskatijās pār plecu - Grediks iemeta ugunskurā tukšu sautējuma kārbu. Tad kalnietis paņēma vēl vienu - pilno - un devās uz biezokni, kur bija atstājis savu furgonu. Acīmredzot viņš grasījās modināt Elizabeti un piedāvāt vakariņas.
Deivids atkal pievērsās Monikai.
- Labi, mums ir divas iespējas. Varam pārvest zibatmi- ņas moduli pār robežu un sazināties ar Apvienotajām Nācijām, Starptautisko tiesu vai kādu citu organizāciju, kam var uzticēt glabāt šo teoriju. Vai arī paši to noslēpt. Varbūt varam atrast kādu drošu vietu…
- Nē, mēs nedrīkstam to paslēpt. - Monika izņēma zibat- miņas moduli no datora USB pieslēgvietas. Sudrabotais ci- lindriņš iemirdzējās viņai plaukstā.
- Mums tas jāiznicina.
Deivids saspringa. Viņu pārņēma vēlēšanās izraut zibat- miņas moduli Monikai no rokas.
- Tu esi traka! Tā taču ir Visa Esošā teorija!
Monika sarauca pieri.
- Es zinu. Es divdesmit gadus esmu pavadījusi, risinot šo problēmu.
- Tad tu zini arī to, ka teoriju nedrīkst iznīcināt! Mums tā jāsaglabā, nevis jāiznicina!
Monika sažņaudza pirkstus ap sudraboto cilindriņu.
- Tas ir pārāk riskanti, Deivid. Ja Einšteins nespēja to noslēpt, kāpēc tu iedomājies, ka to varēsi tu?
Deivids vīlies papurināja galvu.
- Doktors Klainmans lūdza to noglabāt! Tie bija viņa pēdējie vārdi: "Noglabā to drošā vietā."
- Tici man, es arī negribu to iznīcināt. Bet mums jādomā arī par pārējo cilvēku drošību. Teroristi dzenas pakaļ šai teorijai tāpat kā valdības vīri, un viņi jau ir tuvu. Atceries karavīru no "Cīnītāja"? To, kam uz ķiveres bija trešais numurs?
Viņa vēl ciešāk sažņaudza zibatmiņas moduli. Skatoties uz viņu, Deivids atcerējās Einšteina vienādojumus. Tie joprojām šķita nesakarīgi, taču dažas formulas bija iespiedušās prātā.
- Par vēlu, - viņš teica. - Mēs jau esam redzējuši teoriju. Tagad tā ir mūsu galvās.
- Visus vienādojumus es tev neparādīju. Un mana atmiņa nav tik laba kā tavējā. Kad būsim iznīcinājuši zibatmiņas moduli, varēsim pieteikties FIB. Viņi mūs nopratinās, taču nevarēs piespiest kaut ko pateikt. Es labāk sadarbojos ar viņiem, nevis teroristiem.
Deivids saviebās - atmiņā atausa nopratināšana FIB kompleksā.
- Tik viegli nebūs. Paklau, kāpēc mēs…
Viņu pārtrauca kliedziens. Gredika balss. Viņš izskrēja izcirtumā - nosvīdis un izmisis.
- Viņa ir pazudusi! - Grediks sauca. - Elizabete ir pazudusi!
Nolādēts, Jēziņ, Beta domās sodījās, te ir tikai koki! Basām kājām viņa klupdama soļoja pa zemes ceļu, mēģinādama iziet uz šosejas. Meži bija biezi un necaurredzami, kājas ķērās aiz saknēm un akmeņiem. Kurpes viņa bija atstājusi tā resnā tēviņa furgonā, un nu pēdas ellīgi sāpēja, taču viņa nelikās zinis. Bija vajadzīga kārtējā deva, taču šajā nolāpītajā mežā pat ar trīssimt dolāriem kabatā viņai tirgoni neatrast.
Beidzot priekšā pavīdēja gaisma, kas mirgoja cauri koku lapām. Elizabete metās skriešus un iznāca uz sešdesmit astotās šosejas, kas mēnessgaismā spīdēja. Labi, viņa sprieda, esmu atgriezusies. Agri vai vēlu garām brauks kāds gribošs tēviņš. Nopurinājusi zemes no kājām un atglaudusi matus no acīm, viņa sakārtoja teniskreklu ciešāk biksēs, lai izceltos krūtis. Taču šoseja bija tukša. Nevienas nolāpītas mašīnas! Pēc desmit minūtēm viņa sāka soļot uz priekšu cerībā atrast kādu degvielas uzpildes staciju. Auksti nebija, taču zobs uz zoba neturējās.
- Nolādēts! - viņa kliedza. - Man vajag to sasodīto devu! - Taču atbildes vietā bija dzirdama tikai cikāžu čirkstēšana.
Beta jau bija tuvu sabrukumam, kad aiz līkuma ieraudzīja garu, zemu ēku. Veikaliņu rinda - dāvanu tirgotava, pasts, gāzes kantoris. Aleluja, viņa domās iedziedājās, beidzot civilizācija! Tagad vajadzēja vienīgi atrast kādu kravas mašīnas šoferi, kas varētu aizvest līdz tuvākajai pilsētai. Taču, pieskrējusi tuvāk, viņa saprata, pa veikaliņi slēgti un stāvlaukums tukšs. Elizabete saķēra vēderu - viņai pēkšņi kļuva nelabi. Un tad pie pasta kantora viņa pamanīja BellSouth taksofonu.
Sākuma Beta stāvēja kā paralizēta. Viņa zināja, kam jāpiezvana, taču nespēja pat pakustēties. No visiem cilvēkiem pasaulē ar šo riebekli viņai gribējās runāt vismazāk. Taču viņš bija teicis, ka grūtos brīžos drīkst viņam zvanit, un mobilā telefona numuru Elizabete jau sen bija ielāgojusi.
Viņa piegāja pie telefona, ar trīcošiem pirkstiem uzspieda operatora numuru un pieprasīja sarunu uz abonenta rēķina. Pēc brīža riebeklis pacēla klausuli.
- Sveika, mīļā Elizabete! Kāds patīkams pārsteigums!
Jona, paldies Dievam, beidzot bija aizmidzis. Pēdējo triju stundu laikā Karenai nācās vērot, kā viņš cenšas atbrīvoties no auklām, kas bija apsietas ap potītēm un delnu locītavām. Tas nelietis Broks bija aizbāzis Jonam muti, lai apslāpētu viņa kliedzienus, taču tas zēnu tikai vēl vairāk nobiedēja. Ari Karenai bija sasietas rokas un kājas un aizbāzta mute, taču viņa juta, kā dēls trīc, gulēdams blakus uz Broka mašīnas grīdas. Ļaunākais bija tas, ka viņa nevarēja dēlu mierināt - nevarēja apskaut, nevarēja iečukstēt ausī, ka viss būs kārtībā. Viņa varēja vienīgi pielikt pieri pie dēla pieres un pūlēties izdvest kādu uzmundrinošu skaņu.
Ap pusnakti, kad viņi bija nobraukuši vismaz divsimt jūdžu, Jona pārstāja kliegt. Nogurums pārmāca bailes, un viņš aizmiga, piespiedis savu miklo seju mātes kaklam. Tiklīdz zēns bija iemidzis, Karena izliecās uz sāniem, lai varētu paskatīties ārā pa mašīnas priekšējo stiklu. Parādījās zime "Pagrieziens 315, Vinčestera". Viņi jau bija Virdžīnijā - pa astoņdesmit pirmo starpštatu maģistrāli brauca uz dienvidiem. Karenai nebija ne jausmas, uz kurieni viņi dodas, taču viņa varēja derēt uz kaudzi naudas, ka tas nebija FIB štābs.
Broks sēdēja pie stūres, no milzīgas pakas ēda kartupeļu čipsus un klausījās Raša Limbo šova atkārtojumu. Pat pakausis viņam bija pretīgs - zem matu līnijas un aiz ausīm redzami sārti punktiņi. Karena uz bridi aizvēra acis - atmiņā atausa ļaunais smaids aģenta sejā, kad viņš bija nošāvis Gloriju Mičelu un nomērķējis ieroci uz Jonu un Karenu. Tad viņa atvēra acis un domās raidīja visu savu niknumu pret šo pretīgo kuces dēlu. Tev beigas, Karena čukstēja miklajā lupatā, ar ko bija aizbāzta mute. Es tevi nogalināšu, iekams viss būs galā.
Dusmās Lūsīla trieca dūri pret vienu no milzīgajām caurspīdīgajām lodēm Virtuālo kauju simulācijas birojā. Pēc sešpadsmit stundu ilgās biroja serveru un termināļu izpētes Aizsardzības ministrijas ekspertu komanda secināja, ka dati, kas tajos tika glabāti, neglābjami zuduši. Tagad bija astoņi no rita, un Lūsīla bija niknāka par satracinātu mežakuili. Armija jau bija visu pārmeklējusi, bet aizdomās turamo nebija; izlaidis viņus no bāzes, posteņa komandieris bija nogaidījis divas stundas un tikai tad ziņojis Džordžijas un Alabamas policijai. "Deltas" vienības uz lielākajiem ceļiem, kas veda ārā no Kolumbusas, bija izvietojušas kontrolpunktus, taču vismaz puse ceļu joprojām netika apsargāta. Un tikai tāpēc, ka viņiem nepietika cilvēku. Bruņotie spēki tik daudz karavīru bija aizsūtījuši uz Irāku, ka savai sētai sargu vairs nepietika.
Lūsīla novērsās no lodēm un atkrita krēslā. Kamēr Pentagona datoriķi kravāja savas mantas, viņa izņēma no bikšu kabatas Marlboro paciņu. Par laimi, vēl bija palikušas divas cigaretes. Viņa paņēma vienu un sāka taustīties pēc šķiltavām, taču to nebija ne bikšu, ne žaketes kabatās. Jēziņ, Lūsīla domās prātoja, kur gan tās palikušas? Tās bija viņas mīļākās šķiltavas ar Teksasas zvaigzni.