- Nolādēts! - viņa iesaucās, nobiedēdama datoriķus.
Lūsīla jau grasījās atvainoties, kad telpā ienāca aģents
Krofords - tikpat pašpārliecināts kā vienmēr. Viņš piegāja pie Lūsīlas un pieliecās, lai varētu iečukstēt ausī:
- Piedodiet, ka traucēju, kundze, bet man ir ziņas no Vašingtonas.
Lūsīla sarauca pieri.
- Kas vēl? Vai aizsardzības ministrs grib atdot operāciju jūras kājnieku rokās?
Krofords pacēla plaukstas lieluma digitālo atskaņotāju.
- Kāds štābā atstājis ziņu jūsu balss pastkastītē. Tā tika nodota man.
Lūsīla izslējās.
- Kārtējais ziņotājs? Redzējis kādu aizdomās turamo?
- Nē, šoreiz ir labāk. - Plati smaidīdams, Krofords norādīja uz atsevišķo kabinetu līdzās laboratorijai. - Ieiesim tur, lai varu atskaņot ziņojumu.
Lūsīla pielēca no krēsla un sekoja Krofordam kabinetā. Viņas locekļi atkal bija enerģijas pilni - kā allaž pēc neliela atelpas brīža. Krofords aizvēra kabineta durvis.
- Domāju, ši balss jums būs pazīstama, - viņš teica un nospieda atskaņošanas pogu. Pēc dažām sekundēm bija dzirdams ziņojums:
Sveika, Lūsij. Te Deivids Svifts. Lasu avīzēs, ka meklē mani. Domāju, ka vēlies turpināt sarunu, ko mēs sākām Ņujorkā. Pēdējās dienās biju mazliet aizņemts, bet domāju, ka šorīt varētu tev atvēlēt laiku. Esmu ieslēdzis savu mobilo telefonu, lai tu varētu ar mani sazināties. Tikai viens noteikums neņem līdzi zaldātus, ja ieraudzīšu kaut vienu helikopteru vai mašīnu, es saberzīšu pulverī to, ko paņēmu Beninga fortā. Es gribu sadarboties, bet negribu, lai uz mani mērķē puiši, kas labprāt nospiestu gaili. Vai skaidrs?
Viņi šos kalnus sauca par Lielajiem Dūmakainajiem, jo tie slīgst ūdens iztvaikojumos, kas ceļas no kokiem klātajām nogāzēm. Sajaucoties ar ogļūdeņradi, ko izdala priežu meži, iztvaikojumi pārvēršas par biezu, zilganu dūmaku, kas apklāj kalnaino apkārtni. Taču šorīt spēcīgs vējš bija izkliedējis miglu, un Deivida skatienam pavērās saules apmirdzēti kalni un ielejas, kas kā milzīga, saņurcīta sega stiepās līdz pat horizontam.
Viņš stāvēja Hova paugura virsotnē un vērās sešsimt pēdas lejup uz šoseju, kas vijās gar kraujo austrumu nogāzi.
Pagaidām neviens melns SUV nebija parādījies, taču vēl bija agrs. FIB bija vajadzīgs laiks, lai sadabūtu viņa mobilā telefona koordinātas globālās pozicionēšanas sistēmā, kas tika raidītas uz tuvāko torni pēc tam, kad viņš ieslēdza aparātu. Un, protams, aģentiem bija jāizstrādā trieciena plāns un jānorīko uzbrukuma komandas. No virsotnes Deividam bija labi pārredzams ceļš, pa kuru, visticamāk, brauks aģenti. Taka sākās no šosejas aptuveni pusjūdzi uz dienvidiem. Nācēji būs laikus redzami.
Grediks furgonu bija atstājis uz zemes ceļa dažas jūdzes uz rietumiem. Vecais vīrs atveda viņus uz Hova pauguru un bija iecerējis doties atpakaļ pie mašīnas pirms aģentu parādīšanās, taču tagad, šķita, negrib iet prom. Viņš stāvēja Maikla priekšā un, ar lielajām rokām saņēmis puiša galvu, kaut ko klusi murmināja - iespējams, skaitīja lūgšanu. Pirms dažām stundām iztukšojās baterijas Maikla datorspēlē, un puisis ar to bija samierinājies, taču tagad izskatījās trauksmaināks nekā parasti un grozījās uz visām pusēm, bet fakts, ka mātes vairs nav līdzās, viņu nebūt neuztrauca. Monika raižpilni paskatījās uz Deividu - gaidīja, kad viņš ko teiks. Lai gan viņi jau bija atbrīvojušies no datora - iemetuši Teli- ko upē -, zibatmiņas moduli Monika joprojām turēja plaukstā.
Deivids visu iepriekšējo nakti bija mocījies neziņā. Ein- heitliche Feldtheorie bija viens no izcilākajiem zinātnes sasniegumiem, tāpēc vienādojumu izdzēšana šķita briesmīga - kā noziegums pret cilvēci. Bet pēc Elizabetes nozušanas bija skaidrs, ka viņi nevarēs slēpties mūžīgi. Agri vai vēlu kaut kas varēja notikt, un armijnieki viņus atrastu. Tad apvienotā teorija nonāktu Pentagona rokās, un nekas to neaizturētu likt vienādojumus lietā. Dažu gadu laikā armija radītu ierīces, kas izstarotu sterilās daļiņas papildu dimensijās un likvidētu ikvienu teroristu slēpni Tuvajos Austrumos. Kādu laiku ģenerāļi spētu noturēt teoriju pie sevis - tas butu viņu slepenais ierocis karā pret terorismu. Taču nevienu ieroci nevar turēt slepenībā mūžīgi. Galu galā vēsts par to izplatīsies no Pekinas lidz Maskavai un Islāmābādai, un iznīcības sēkla būs iesēta. Nē, to Deivids nedrīkstēja pieļaut. Bija jālauž solījums doktoram Klainmanam un jālikvidē pēdējās teorijas pēdas. Līdz šim viņš bija atturējies no šā neatgriezeniska soļa, taču ilgāk to darit nedrīkstēja.
Deivids pakāpās tuvāk pelēkajam, robainajam, ieapaļajam iežu atsegumam, kas vidēja kā milzu tiāra. Pasniedzies pāri klintsradzei, viņš pacēla kvarcīta gabalu ar smailu galu, kas labi iegūla plaukstā. Akmens ierocis, viņš domās secināja, kādu aizvēstures laikos būtu lietojis alu cilvēks. Viņš pievērsās Monikai.
- Labi, esmu gatavs.
Viņa nostājās līdzās un, neteikusi ne vārda, nolika zibat-, miņas moduli uz gandrīz plakana izciļņa. Seja viņai bija saspringta, gandrīz sastingusi. Monikas lūpas bija sakniebtas tik cieši, ka Deividam šķita - viņa grib apturēt kliedzienu. Droši vien ir mokoši ziedot to, ko visu mūžu esi meklējis. Taču tas bija viņas lēmums. Ja pats Einšteins piecdesmit gadus uz priekšu būtu paredzējis divdesmitā gadsimta briesmīgo sākumu, viņš rīkotos tāpat.
Deivids pacēla smago akmeni. Turēdams to virs zibatmiņas moduļa, viņš atkal paskatījās uz žilbinoši zaļajiem kalniem, kas vijās un locījās neskaitāmās miriādēs kā telplaika saritinājumi. Un tad Deivids no visa spēka trieca akmeni pret sudraboto cilindriņu.
Plastikāta ietvars sašķīda, un plate sabirza sīkās drumslās. Deivids nomērķēja uz atmiņas mikroshēmu, un silikons sadalījās simtos melnu lausku - tik sīkās kā uzasinata zīmuļa gals. Viņš turpināja sist tik ilgi, kamēr mikroshēma bija pārvērtusies putekļos, bet pārējās detaļas atgādināja metāliski spidošu putru. Tad viņš savaca zibatmiņas moduļa paliekas saujā un aizmeta pāri Hova paugura austrumu nogāzei. Spēcīgais vējš uztvēra putekļus un izkaisīja pari priežu mežam.
Monika izmocīja smaidu.
- Tas nu ir darīts. Varam sākt visu no sākuma.
Deivids nometa akmeni un tad satvēra Monikas roku.
Viņu atkal pārņēma savādu emociju juceklis - skumjas, līdzjūtība, pateicība un atvieglojums. Viņš vēlējās pateikt Monikai paldies par visu, ko viņa darījusi, par to, ka vairāk nekā tūkstoš judžu garumā bijusi līdzās un simtiem reižu viņu glābusi. Taču vārdu vietā Deivids impulsīvi pacēla Monikas delnu un noskūpstīja tās brūno ādu starp pirkstu kauliņiem. Viņa ziņkārīgi paskatījās uz Deividu - tas bija pārsteigums, nevis dusmas. Tad viņa kaut ko ieraudzīja pāri Deivida plecam, un sievietes seja atkal saspringa. Deivids pagriezās un ieraudzīja melnu SUV konvoju, kas traucās pa šoseju no dienvidaustrumiem.
Viņš atkāpās no kraujas malas un pastūma Moniku aiz klints atseguma.
- Prom! - viņš uzsauca Gredikam, kas nekavējoties aizvilka Maiklu klintsradzes ēnā. Notupies zemē, Grediks drūmi skatījās pāri malai.
- Izvirtušais nezvērs! - viņš šņāca. - Kārdinājumu upuris!
Pie takas mašīnas samazināja ātrumu. Acīmredzot aģenti bija pētījuši topogrāfiskās kartes un noskaidrojuši ātrāko ceļu līdz kalna virsotnei. Deivids bija plānojis palikt neredzams, kamēr FIB vīri kāpj augšā, lai tiem nerastos vēlēšanās izšaut; kad aģenti būs pietiekami tuvu, viņš uzsauks, lai atklātu savu slēptuvi. Tad grupas vadītājs droši vien atkliegs, lai viņi lēni nāk ārā ar paceltām rokām. Tas šķita drošākais veids, kā padoties. Protams, aģenti nepriecāsies, kad uzzinās apvienotās teorijas likteni. Bet tur neko nevarēja līdzēt.