Kad SUV apstājās ceļa malā, Deivids pievērsās Gredikam un pēkšņi atskārta, ka joprojām zina tikai šā vīra uzvārdu.
- Brāl? Tev laiks doties prom.
Savilcis dūres, Grediks skatījās uz piebraukušajām mašīnām. Vienai atvērās durvis, no tās izkāpa viri pelēkos uzvalkos.
- Viņu skaits ir kā jūras smiltis, - Grediks citēja. - Bet uguns kritīs no debesīm un aprīs tos!
Deivids sāka uztraukties. Gredikam nevajadzētu te uzturēties. FIB nezina viņa vārdu. Ja viņš aizies tagad, tiks sveikā ar veselu ādu.
- Paklau, brāl. Mums jādod ķeizaram, kas ķeizaram pieder. Bet tava vieta ir kalnos, saproti? Tev jāiet.
Vīrs saviebās. Iespējams, vēlējās, kaut pie rokas būtu vēl dažas klaburčūskas, ko iemest aģentu pulkā. Bet pēc brīža viņš uzsita Deividam uz pleca.
- Es iešu, bet ne tālu. Ja būs problēmas, es atgriezīšos.
Pirms došanās prom viņš pielika plaukstu pie Deivida
pieres un noskaitīja vēl kādu lūgšanu. Tad pagriezās, metās lejā pa Hova paugura rietumu nogāzi un nozuda priežu zaru paēnās.
Aģenti cits aiz cita kāpa augšā pa taku. Tā bija stāva un akmeņaina, un vīriem dažbrīd nācās mesties četrrāpus. Deivids lēsa, ka viņi ir desmit minūšu attālumā. Viņš nozuda aiz atseguma un pārliecinājās, ka Maikls mierīgi pēta klints- radzes paralēlās plaisas un pat nenojauš tuvojošās briesmas. Taču Deivids vairāk uztraucās par Moniku. Teorētiskās fizikas speciālisti aģenti varētu pratināt nopietnāk. Viņš paspieda sievietes roku.
- Mūs izšķirs, lai nopratinātu. Iespējams, kādu laiku neredzēsimies.
Monika pasmaidīja un veltīja viņam viltīgu skatienu.
- Par to neuztraucies. Varbūt saskriesimies Guantanamo. Esmu dzirdējusi, ka tur ir lieliskas pludmales.
- Nebaidies no viņiem, Monika. Viņi tikai izpilda pavēles. Viņi ne…
Monika pieglaudās Deividam un piespieda rādītājpirkstu viņa lūpām.
- Kuš, beidz uztraukties, labi? Man viņi neko nevar nodarīt, jo man nav nekā, ko teikt. Vienādojumus jau esmu aizmirsusi.
Deivids neticēja.
- Izbeidz!
- Tā ir taisnība. Es vienmēr esmu pratusi visu ko aizmirst. - Viņas seja kļuva nopietna. - Es uzaugu vienā no pretīgākajām Amerikas pilsētām, kas mēdz atstāt rētas uz mūžu. Bet esmu to visu aizmirsusi un tagad esmu profesore Prinstonas universitātē. Aizmiršana dažkārt ir ļoti vērtīga prasme.
- Bet vakar tu…
- Es pat neatceros tā pētījuma nosaukumu! Untersūčik- kaut-kas? Atceros, ka tas bija vācu valodā, bet tas arī viss.
Maikls pārtrauca pētīt klintis un paskatījās uz Moniku.
- Neue Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - viņš noskaitīja nevainojamā vācu valodā.
Deivids pārsteigts skatījās uz puisi. Kā gan viņš varēja zināt Einšteina pētijuma nosaukumu?
- Ko tu teici?
- Neue Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - Maikls atkārtoja. Un tad atkal pievērsās klintsradzei.
Monika pielika plaukstu priekšā mutei un palūkojās uz Deividu. Abi domāja vienu un to pašu. Maikls vakar vakarā nebija skatījies datora ekrānā, tātad viņš šo nosaukumu redzējis kaut kur citur.
Deivids sagrāba puiša plecus. Viņš centās būt maigs, taču rokas drebēja.
- Maikl, kur tu esi dzirdējis šos vārdus?
Puisis Deivida balsī saklausīja bailes un pūlējās izvairīties no tieša skatiena. Deivids atcerējās par puiša prāta spējām - viņš taču bija iegaumējis visu telefona grāmatu! jēziņ, Deivids nodomāja, cik gan šim puisim zināms?
- Lūdzu, Maikl, tas ir ļoti svarīgi. Vai izlasīji to, spēlējot "Cīnītāju"?
Maikls nosarka, taču neatbildēja. Deivids vēl ciešāk satvēra viņa plecus.
- Klausies! Vai esi kādreiz lejupielādējis šo failu no servera? Varbūt ļoti sen, kad vēl dzīvoji kopā ar māti?
Puisis strauji purināja galvu, it kā trīcētu.
- Tā bija droša vieta! Hanss teica, ka tā ir droša vieta!
- Cik daudz tu izlasīji? Cik daudz, Maikl?
- Es neko nelasīju! - puisis kliedza. - Es rakstīju! Es to visu pārrakstīju un saglabāju uz servera! Hanss teica, ka tā ir droša vieta!
- Ko? Es domāju, ka Hanss saglabāja teoriju.
- Nē, viņš lika man to iegaumēt! Bet tagad laid mani vaļā!
Puisis mēģināja atbrīvoties no tveriena, taču Deivids viņu
stingri turēja.
- Ko tu ar to gribi teikt? Esi iegaumējis visu teoriju?
- Liec mani mierā! Man nekas tev nav jāsaka, ja tev nav atslēgas! - Tad puisis izrāvās no Deivida rokām un iesita viņam pa vēderu.
Tas bija spēcīgs sitiens, Deividam pat aizrāvās elpa. Viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita uz muguras. Šķita, ka zilais debesjums griežas. Guļot zemē un cīnoties pēc elpas, Deivids acu priekšā ieraudzīja slīdošus burtus. Sešpadsmit cipari, ko viņam bija nočukstējis doktors Klainmans; ciparu virkne, ko viņš bija nosaucis par "atslēgu". Pirmie divpadsmit cipari bija Kārnegi universitātes Robotikas institūta koordinātas; pēdējie četri bija daļa no profesora Guptas telefona numura. Taču tagad Deivids atcerējās, ka tas nebija paša profesora telefona numurs, bet gan viņa sekretāra numurs. Un pie sekretāra rakstāmgalda bija sēdējis Maikls. Atjausma nāca kā svaiga gaisa vilnis plaušās.
Klainmana cipari nemaz nenorādīja uz Amilu Guptu.
Tie norādīja uz Maiklu.
Deivids dažas sekundes gulēja nekustēdamies. Monika pieliecās un papurināja viņa roku.
- Ei? Ar tevi viss kārtībā?
Viņš palocīja galvu. Cīnīdamies ar reiboni, Deivids aizli- da līdz klintsradzei un paskatījās pāri malai. Aģenti bija dažu simtu jardu attālumā. Iespējams, dzirdējuši Maikla kliedzienu, un nu viņi steidzās noskaidrot, kas noticis.
Puisis bija sakņupis pie iežu atseguma un nodūris galvu. Deivids viņam nepieskārās. Tā vietā viņš izmantoja to pašu metodi, ko bija lietojusi Elizabete, lai puisis nosauktu telefona numuru, - viņš uzsita knipi Maiklam zem deguna. Tad Deivids atkārtoja ciparus, ko bija nosaucis doktors Klainmans:
- Četri, nulle… divi, seši… tris, seši… septiņi, deviņi… pieci, seši… četri, četri… septiņi, astoņi, nulle, nulle.
Maikls pacēla skatienu. Vaigi viņam joprojām bija sārti, taču acis mierīgas.
- Netie Untersuchung iiber die Einheitliche Feldtheorie, - viņš iesāka. - Die allgemeine Relativitatstheorie ivar bisher in er- ster Linie eine rationelle Theorie der Gravitation und der metrisc- hen Eigenschaften des Raumes…
Tas bija citāts no Einšteina pētījuma, un Maikls runāja skaidri vāciski - kā doktors Klainmans. Vecais fiziķis tiešām bija atradis brīnišķīgu slēptuvi! Maikls viegli varēja iegaumēt visu teoriju, taču atšķirībā no zinātnieka viņam nerastos vēlēšanās izmantot formulas vai pateikt tās kolēģiem, jo viņš no tā visa nesaprata ne vārda un ne simbola. Parastos apstākļos nevienam pat prātā nenāktu meklēt vienādojumus autiska bērna atmiņā. Taču patlaban apstākļi bija visnotaļ neparasti.
Deivids sagrāba Monikas roku.
- Tu dzirdēji? Viņš iegaumējis visu teoriju! Ja nonāksim FIB, viņi nopratinās arī puiku un noteikti noskaidros, ka viņš kaut ko slēpj!