Kamēr Maikls turpināja skaitīt teoriju, Deivids sadzirdēja pazīstamu troksni. Paskatījies pār klintsradzi, viņš virs šosejas ieraudzīja divus Blackhaiuk helikopterus. Sašutis viņš izņēma no kabatas savu mobilo telefonu un trieca pret zemi. Un tad pierāva kājās Moniku un Maiklu.
- Ātri! - viņš uzkliedza. - Laižamies no šejienes!
Nolādētais pulkvedis Tārkingtons, domās sodījās Lūsīla, skrienot augšup pa taku. "Deltas" vienību komandieris bija solījis turēt karavīrus rezervē, bet tagad pie horizonta bija parādījušies divi helikopteri, kas redzami ikvienam piecu jūdžu rādiusā, tāpēc viņas vīriem nācās skriet pa kaklu, pa galvu, lai pagūtu uz tikšanos, iekams aizdomās turamie nobīstas. Pēdējais takas posms bija stāvs un slidens, taču Lūsīiai laimējās tikt augšā, neizmežģījot potītes - un viņa nonāca pie liela pelēku iežu atseguma zālaina izcirtuma vidū. Pa kreisi un pa labi bija sastājies ducis aģentu, kas, tēmēdami ar savām Glock pistolēm, vērās uz visām pusēm. Turēdama ieroci abas rokās, Lūsila sāniski piegāja klintsradzes malai. Aiz tās neviens nebija paslēpies. Tad viņa nopētīja austrumu nogāzi un starp priedēm pamanīja trīs bēgošus cilvēkus.
- Stāt! - viņa nokliedza, taču neviens, protams, neapstājas. Lūsila pagriezās pret aģentiem un norādīja uz mežiem. - Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu! Viņi ir tur!
Puiši drāzās lejup - viņi spēja kustēties divreiz ātrāk par Lūsīlu. Viņu pārņēma atvieglojums - tā vai citādi, bet uzdevums drīz būs izpildīts. Taču, kad vajātāju komanda bija sasniegusi mežmalu, aģents Javorskis pēkšņi iesaucās un nokrita zemē. Pārējie apjukuši apstājās. Pēc brīža Lūsīla ieraudzīja, ka no koka tiek nomests dūres lieluma akmens - un tas trāpīja aģentam Kelleram pa pieri.
- Uzmanīgi! - Lūsīla iesaucās. - Kokos kāds ir!
Aģenti pieplaka zālei un sāka neprātīgi šaudīties. Bez pavēlēm, bez mērķēšanas. Šāvieni atbalsojās kalnos, un no zariem krita priežu skujas, taču citu kustību mežā nemanīja. Nolādēts, Lusīla klusībā sodījās, tas taču ir smieklīgi! Visa komanda guļ zemē tikai tāpēc, ka no koka kāds nosviedis pāris akmeņu!
- Pārtraukt uguni! - Lūsila uzsauca, taču troksni neviens to nedzirdēja, tāpēc viņa metās pāri izcirtumam. Viņa vēl nebija tikusi līdz saviem vīriem, kad kalna galā parādījās speciālo vienību helikopteri.
Tie lidoja zemu - tikai divdesmit pēdu attālumā no izcirtuma. Abi apstājās virs zemei pieplakušajiem aģentiem un pagriezās paralēli koku rindām. Un tad artilēristi lika lietā savus M-240 automātus.
Sprostuguns turpinājās aptuveni minūti, šķeļot priežu zarus un plosot stumbru mizu. Aģenti izcirtumā sakrita uz vēderiem un aizspieda ausis. Lūsīla satvēra rāciju, taču saprata, ka tas ir bezcerigi - stulbus nezvērus apturēt nav iespejams. Beidzot viņa ieraudzīja, ka no koka nokrīt kaut kas masīvs. Tas atsitās pret lielu apakšējo zaru un ar būkšķi nogāzās zemē. Automāti apklusa, un aģenti piesteidzās klāt milzīgam bārdainim, kura krūtis bija sacaurumojušas viņu astoņu milimetru lodes.
Lūsīla papurināja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kas ir mirušais.
Kad sākās apšaude, Deivids un Maikls pazuda no Monikas redzesloka. Pistoļu lodes svilpa gar ausīm, bet viņa, lēkdama pāri saknēm, akmeņu kaudzēm un uzkalniņiem un domādama tikai par to, ka jātiek pēc iespējas tālāk no FIB aģentiem, kā neprātīga skrēja pa kokiem klāto nogāzi. Viņa metās zem priežu zariem un slidinājās pa kritušajām skujām. Nonākusi pie sekla strauta kalna pakājē, viņa metās tam pāri un skrēja augšup pa pretējo nogāzi. Tad atskanēja automātu šāvieni, un Monika atcerējās vārdus, ko bērnībā, kad viņas vēl dzīvoja Anakostijā, bija teikusi māte: "Ja dzirdi šāvienus, labāk dod kājām vaļu."
Šķita, ka šaušana mitējas pec veselas mūžības. Un tikai tad Monika atskārta, ka ir viena. Visapkart mežs un nevienas dzīvas dvēseles. Uzrikšojusi nākamajā kalna korē, sieviete metās uz to pusi, kur domāja atrast Deividu un Maiklu, bet, nonākot augšā, viņas skatam pavērās tikai zemes ceļš un divi helikopteri, kas lidinājās virs mežiem. Tie atradās apmēram jūdzes attālumā, taču rotoru rūkoņa joprojām bija skaļa. Monika tūdaļ metās biezoknī un, laižoties lejā pa nogāzi, labajā pusē sadzirdēja vēl kādu troksni - attālu, bet pazīstamu kliedzienu. Tas bija Maikls.
Monika skrēja uz kliedzienu pusi cerībā, ka puisis nav ievainots. Bija grūti pateikt, cik tālu viņš ir, taču, ņemot vērā laiku, kāds bija pagājis, Monika lēsa, ka tā varētu aptuveni pusjūdze. Pārlēkusi vēl vienam strautam, viņa metās cauri puerāriju biežņai.
Pēkšņi kāds viņai spēcīgi uzsita pa pakausi. Acis aizmig- lojās, un viņa nokrita zemē.
Iekams zaudēt samaņu, Monika saprata, ka pār viņu noliekušies divi vīri. Viens bija liela auguma bruņots plikgalvis aizsargkrāsas biksēs.
Otrs bija profesors Gupta.
Semjons allaž bija ticējis savai laimei. Kad vakar vakarā Guptam piezvanīja viņa meita, Semjons ar profesoru nekavējoties devās uz Lielajiem Dūmakainajiem kalniem, kur satikās ar Elizabeti. Apmaiņā pret nelielu devu amfetamīna viņa parādīja, kur nakti pavadīs Svifts un Reinoldsa. Diemžēl bēgļi jau bija pametuši nometni - acīmredzot sapratuši, ka Elizabete viņus nodos. Taču Semjons bija pārliecināts, ka tālu bēgļi nav devušies. No rīta viņš satikās ar aģentu Broku un pavēlēja noklausīties FIB sarunas trauksmes gadījumu frekvencē. Noklausījušies informāciju par plānoto došanos uz Hova pauguru, arī viņi steidzās turp. Atstājuši mašīnas uz zemes ceļa, viņi metās uz tikšanās vietu, bet tad Gupta izdzirdēja kliedzam savu mazdēlu. Profesors paziņoja, ka liktenis ir viņu pusē, bet Semjons tā nedomāja. Viņš paļāvās uz savu laimi, un uzvara bija tuvu.
Apdullinājis Reinoldsu, viņš vilka nekustīgo ķermeni uz zemes ceļa pusi. Gupta kliboja līdzi un visu laiku melsa par likteni. Broks atradās vairākus simtus jardu uz ziemeļiem.
viņš vajāja Sviftu un klaigājošo puisi. Nonācis pie mašīnas, Semjons ar elektrības kabeli veikli sasēja Reinoldsas rokas un kājas. Elizabete jau gulēja uz aizmugurējā sēdekļa - sasieta, ar aizbāztu muti un pilnīgi apmulsusi. Kad Semjons iegrūda Reinoldsu blakus, Elizabete sāka spārdīties, un viņas klaigas pamodināja melnādaino fiziķi. Reinoldsa atvēra acis un arī sāka spārdīties.
- Pie velna! - viņa kliedza. - Laid mani!
Semjons sarauca pieri. Nebija laika aizbāzt viņai muti - vajadzēja braukt uz ziemeļiem, cik ātri vien iespējams, lai palīdzētu Brokam noķert pārējos. Ierausies vadītāja sēdeklī, viņš ielika atslēgu aizdedzē.
Gupta jau bija ieņēmis vietu pasažiera sēdeklī. Kad Semjons iedarbināja motoru, profesors pār plecu paskatījās uz abām kliedzošajām sievietēm.
- Piedodiet par šaurajiem apartamentiem, doktore Reinoldsa, bet, kamēr neesam pārvietojuši jūs uz furgonu, nāksies dalīt vietu ar manu meitu.
Reinoldsa pārstāja raustīties un veltīja profesoram niknu skatienu.
- Jēziņ, ko jūs šeit darat? Es domāju, ka jūs noķēruši aģenti!
- Viņi pārāk ilgi kavējās. Mans kolēģis pasteidzās pirmais. - Un viņš norādīja uz Semjonu.
- Bet viņš taču ir viens no teroristiem! Plikpaurainais riebeklis, kas sēdēja pie dzeltenā Ferrari stūres!
Gupta papurināja galvu.
- Tas bija muļķīgs misēklis. Semjons nav terorists, bet gan mans algotnis. Viņš apņēmās izdarīt to pašu, ar ko nodarbojaties jūs, doktore Reinoldsa, - palīdzēt man atrast Ein- heitliche Feldtheorie.