Reinoldsa uzreiz neatbildēja. Mašīnā valdīja klusums - tā līkumoja pa grambaino zemes ceļu ar ātrumu, kas nepārsniedza desmit jūdzes stundā. Kad doktore atkal ierunājās, viņai trīcēja balss.
- Kāpēc jūs to darāt, profesor? Vai zināt, kas var notikt, ja…
- Jā, jā, es to gadiem ilgi zinu! Vienīgais, ko es nezināju, bija vienādojumi, kas ir pats būtiskākais visā procesā. Bet tagad teorija ir mūsu rokās un mēs varam spert nākamo soli. Mēs beidzot varam izsaiņot Herr Doktor dāvanu un mainīt pasauli!
- Bet mums tās teorijas vairs nav! Mēs iznīcinājām USB atmiņas moduli, un tā bija vienīgā kopija.
- Bet mums ir! Mums tā bijusi jau sen, tikai es biju pārāk stulbs, lai ieraudzītu. Maikls taču ir iegaumējis vienādojumus, vai ne?
Reinoldsa neizdvesa ne vārda, taču seja viņu nodeva. Gupta pasmaidīja.
- Pirms vairākiem gadiem es apjautājos Hansam, ko viņš iesāks ar teoriju, kad pienāks pēdējā stundiņa. Sākumā viņš man, protams, negribēja atzīties, taču pēc ilgākas tirdīšanas sacīja: "Neuztraucies, Amil, tā paliks ģimenē." Tolaik es nospriedu, ka viņš domājis fiziķu saimi, zinātnieku sabiedrību. Patiesību sapratu tikai vakar, kad "Cīnitājā" ieraudzīju teorijas kopiju. - Viņš atslīga sēdeklī un uzlika savainoto kāju uz automašīnas priekšējā paneļa. - Es zināju, ka Hanss to tur saglabāt nevarēja. Viņš bija pacifists. Saglabāt Herr Doktor teoriju kara spēlē viņam līdzinātos izslēgšanai no baznīcas. Bet Maiklam patīk "Cīnītājs" un patīk saglabāt datorā visu, ko viņš iegaumējis. Tāpēc viņš pārrakstīja telefonu grāmatas, atceries? Un, pats galvenais, viņš ir ģimenes loceklis. Manas un Herr Doktor ģimenes loceklis.
Reinoldsa klusēja. Acīmredzot pārāk izmisusi. Savukārt Semjons nobrauca no bīstamā zemes ceļa un paskatījās uz profesoru.
- Ko jūs ar to gribat teikt? Vai vecais žīds ir jūsu tēvs?
Gupta atkal ieķiķinājās.
- Ludzu, nemuļķojies! Vai es izskatos pēc Herr Doktor? Nē, tā ir radniecība no manas sievas puses.
Semjonam nebija laika prašņāt tālāk. Nākamajā mirklī viņš jau iegrieza ceļa līkumā un priekšā ieraudzīja Broka veco Dodge, kas agrāk bija piederējis doktoram Milo Dženkinsam. Semjons apstājās līdzās un pamanīja, ka šofera sēdeklis ir tukšs - Broks acīmredzot izkāpis, lai tālāk Sviftam un puišelim sekotu kājām. Atvēris logu, Semjons varēja saklausīt puišeļa kliedzienus. Tie plūda no aizas austrumos no ceļa.
Deivids nespēja panakt, lai Maikls nekliegtu. Viņš bija sācis aurot, kad F1B aģenti atklāja uguni, un neatņemdamies turpināja visu ceļu, kamēr viņi ar Deividu skrēja cauri mežam. Pēc katra kliedziena puisis izmisīgi kampa gaisu, taču turpināja lauzties cauri pamežam. Deivids aizelsies centās panākt puisi. Pēc dažām minūtēm apšaude beidzās. Maikls palēnināja gaitu, taču kliegšana nemitējās - tā bija tikpat skaļa un ilga kā pirmīt.
Spriežot pēc saules stāvokļa, Deivids secināja, ka viņi dodas uz ziemeļrietumiem. Moniku viņš bija pazaudējis, taču nedrīkstēja apstāties, lai uzmeklētu. Deivids uztraucās, ka Maikla kliedzieni atvieglos FIB aģentiem viņu vajāšanu; lai gan vīri pelēkajos uzvalkos bija apstājušies mežmalā, agri vai vēlu sekošana atsāksies. Izmisīgi joņodams, Deivids panāca Maiklu un sagrāba viņu aiz elkoņa.
- Maikl, - Deivids elsa, - lūdzu… beidz kliegt. Tevi var dzirdēt… ikviens.
Puisis, purinādams roku, atbrīvojās no Deivida tvēriena un atkal iekliedzās. Deivids ar plaukstu aizklāja viņa muti, taču Maikls izrāvās un metās pāri kalna korei. Viņš skrēja lejup pa šauru, klinšainu aizu, kam pa vidu plūda strautiņš. Klintis atbalsojās Maikla kliedzieni, kas tādējādi šķita vēl skaļāki. Pārguris Deivids tomēr metās lejup pa nogāzi un sagrāba Maiklu no aizmugures. Aizklājis viņam muti, viņš centās apklusināt puisi, taču tas trieca elkoni viņam ribās. Deivids sagrīļojās un atmuguriski nokrita dubļos aizas malā. Jēziņ, viņš nodomāja, ko lai iesāk? Saniknojies viņš paskatījās uz strautu un ieraudzīja vīru pelēkā uzvalkā.
Šermuļi pārskrēja Deividam pār kauliem. Tas nebija aģents no vajāšanas grupas. Lai gan vīrs stāvēja simts jardu attālumā, Deivids viņu uzreiz pazina - seju joprojām klāja milzīgas violetas brūces. Aģents nodevējs, vīrs, kurš pirms divām dienām Rietumvirdžīnijā bija mēģinājis viņus nolaupīt. Tikai tagad viņam Glock pistoles vietā bija Uzi mašīnpistole.
Deivids sagrāba Maikla roku un sāka skriet pretējā virzienā. Sākumā Maikls pretojās, bet tad atskanēja automāta šāvieni, un viņš metās auļos. Viņi lauzās cauri biežņai, kas noderēja par aizsegu, bet jau pēc mirkļa Deivids saprata, ka pieļāvis kļūdu. Ziemeļos klintis kļuva arvien augstākas, un pēc dažiem simtiem jardu aiza noveda strupceļa. Viņi bija iedzīti stūrī, un priekšā slējās vēl viena klints - pārāk stāva, lai tajā uzrāptos.
Kā neprātīgs Deivids pētīja klints sienu. Mazliet augstāk par zemi viņš pamanija plaisu, kas atgadināja milzu muti. Atvere bija apmēram tik liela kā mašinas priekšējais stikls, tā šķita tumša un dziļa. Kaļķakmens ala, viņš domās nosprieda. Grediks bija teicis, ka te tādu daudz. Deivids ierāpās plaisā un uzvilka Maiklu līdzi. Puisis ieskrēja alas tālākajā stūri, bet Deivids apgūlās uz vēdera un paskatījās ārā. No bikšu aizmugures viņš izvilka pistoli - to, kuru bija atņēmis aģentam, kas viņus vajāja.
Maikls joprojām kliedza - lai gan ala apslāpēja trokšņus, tie tomēr bija dzirdami arī ārpusē. Apmēram pēc minūtes Deivids pamanīja, ka aģents pietuvojies klintij un cenšas noteikt, no kurienes skan kliedzieni. Viņš stāvēja apmēram divdesmit pēdas zemāk un plaisu klinti vēl neredzēja, taču nāca arvien tuvāk. Deivids atbalstīja pistoli pret plaisas malu un mērķēja zemē pie aģenta kājām. Un tad izšāva.
Vīrs pagriezās un ieskrēja atpakaļ biežņā. Pēc dažām sekundēm viņš sāka šaut no mašīnpistoles, taču lodes atsitās pret klints sienu. Deivids atradās dabiski veidotā bunkurā - ideālā aizsardzības pozīcijā. Te viņš varētu noturēties stundām ilgi. Līdz tam laikam īstie aģenti kopā ar karavīriem būs pārmeklējuši apkārtni; kad viņi jau būs tuvu, Deivids atkal izšaus, lai pievērstu uzmanību. Un tad viņi ar Maiklu padotos valdības dienestam. Drūma nākotne, taču simtreiz labāka neka padošanās teroristiem.
Pēc kāda laiciņa Maikla kliedzieni apsīka. Deivids paskatījās pāri plaisas malai - aģents joprojām slēpās biežņā. Bet tad viņš pamanīja vēl kādu vīru - plikgalvi, kas stāvēja pie strauta aizas vidū. Mugurā viņam bija aizsargkrasas bikses un melns teniskrekls. Labajā rokā viņš turēja Bovija nazi, bet ar kreiso valdīja zēnu, ko bija sagrābis aiz skausta. Skats bija tik dīvains, ka Deividam vajadzēja vairākas sekundes, lai pazītu zēnu. Kad tas notika, sirds sažņaudzās tik spēji, ka viņš atlaida pistoli un ķēra pie krūtīm.
- Doktor Svift? - plikgalvis uzsauca. - Dēls grib aprunāties ar jums!
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Dīvainākais viceprezidentā ir tas, domāja Lūsila, ka viņš sasodīti līdzinās komunistam. Platas krūtis, gandrīz kails galvvidus un slikti pieguļošs zils uzvalks - īstens padomju komisārs. Televīzijā viņa šo līdzību nebija pamanījusi, taču to bija grūti neredzēt, sēžot viņa kabinetā Baltā nama rietumu spārnā. Pētot dokumentus uz rakstāmgalda, viņš muti bija savilcis nesimetriskā smīnā.
- Tātad, aģente Pārkere, - viņš iesāka, - dzirdēju, ka jums šorīt bijušas nelielas problēmas.
Lūsīla palocīja galvu. Taču nebūt neuztraucās. Viņa jau bija uzrakstījusi atlūgumu.