Monikai nebija citas iespējas kā skatīties. Ekrānā parādījās trīsdimensiju režģis - taisnās baltās līnijas mazliet viļņojās. Acīmredzot tas bija vakuuma attēlojums - tukša telplai- ka reģions ar nelielām fluktuācijām. Taču ilgi tukšs tas nepalika. Pēc dažām sekundēm no kreisās un labās ekrāna puses parādījās daļiņu straumes.
- Tā ir protonu un antiprotonu staru simulācijā. Tie plūst cauri tevatronam, - Gupta piebilda. - Mēs tos izlieksim, lai daļiņas sadurtos perfektā lodē. Skaties!
Piemiegusi acis, Monika ieraudzīja, ka daļiņas patiesībā ir sīki saritināti klasteri un katra slīd cauri telplaika režģim kā mezgls stīgā. Sadursmes bridi ekrāna centrā parādījās mirdzošs punkts, un visi mezgli vienlaikus atritinājās, mežonīgi satricinot apkārtējo režģi. Tad baltās līnijas pārtrūka un caurumā saplūda jauna daļiņu straume. Sterilie neitrīno.
Gupta satraukts norādīja uz daļiņām.
- Redzi, kā tās izspruka? Sadursmes savērpj telplaiku pietiekami, lai stimulētu sterilo neitrīno staru plūst ārā no mūsu brānas un iekšā papildu dimensijās. Lūk, paskatīsimies tuvāk!
Viņš atkal nospieda dažus taustiņus, un ekrānā uz melna fona parādījās saritināta, viļņojoša telplaika plātne. Tā bija mūsu Visuma brāna, kas ievietota desmitdimensiju apjomā. Neitrīno plūsma izlauzās no viļņa.
- Eksperiments jākonfigurē ļoti precīzi, - Gupta skaidroja. - Stars jānovirza tā, lai tas atgriežas mūsu brānā, vēlams, piecu tukstošu kilometru augstuma virs Ziemeļamerikas. Tā ikvienam šajā kontinentā būs redzams uzliesmojums.
Daļiņas plūda cauri Lielajam apjomam - papildu dimensijās tās kļuva košākas un paātrinājās. Stars šķērsoja tukšo telpu starp divām brānas krokām un tad atgriezās telplaika plātnē, kas izlocījās, notrīcēja un sadursmes vietā iemirdzējās. Tas acīmredzot bija uzliesmojums, par ko runāja Gupta. Ar garajiem nagiem viņš bungoja pa datora ekrānu.
- Ja visu izdarīsim pareizi, atgriešanās brīdi mūsu brānā atbrīvosies vairāku tūkstošu teradžoulu liela enerģija. Tas ir aptuvens ekvivalents vienu megatonnu vērtam kodolieroču sprādzienam. Tā kā stars ir nomērķēts tik augstu atmosfērā, tas nevar izraisīt nekādus postījumus uz zemes. Taču skats būs brīnišķīgs! Vairākas minūtes tas mirdzēs kā otra saule!
Monika vērās mirgojošajā brānas daļā - enerģijai izplūstot telplaikā, tā kļuva arvien blāvāka. Jēziņ, viņa domās sprieda, kāpēc Gupta to dara? Nespēdama jautājumu uzdot skaļi, viņa pagriezās pret profesoru un piemiedza acis. Viņš saprata mājienu un palocīja galvu.
- Mums tas jānodemonstrē publiski, doktore Reinoldsa. Ja mēs vienkārši mēģināsim publicēt apvienoto teoriju, varas iestādes to aizliegs. Valdība gribēs teoriju dabūt savās rokās, lai slepus varētu radīt ieročus. Taču Einheitliche Feldtheorie nepieder valdībai. Un tas ir kas vairāk, nevis tikai jaunu ieroču ražošanas projekts.
Gupta noliecās pār tastatūru un, nospiedis dažus taustiņus, izvērsa ekrānā arhitektonisku elektrostacijas zīmējumu.
- Izmantojot papildu dimensiju fenomenu, mēs varēsim saražot neierobežotu daudzumu elektroenerģijas. Vairs nevajadzēs ogļu dedzināšanu vai atomreaktorus. Bet tas ir tikai sākums. Varam pielāgot šo tehnoloģiju medicīnai, raidot neitrīno starus, lai nogalinātu vēža šūnas. Varam izmantot starus raķešu palaišanā pāri visai Saules sistēmai. Varam paātrināt kosmosa kuģi tuvu gaismas ātrumam! - Profesors aizgriezās no ekrāna un paskatījās uz Moniku. Viņa acīs bija asaras. - Vai saproti, doktore Reinoldsa? Kad rīt no rīta cilvēce pamodīsies, tā ieraudzīs apvienoto teoriju visā tās krāšņumā! Neviens vairs nespēs noslēpties.
Monika bija dzirdējusi pietiekami daudz. Viņa nešaubījās par Guptas vārdu patiesumu. Apvienotā teorija bija tik visaptveroša, ka varēja novest pie brīnišķīgiem izgudrojumiem. Taču par noteiktu cenu, šausmīgu cenu. Monika nespēja nedomāt par karsti balto uzliesmojumu datora ekrāna centrā. Profesors teica, ka tā būs demonstrācija - plašs paziņojums debesīs, un Monika prātoja, kā to uztvers cilvēki uz zemes. Arī Hirosima bija demonstrācija.
Protams, ar vīkšķi mutē viņa savas domas skaļi izteikt nevarēja. Monika tikai paskatījās uz Guptu un papurināja galvu. Profesors sarauca pieri.
- Kas ir? Baidies?
Monika spēji palocīja galvu.
Gupta spēra soli tuvāk un uzlika roku Monikai uz pleca.
- Bailes ir vājuma pazīme, mīļā. Herr Doktor arī baidījās, un redzi, kas notika. Klainmans un pārējie pusgadsimtu slēpa Einheitliche Feldtheorie! Vai viņu rīcība kādam palīdzēja? Nē, tas bija pilnīgi lieki, apkaunojoši lieki. Mums jāpārvar bailes, lai varam iesoļot jaunā ērā. Un tieši to es esmu izdarījis, doktore Reinoldsa. Es vairs nebaidos.
Vecais vīrs paspieda sievietes plecu, un Moniku pēkšņi pārņēma riebums. Viņa centās kliegt un mēģināja triekties pret Guptas datoru. Taču profesors sievieti satvēra. Viņš atkal pasmaidija - acīm redzami uzjautrināts.
- Jūtu, ka tu šaubies, taču drīz pārliecināsies, ka man taisnība. Tiklīdz atklāsim teoriju pasaulei, tā sveiks mūs kā glābējus. Piedos mums visu, tiklīdz sapratīs…
Guptas vārdus pārtrauca sprakšķi.
- Piedodiet, - atāķējis rāciju no siksnas, viņš nočukstēja un aizgāja līdz pretējam kravas nodalījuma stūrim. Apmēram pēc divdesmit sekundēm viņš atgriezās pie studentiem un pacēla rokas svētījošā žestā. - Kungi, pirms došanās uz Fermi laboratoriju mums būs vēl viena pietura. Mums jāpaņem aprīkojums, lai varētu noregulēt tevatronu.
Deivids sēdēja, atspiedies pret kravas nodalījuma sienu. Mašīna bija apstājusies pirms piecpadsmit minūtēm, un studenti iekrāva viņam blakus duci koka kastu. Tās aizņēma gandrīz visu brīvo vietu, tāpēc studenti pārvietojās uz citu kravas mašīnu, un nu Deivids bija divatā ar plikgalvaino maniaku aizsargkrāsas biksēs, kurš pārmaiņus tīrīja savu mašīnpistoli un dzēra no Stolicna\/a pudeles.
Jau tūkstošo reizi Deivids mēģināja padarīt vaļīgāku kabeli, ar ko bija sasietas rokas. Pirksti bija notirpuši, taču viņš turpināja mēģinājumus, līdz juta, ka cīpslas ir pārpūlētas un smeldz. Pār vaigiem ritēja sviedru lāsītes, kas sūcās vīkšķi, ar kuru bija aizbāzta mute. Pūloties atbrīvot rokas, viņš neatrāva skatienu no plikgalvainā algotņa - nelieša, kas bija turējis nazi pie Jonas rīkles. Dusmas deva jaunu spēku, taču jau pēc minūtes viņš aizvēra acis. Vajadzēja tomēr padoties FIB aģentiem.
Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka plikgalvis stāv līdzās un izstieptā rokā tur degvīna pudeli.
- Nomierinies, biedri. Atpūties pēc tik smaga varoņdarba.
Deivids centas atvirzīties tālāk, taču plikgalvis nometās blakus un pavēcināja pudeli viņam zem deguna.
- Nu, iedzer taču! Izskatās, ka tev tas vajadzīgs.
Deivids papurināja galvu. Degvina smaka šķebināja.
- Ej ellē! - viņš uzkliedza ar vīkšķi mutē, taču dzirdama bija tikai izmisuma pilna burbulēšana.
Algotnis paraustīja plecus.
- Labi, labi. Bet būtu kauns atstāt veselu kasti degvīna neizdzertu. Laika vairs nav daudz. - Plati pasmaidījis, viņš atgāza galvu, iedzēra krietnu malku un ar delnas virspusi noslaucīja muti. - Starp citu, mani sauc Semjons. Gribu tev izteikt komplimentu, doktor Svift. Grāmata, ko tu uzrakstīji par Einšteina asistentiem, ļoti palīdzēja. Kopš uzņēmos šo darbiņu, es to bieži esmu pārlasījis.
Deivids centās apslāpēt dusmas. Cauri smakojošajam vīk- šķim dziļi ievilcis elpu, viņš koncentrējās, lai ieklausītos slepkavas balsī. Tajā bija manams krievu akcents, taču pavēles angļu valodā bija nevainojamas. Par spīti ārienei, viņš nebūt nebija bezsmadzeņu dzīvnieks.