Semjons iedzēra vēl vienu malku un tad iebāza roku kabatā.
- Pēdējās stundas bijušas visai nogurdinošas. Pirms apstāšanās sēdēju profesora mašīnā - tajā, kas brauc mums pa priekšu, - taču viņš visu laiku izprašņāja savu mazdēlu un deva pavēles studentiem. Lai īsinātu laiku, es aprunājos ar Guptas meitu un atklāju kaut ko tādu, kas varētu interesēt arī tevi.
No bikšu kabatas viņš izņēma apaļu priekšmetu. Deivids to pazina uzreiz - zelta medaljons, ko Elizabete valkāja ap kaklu. Semjons to atvēra un paskatījās uz fotogrāfiju.
- Jūs to droši vien uzskatītu par pierādījumu. Kā novēlotu piebildi jusu vēsturiskajam pētījumam, ko? Bildīte noteikti šo to izskaidro.
Plikgalvis pagrieza medaljonu tā, lai arī Deivids varētu aplūkot fotogrāfiju. Tas bija senlaicīgs, brūngans uzņēmums - māte un meita. Māte bija skaista - ar gariem, tumšiem matiem. Meitai bija apmēram seši gadi. Abas nopietni vērās kamerā.
- Uzņemta pirms kara Belgradā, - Semjons piebilda.
- Trīsdesmito gadu beigās. Elizabete īsti nezināja, kad. - Vispirms viņš norādīja uz meitu. - Tā ir Manna, Elizabetes māte. Pēc kara pārcēlās uz Ameriku un apprecējās ar Guptu. Par nelaimi. - Tad pirksts pievērsās tumšmatainajai sievietei.
- Un tā ir Elizabetes vecmāmiņa. Nomira koncentrācijas nometnē. Pa pusei ebrejiete, saproti. Luk, es tev parādīšu.
Izņēmis fotogrāfiju no medaljona, viņš to apgrieza otrādi. Fotogrāfijas otrā pusē kāds bija uzskricelējis "Hanna un Līserla".
Semjons atkal plati pasmaidīja.
- Tu taču pazīsti šo vārdu, vai ne? Un vari būt drošs, ka tā nav sagadīšanās. Elizabete man visu izstāstīja. Viņas vecmāmiņa bija Herr Doktor ārlaulības meita.
Citos apstākļos Deivids būtu satriekts. Viņam ka Einšteina biogrāfijas autoram šī vēsts līdzinātos jaunas planētas atklāšanai. Tāpat kā citi pētnieki, Deivids bija pieņēmis, ka Līserla nomira bērnībā; tagad viņš zināja, ka meitene ne tikai izdzīvojusi, bet arī radījusi pēcnācējus. Taču pašreizējos apstākļos viņš nejuta ne mazāko prieku par šādu atklājumu. Tas bija tikai kārtējais atgādinājums, cik akls viņš bijis.
Semjons ielika fotogrāfiju atpakaļ medaljona.
- Pēc kara Herr Doktor uzzināja, kas noticis ar viņa meitu. Viņš aizsutija pēc savas mazmeitas Hannas, kas slēpās kopā ar kādu serbu ģimeni, taču nekad neatzina radniecību ar šo meiteni. Tu jau droši vien zini, ka vecais žīds nebija diez kāds ģimenes cilvēks. - Semjons aizvēra medaljonu un ieslidināja atpakaļ bikšu kabatā. - Bet Hanna visu izstāstīja Gup- tam. Un Klainmanam ari. Un tāpēc viņi cīnījās par šo sievieti. Abi gribēja precēties ar Herr Doktor mazmeitu.
Atgāzis galvu, viņš iedzēra vēl vienu malku degvīna. Pudele jau bija pustukša.
- Tu droši vien brīnies, kāpēc es to visu tev stāstu. Tāpēc, ka tu esi vēsturnieks. Tev vajadzētu zināt šīs operācijas vēsturi. Apprecējies ar Hannu, Gupta kļuva par Herr Doktor protežē, tuvāko asistentu. Kad Herr Doktor atzinās, ka atklājis Einheitliche Feldtheorie, Gupta cerēja, ka vecais žīds noslēpumu uzticēs viņam. Bet Herr Doktor droši vien jau tad juta, ka ar Guptu kaut kas nav kārtībā, tāpēc teoriju izstāstīja Klainmanam un pārējiem. Un tas Guptu padarīja traku. Profesors uzskatīja, ka teorija ir viņa īpašums.
Semjons bija sācis šļupstēt. Deivids paliecās uz priekšu, lai nopētītu šo cilvēku ciešāk un saskatītu kādu vājuma pazīmi. Varbūt rastos kāda izdevība. Varbūt tas riebeklis izdarītu kaut ko muļķīgu.
Algotnis pievērsās kravas mašīnas priekšdaļai un kādu pusminūti klusēja, blenzdams kravas nodalījuma siena. Tad viņš atkal pagriezās pret Deividu.
- Gupta šo demonstrāciju plānojis gadiem ilgi. Iztērējis miljonus, lai radītu nelielo studentu armiju. Pārliecinājis, ka viņi glābs pasauli, ka cilvēki, ieraugot debesīs neitrīno staru, izies ielās un sarīkos dejas. - Semjons nicinoši saviebās un nospļāvās uz grīdas. - Vai vari iedomāties, ka uz tādām muļķībām kāds uzķersies? Bet Gupta tam tic, un tagad tic arī viņa studenti. Viņš, zini, ir traks. Un trakie runā diezgan pārliecinoši.
Viņš atkal iemalkoja degvīnu un atkal piedāvāja pudeli Dei vidām.
- Paklau, tev jāiedzer. Atteikšanos nepieņemu. Mēs uzsauksim tostu. Par rītdienas demonstrāciju. Par Guptas jauno apgaismības laikmetu.
Viņš sāka grābstīties gar mezglu, kas saturēja vīkšķi Deivida mutē. Reibuma dēļ viņa pirksti bija neveikli, bet pēc brīža izdevās mezglu padarīt vaļīgāku. Deivida asinis ieplūda adrenalīns - šī bija gaidītā iespeja. Tiklīdz vīkšķis būs ārā no mutes, varēs kliegt, lai sauktu paligā. Bet kads no tā būtu labums? Visticamāk, viņi brauc pa tuksnešainu nomali, cauri Kentuki vai Indiānas mežiem un laukiem. Ar kliegšanu nebūs līdzēts. Jāaprunājas ar Semjonu. Jāpārliecina, lai laiž viņu vaļā. Tā bija vienīgā izeja.
Kad vīkšķis tika izņemts, Deivids atskārta, cik ļoti sāp žoklis. Viņš ieelpoja svaigu gaisu un ieskatījās Semjonam acīs.
- Un cik daudz Gupta tev maksā par pakalpojumu?
Semjons sarauca pieri. Uz bridi Deividam šķita, ka algotnis pārdomās un atkal aizbāzīs viņam muti.
- Nepieklājīgs jautājums, doktor Svift. Es taču neprasu, cik tu nopelnīji ar grāmatu, vai ne?
- Tas ir citādi. Es zinu, kas notiks pēc tam, kad visi ieraudzīs to staru. Pentagons sāks izmeklēšanu un…
- Jā, jā, zinu. Visas armijas pasaulē centīsies radīt šo ieroci. Bet Pentagonā neviens neko nemeklēs. Un arī Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, ne.
Izsists no sliedēm, Deivids blenza uz algotni.
- Ko? Ko tu ar to gribi teikt?
Semjons joprojām rauca pieri, taču viņa acīs mirdzēja apmierinājums.
- Profesora Guptas demonstrācija būs vēl iespaidīgāka, nekā viņš domā. Es pamainīšu neitrīno stara virzienu, un tas atgriezīsies mūsu Visumā tieši Džefersona memoriālā. - Viņš ar pudeli norādīja uz mašīnas aizmuguri un aizvēra vienu aci, it kā gribētu trāpīt mērķī. - Saproti pareizi, es par Tomasu Džefersonu neko ļaunu nedomāju. Esmu izvēlējies šo pieminekli tāpēc, ka tas atrodas izdevīgā vietā. Vienādā attālumā no Pentagona, Baltā nama un Kongresa. Visi trīs objekti tiks pārvērsti pelnos. Tāpat kā viss pārējais desmit kilometru rādiusā.
Sākumā Deivids nolēma, ka algotnis joko. Viņam bija īpatnēja humora izjūta. Taču, skatoties degvīna pudelē, Sem- jona vaibsti šķita nocietināmies. Viņš atieza zobus. Raugoties šā vīra naidīgajā sejā, Deividam izkalta mute.
- Kas par to maksā? Al-Qaeda?
Semjons papurināja galvu.
- Nē, tas ir uz mana rēķina. Patiesībā uz manas ģimenes rēķina.
- Tavas ģimenes?
Semjons ļoti lēni nolika pudeli un atkal iebāza roku kabatā. Šoreiz viņš izņēma mobilo telefonu.
- Jā, man bija ģimene. Nemaz tik ļoti neatšķīrās no tavējās, doktor Svift. - Viņš ieslēdza telefonu un parādīja Deividam ekrānu. Pēc dažām sekundēm parādījās attēls - smaidīgs zēns un meitene. - Tie ir mani bērni. Sergejs un Larisa. Gāja bojā pirms pieciem gadiem Argunas aizā Čečenijas dienvidu daļā. Droši vien esi dzirdējis par tādu vietu, ko?
- Jā, bet…
- Aizveries! Aizveries un skaties! - Viņš paliecās tuvāk un piebāza telefonu Deividam pie deguna. - Manam puikam Sergejam bija seši gadi. Mazliet atgādina tavējo, vai ne? Bet Larisai bija tikai četri gadiņi. Viņi kopā ar māti gāja bojā raķetes sprādzienā. Un to Hellfire raķeti palaida vienības "Delta" helikopters, kas patrulēja pie Čečenijas robežas.