Выбрать главу

-    Amerikāņu helikopters? Ko tas tur darīja?

-     Neko īpašu, par to vari but pārliecināts. Tā bija kārtējā paviršā antiterorisma operācija, kurā bojā gāja vairāk sievie­šu un bērnu nekā teroristu. - Semjons atkal nospļāvās. - Bet man viņu apsvērumi ir gluži vienaldzīgi. Esmu apņēmies iz­nīcināt katru, kas komandēja vai dienēja tajā vienibā. Tāpēc arī gribu iznīcināt gan Pentagonu, gan civilos vadoņus. Pre­zidentu, viceprezidentu, aizsardzības ministru. - Viņš aiz­cirta telefonu. - Man ir tikai viena iespēja, tāpēc sprādzie­nam jābūt grandiozam.

Deividam kļuva nelabi. Tieši no tā bija baidījies Einšteins. Un tas notiks jau pēc dažām stundām!

-     Bet tas, kas notika ar tavu ģimeni, bija negadījums. Kā tu vari…

-      Es taču teicu, ka man vienalga! - Semjons sagrāba degvīna pudeli aiz kakliņa un pavēcināja kā nūju. - Tas nav izturams! Tas nav piedodams!

-     Bet tu nogalināsi miljonus…

Deivida vaigā iecirtās kaut kas smags. Semjons bija trie- cis viņam sejā ar pudeli. Deivids apgāzās uz sāniem un ar pieri atsitās pret kravas nodalījuma grīdu. Būtu zaudējis sa­maņu, taču Semjons sagrāba viņu aiz apkakles un uzrāva augšā.

-     Jā, viņi visi būs beigti! - algotnis kliedza. - Kādēļ lai viņi dzīvotu, ja mani bērni ir miruši? Es viņus visus nogali­nāšu!

Deividam reiba galva. Pa vaigu tecēja asinis, acu priek­šā plīvoja zaļganu punktiņu mākoņi. Viņš redzēja tikai sa­niknota algotņa seju, taču pat šī aina bija izplūdusi sarka­nos, sārtos un melnos strautiņos. Turēdams Deividu ar vienu roku, ar otru Semjons pacēla pudeli. Tā joprojām bi­ja vesela un ar dažām uncēm alkoholiskā dzēriena. Viņš pielika to pie Deivida lūpām un iegāza aso dziru gūstek­nim rīklē.

- Visam beigas! - viņš kliedza. - Iestāsies klusums!

Degvīns dedzināja rīkli un iekšas. Kad pudele bija tukša, Semjons to aizmeta un atlaida ari Deivida apkakli. Viņš at­krita uz grīdas un iegrima tumsā.

Lūsīla ieradās F1B štābā agrā pirmdienas ritā, lai nebūtu jāsatiekas ar kolēģiem, taču, iegājusi kabinetā, atskārta, ka stulbeņi no Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes jau iztīrījuši viņas rakstāmgaldu. Bija pazudušas viņas pie­zīmes par Klainmanu, Sviftu, Reinoldsu un Guptu. Tāpat kā grāmata "Uz titānu pleciem". Palikušas bija tikai viņas per­sonīgās mantas - algas izmaksas kvīšu pasakņi, uzslavas rak­sti, papīra prese Teksasas revolvera izskatā un ierāmēta fo­togrāfija, kura viņa redzama kopā ar Ronaldu Reiganu.

Labi, Lūsīla nosprieda, viņi izdarījuši man pakalpojumu. Nebūs jāķēpājas, kravājot mantas.

Sameklējusi kartona kasti, viņa pusminūtes laikā visu sa­lika tajā. Interesanti - visa viņas mantība svēra mazāk nekā piecas mārciņas. Trīsdesmit četru gadu laikā viņa FIB bija ziedojusi sirdi un dvēseli, bet tagad te viss šķita tik nevēr­tīgs! Viņa apbēdināta noskatījās uz vecmodīgo datoru uz sava rakstāmgalda un lēto plastmasas dokumentu turētāju. Briesmīgi nomācoši!

Un tad dokumentu turētājā Lūsīla pamanīja kādu mapi. To acīmredzot atnesuši nakts maiņas aģenti pēc tam, kad stulbeņi no Izlūkošanas pārvaldes bija jau prom. Dažas se­kundes Lūsīla vienkārši skatījās uz to, pūlēdamās sev iegal­vot, ka mape jāatstāj uz galda. Beigās ziņkārība tomēr guva virsroku - viņa paņēma mapi.

Tas bija profesora Guptas telefonu sarunu izraksts. Lūsi­la šo informāciju no telekomunikāciju kompānijas bija pie­prasījusi pirms trim dienam, taču tie idioti nav steigušies. Sarunu bija maz - Gupta mobilo telefonu lietojis divas vai trīs reizes dienā. Šķirstīdama lapas, Lūsīla pamanīja kaut ko neparastu. Katru dienu pēdējo divu nedēļu laikā profesors zvanījis vienam un tam pašam abonentam. Tas nebija ne Svifta, ne Reinoldsas, ne Klainmana telefona numurs. Un aiz­domīgi bija tas, ka zvanīts katru ritu deviņos trīsdesmit. Ne minUti agrāk un ne minūti vēlāk.

Lūsīla sev atgādināja, ka vairs nav atbildīga par šo lietu. Viņa taču jau bija aizpildījusi visus dokumentus, lai varētu aiziet no darba. Taču vēl nebija tos iesniegusi.

Semjons sēdēja pie stūres mašīnai kolonnas priekšgala - viņi tuvojās laboratorijas austrumu vārtiem. Bija pieci no rīta, dažas minūtes pēc saullēkta, un lielākajā daļā māju gar Batā- vijas ceļu valdīja tumsa. Garām piebraucamajiem ceļiem un mauriņiem sīkā riksītī skrēja kāda sieviete sarkanos šortos un balta teniskrekla. Semjons kādu brīdi blenza uz viņas kas- taņbrunajiem garajiem matiem. Tad saspieda virsdeguni un nožāvājās. Viņš joprojām bija iereibis. Lai neaizmigtu, viņš iebāza roku aiz vējjakas un sagrāba mašīnpistoles laidi. At­maksas diena bija klāt. Drīz viss bus beidzies.

Aiz krustojuma ar Kontinentālo ceļu mašīna pārbrauca pāri dzelzceļam, un abpus ceļam pavērās skaista ainava. Pie­pilsētas māju un pļavu vietā Semjons ieraudzīja plašus laukus un neskartas Ilinoisas prērijas. Tagad viņi atradās valsts īpa­šumā, laboratorijas teritorijas austrumu daļā. Priekšā vīdēja sardzes mājiņa, kurā sēdēja briesmigi tukla sieviete zilā for­mastērpā. Semjons papurināja galvu. Grūti noticēt, ka labo­ratorija sargāšanai algo tik korpulentus cilvēkus. Skaidrs, ka šajā objektā uzbrukumam negatavojas.

Semjons apstādināja mašīnu, un sieviete iztusnīja no sar­dzes mājiņas. Viņš pasmaidīja un pasniedza sardzei doku­mentu, ko bija sagatavojis profesors Gupta, - biezu žūksni viltotu rēķinu un pieprasījumu.

-     Lūdzu, mīlulīt, - viņš teica, cenzdamies izklausīties pēc amerikāņu šofera. - Šodien agri esam klāt.

Sieviete nesmaidīja. Viņa rūpīgi izpētīja dokumentus un salīdzināja tos ar savu sarakstu.

-    Grafikā jūsu nav.

Viņa turpināja pētīt papīrus - vai nu tuklite lēni lasīja, vai arī viņai patika likt gaidīt. Beidzot kuplā sieviete pacēla mil­zīgo galvu.

-     Labi, kāp ārā no mašīnas un atver aizmugurējās dur­vis! Un pārējiem šoferiem pasaki to pašu!

Semjons sarauca pieri.

-     Ka es saku, viss ir saskaņots. Vai tad neredzēji piepra­sījumus?

-    Jā, bet man jāpārbauda viss, kas tiek ievests teritorijā. Izslēdz motoru un…

Semjons viņu apklusināja, ietriekdams galvā divas lodes. Tad viņš devās atpakaļ pie mašīnas un trīs reizes uzsita pa aizmugurējām durvīm.

-     Atveriet, profesor, - viņš uzkliedza. - Mums jāuzņem vēl viens pasažieris!

Viens no studentiem atvēra durvis un palīdzēja Guptam izkāpt no mašīnas. Ieraudzījis zemē guļošo sievieti, profe­sors sāka nervozēt.

-     Kas notika? Vai tad es neteicu, ka pietiks nogalināt?

Semjons nelikās ne zinis par šo piebildi un pievērsās stu­dentiem.

-    Nu, dabūjiet to līķi mašīnā!

Jau pēc pusminūtes tas bija iestūķēts kravas nodalījumā, un studenti uzslaucīja asinis no asfalta. Ja kāds ietu garām, izskatītos, ka tuklā sieviete gluži vienkārši pametusi savu posteni. Semjons atgriezās vadītāja sēdeklī, bet Gupta ietrau­sās pasažiera vietā un veltīja algotnim nopietnu skatienu.

-    Lūdzu, iztiksim bez slepkavībam, - viņš teica. - Astoņ­desmitajos gados es šeit strādāju kopā ar citiem fiziķiem, mēs būvējām tevatroņu.

Semjons ieslēdza ātrumu. Nebija noskaņojuma pļāpāt, tāpēc viņš neko neteica. Mašīnu kolonna atsāka kustību.

-    Patiesību sakot, es biju tas, kurš lika priekšā daļiņu ko- laideru nosaukt par tevatronu, - Gupta turpināja. - Teva ir saīsinājums no triljona elektronu voltu. Tas ir enerģijas mak­simums, ko protoni paātrinātājā var sasniegt. Ar šo enerģiju tie kustas ar ātrumu, kas vienlīdzīgs deviņdesmit deviņiem, komats, deviņtūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņiem pro­centiem gaismas atruma. - Profesors ar dūri apvilka gaisā apli un trieca pret otru dūri, atdarinot daļiņu sadursmi. Viņš bija tik aizgrābts, ka nespēja noturēt rokas mierā. - Protams, tagad lielais hadronu kolaiders Šveicē var sasniegt milzīgā­ku enerģiju. Taču tevatrons lieliski saspiež protonus tievā starā. Un tāpēc tas ir piemērots mūsu darbiņam.