Semjons sakoda zobus. Viņš vairs nespeja izturēt šo nervozo pļerkstēšanu.
- Man vienalga, - viņš izgrūda. - Izstāstiet labāk par vadības telpu. Cik cilvēku tur būs?
- Neuztraucies, tikai paši nepieciešamākie. Lielākais, pieci vai seši operatori. - Profesors nicīgi pavēcināja roku. - Viss tikai apcirptā budžeta dēļ. Valdība vairs negrib maksāt par fiziku. Lai paātrinātāji turpinātu darboties, nacionālajām laboratorijām vajadzīgas privātās investīcijas. - Vecais vīrs atkal papurināja galvu. - Pagājušajā gadā mans Robotikas institūts Fermi laboratorijai ziedoja divdesmit piecus miljonus dolāru. Redzi, es gribēju būt pārliecināts, ka viņi neaptures tevatronu. Man bija sajūta, ka tas varētu noderēt.
Ceļš nogriezās pa kreisi, un Semjons pie horizonta ieraudzīja dīvainu ēku. Tā atgādināja divus gigantiskus matračus, kas atbalstīti viens pret otru. Netālu no ēkas viņš pamanīja zemu uzbērumu, kas pa apli ieskāva zālāju.
Gupta vispirms norādīja uz neparasto ēku.
- Tā ir Vilsona ēka, laboratorijas galvenā pārvalde. Mans kabinets bija sešpadsmitaja stāvā. Brīnišķīgi skati! - Viņš nolaida roku zemāk un norādīja uz uzbērumu. - Zem tā atrodas tevatrona stara tunelis. Mēs to mēdzām saukt par daļiņu trasi. Četras jūdzes garš aplis ar tūkstoti superjutīgu magnētu, kas virza staru. Protoni virzās pulksteņrādītāju virzienā, antiprotoni - pretēji. Katrs stars ir tik spēcīgs, ka var izdedzināt caurumu ķieģeļu sienā. - Tad profesors norādīja uz kādu ēku tuvāk ceļam. Tā bija neizprotama struktūra bez logiem un ļoti atgādināja noliktavu virs staru tuneļa. - Un tā ir Sadursmju ēka. Tajā protoni un antiprotoni ietriecas viens otrā. No tās mēs neitrīno ievadīsim papildu dimensijās.
Profesors apklusa un caur mašīnas priekšējo stiklu vēroja ēku. Pateicīgs par klusuma bridi, Semjons pabrauca garām cilindrisku tvertņu rindai; uz katras bija uzraksts "Bīstami. Saspiests hēlijs". Tad viņi nonāca pie gara atstarojoša baseina Vilsona ēkas priekšā.
- Pagriezies šeit un brauc ēkas otrā pusē, - Gupta pavēlēja. - Vadības telpa ir blakus protonu paātrinātājam.
Kolonna virzījās pa ceļu, kas veda gar Vilsona ēku, un nonāca stāvlaukumā pie zema paraboliska objekta. Guptas teiktais par cilvēku skaitu ēkā šķita patiess - stāvlaukumā bija mazāk nekā pusducis mašīnu. Triju stundu laikā šis skaits noteikti pieaugs - sāksies normāla darba diena taču, ja paveiksies, viņi savu darbiņu jau būs beiguši.
Semjons novietoja mašīnu un sāka komandēt pārējos. Daži studenti izkrāva koka kastes ar elektronisko aprīkojumu, citi pārvietoja gūstekņus uz mašīnu, ko vadīja aģents Broks. Semjons bija izlēmis, ka būs prātīgāk turēt Broku tālāk no vadības telpas, lai tas nesaprastu, kas notiek. Bijušajam FIB vīram tika paziņots, ka viņi laboratorijā grasās nozagt radioaktīvos materiālus. Semjons devās pie Broka mašīnas.
- Aizved gūstekņus drošākā vietā, - viņš pavēlēja. - Negribu, lai viņi maisās pa kājām. Apmēram kilometru uz rietumiem ir neizmantotas ēkas. Brauc uz turieni un kādu stundu sēdi rāms!
Broks veltīja Semjonam kareivīgu skatienu.
- Kad viss beigsies, mums jāaprunājas. Tu par šito mēslu vākšanu maksā pārāk maz!
- Neuztraucies, tev tiks labi samaksāts.
- Starp citu, kāpēc tie gūstekņi vajadzīgi dzīvi? Agri vai vēlu tik un ta nāksies viņus nošaut. Visus, izņemot profesora meitu, protams.
Semjons paliecās tuvāk un pieklusināja balsi.
- Profesoram sagādā prieku dzīvi gūstekņi, bet man vienalga. Tiklīdz pazudīsi no acīm, vari darīt ar viņiem, ko gribi.
Studenti nogāza Deividu līdzās Monikai un Elizabetei kravas nodalījumā, taču, tiklīdz mašīna sāka braukt, viņš attapās blakus Karenai un Jonam. Kamēr viņš locījās uz kravas nodalījuma grīdas, dēls ieplestām acīm skatījās uz tēvu, bet bijusī sieva sāka raudāt. Kāds atkal bija aizbāzis Deividam muti - viņš nespēja izdvest ne vārda un vienkārši līda tuvāk savai ģimenei. Joprojām reiba galva no piespiedu kārtā izdzertā degvīna un sitieniem, taču uz brīdi viņu pārņēma atvieglojums.
Pēc pāris minūtēm mašina atkal apstājās. Deivids uzmanīgi ieklausījās - atskanēja spalgs, vienmuļš troksnis, it kā grieztu metālu. Tad Broks atvēra mašinas aizmugurējās durvis, un Deivids ieraudzīja kupolveidīgu, ar zāli apaugušu uzkalniņu. Tas bija apmēram divdesmit pēdas augsts un simts pēdas garš cilvēku veidots paugurs virs kāda pazemes objekta - milzīga pagraba vai bunkura. Mašīna bija apstājusies pie ieejas uzkalniņa sānā. Virs durvīm, ko Broks jau bija atvēris, bija izkārtne ar uzrakstu "Nacionālā Fermi paātrinātāju laboratorija, paātrināto neitrīno eksperiments".
Broks iekāpa kravas nodalījumā un no jakas kabatas izņēma nazi - tādu pašu, kādu Semjons bija turējis pie Jonas rīkles. Plati smaidīdams, aģents tuvojās Sviftu ģimenei.
- Nē! - Deivids centās kliegt un aizsargāt dēlu, taču ar sasietām rokām un kājām viņš tik tikko spēja nosēdēt, kur nu vēl atvairīt uzbrukumu. Broks dažas sekundes pastāvēja, nazi pavērsis tā, ka to apmirdzēja saules gaisma. Tad viņš pieliecās un pārgrieza kabeli ap Deivida kājām.
- Tu darīsi to, ko es tev teikšu, - Broks čukstēja. - Citādi puika tiks sadalīts gabalos! Saprati?
Broks atbrīvoja arī Jonas, Karenas un Monikas kājas. Par Elizabeti viņš nelikās ne zinis - tā stūrī gulēja. Vienā rokā turēdams automātu, kas karājās plecā, ar otru viņš pierāva gūstekņus kājās.
- Ārā no mašīnas! - viņš pavēlēja. - Apmetīsimies tajā šķūnī.
Rokas joprojām bija sasietas uz muguras, taču viņiem izdevās izkāpt no kravas nodalījuma un rindā citam aiz cita ieiet ēka. Tuvojoties ieejai, Deivida sirds dauzījās kā neprātīga; bija skaidrs, ka aģents viņus ved uz nomaļu vietu, lai nogalinātu sava prieka pēc. Nolādēts, Deivids klusībā sodījās, kaut kas jādara - nekavējoties! Taču Broks turējās aiz muguras Jonam un ar mašīnpistoli mērķēja zēna galvā, tāpēc Deivids neuzdrošinājās pat soli spert sānis.
Viņi nonāca tumšā telpā, ko apgaismoja tikai mirgojošas diodes. Broks aizvēra durvis un lika pārējiem turpināt iet. Telpas galā bija spirālkāpnes, kas veda lejup. Deivids saskaitīja trīsdesmit pakāpienus. Broks nospieda gaismas slēdzi - viņi atradās uz platformas, no kuras pavērās skats uz milzīgu sfērisku tvertni. Tai bija betona pamats - atgādināja golfa bumbiņu bedrītē, taču šīs bumbiņas diametrs bija gandrīz četrdesmit pēdu. Platforma atradās vienā līmeni ar plakanu tērauda lodes virsotni, kam virsū bija apaļš panelis, kas līdzinājās milzīgam lūkas vākam. Skatīdamies uz tvertni, Deivids saprata, ka ir lasījis par to žurnālā Scientific American. Tā bija daļa no eksperimenta, kurā pēta neitrīno, kas ir tik grūti uztverami, ka zinātniekiem vajadzīgs milzīgs aparāts to klātbūtnes noteikšanai. Tvertnē bija ceturtdaļmiljons ga- lonu minerāleļļas.
- Sēdēt! - Broks uzkliedza. - Pie sienas!
Beigas, Deivids nodomāja, kad visi satupās uz grīdas. Tagad tas nelietis sāks šaut. Broks, mērķēdams ar mašīnpistoli, pienāca tuvāk. Monika paliecās tuvāk Deividam, bet Karena aizvēra acis un pārliecās pāri Jonam, kas iespieda seju matēs vēdera. Taču Broks nevis izšāva, bet gan izrāva Deividam vīkšķi no mutes un aizmeta prom.