- Labi, varam sākt, - viņš teica. - Mums vēl šis tas jāpabeidz.
Aģents atkal plati pasmaidīja - acīm redzami izbaudīja šo mirkli. Uzreiz viņš gūstekņus nenogalinās. Viņš šo brīdi izstieps pēc iespējas garāku.
- Nu, Svift, sāc kliegt, - viņš teica. - Kliedz, cik skaļi vien gribi! Neviens tevi nedzirdēs. Mēs esam pazemē.
Deivids atvēra un aizvēra muti, lai izkustinātu žokli. Iespējams, Broks ilgi neļaus runāt, tāpēc jāķeras pie lietas. Pāris reižu dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās aģentam acis.
- Vai zini, kas notiek tevatronā? Vai tev ir kaut vismazākā nojausma, ko viņi tur dara?
- Patiesību sakot, man ir pilnīgi vienalga.
- Bet tā nedrīkstētu būt, ja tev Vašingtonā ir draugi vai radi. Tas krievs gatavojas uzspert pilsētu gaisā!
Broks iesmējās.
- Tiešām? Kā filmās? Un būs arī mākonis, kas līdzīgs sēnei?
- Nē, viņš izmantos jaunākos fizikas sasniegumus. Viņš izmainīs Guptas neitrīno stara virzienu. Taču efekts būs tads pats. Nebūs vairs Baltā nama, nebūs vairs Pentagona. Un ari FIB štāba vairs nebūs.
Monika plati ieplestām acīm vērās Deividā, taču Broks turpināja smieties.
- Pag, ļauj, es minēšu! Man vajadzētu tevi atlaist brīvībā, vai ne? Jo tu esi vienīgais, kas var viņu apturēt? Vai to tu gribi teikt?
- Es gribu teikt, ka arī tu ilgi nedzīvosi, ja tavam partnerim veiksies. Ja valdības vairs nebūs, kontroli valstī pārņems armija, un pirmā pavēle tai būs atrast neliešus, kas uzlaiduši gaisā Vašingtonu. Ja biji iecerējis tikt pāri robežai un nozust - aizmirsti! Viņi tevi noķers un pakārs.
Deivids runāja dedzīgi, taču aģents neticēja. Šķita, ka viņu šī aina uzjautrina.
- Un viss sāksies ar… Kā tu teici? Neitrālo staru?
- Neitrīno staru. Paklau, ja netici man, aprunājies ar profesoru Guptu! Pajautā, vai…
- Jā, jā, noteikti pajautāšu! - Ķiķinādams Broks aizgriezās un paskatījās uz milzīgo tvertni. Piegājis pie vāka, viņš uzsita ar kāju pa tērauda paneli. Džinksts atbalsojās visā telpā. - Kas tas? Atkal neitrīno?
Deivids papurināja galvu. Bezcerīgi. Broks bija pārāk stulbs, lai saprastu.
- Minerālejļa. Lai noteiktu daļiņas.
- Minerāleļļa, ko? Un kāpēc tā viņiem vajadzīga?
- Detektoram nepieciešams caurspīdīgs šķidrums, kas satur oglekli. Kad neitrino saduras ar oglekļa atomiem, tiek izstarota gaisma. Bet, kā teici tu, man ir pilnīgi vienalga.
- Minerāleļļu var izmantot arī citiem nolūkiem. Zini, tā ir slīd īga.
Broks sāka grābstīties ap paneļa skavām. Viņš ar kāju nospieda sarkano pogu, un sāka dūkt elektriskais motors. Panelis atvērās kā gliemežvāks, un aiz tā bija saskatāms šķidrums džakuzi izmēra tvertnē.
- Paskat tik! Pietiks ļoti ilgam laikam!
Notupies uz ceļiem, Broks iebāza vienu roku eļļā. Tad viņš piecēlās un pacēla spīdīgo roku gaisā. Berzēdams pirkstus, viņš paskatījās uz Deivida.
- Mums jāvienojas par rezultātu, Svift. Tajā būdā Rietum- virdžīnijā tu man uzbruki. Un diezgan pabojāji man seju. Tagad es pabojāšu tavējo.
Deividam aizžņaudzās kakls, un kādu bridi viņš nespēja elpot. Tad viņš norija siekalas.
- Uz priekšu, - viņš izmocīja. - Tikai liec mierā pārējos!
Broks dažas sekundes noskatījās uz Karenu, tad uz Moniku. No viņa pirkstu galiem pilēja minerāleļļa.
- Nē, es pamocīšu arī viņus!
***
Pārņemt tevatrona vadības telpu bija viegli. Tiklīdz Semjons ar mašīnpistoli plecā iegāja pa durvim, izkāmējušie operatori, kas sēdēja pie savām pultīm, atrāvās no datoru ekrāniem un pacēla rokas. Kamēr profesors Gupta ar studentiem ieņēma vietas, Semjons aizveda Fermi laboratorijas darbiniekus uz tuvāko noliktavas telpu un ieslēdza. Četrus studentus viņš norīkoja sardzē, katram iedevis rāciju un mašīnpistoli. Divi devās dežurēt stāvlaukumā, pārējie divi patrulēja pie ieejas kolaidera staru tunelī. Ja parādītos kāds laboratorijas darbinieks, Semjons bija izlēmis arī to ieslēgt noliktavā. Varas iestādēm vēl divas vai trīs stundas nebūs skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā, tātad Guptam un studentiem ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotu tevatronu eksperimentam.
Profesors stāvēja telpas vidū un vadīja studentus kā orķestra diriģents. Viņa acis šaudījās no slēdžiem pie kabeļiem un ekrāniem, lai nolasītu rezultātus. Tiklīdz kaut kas piesaistīja viņa uzmanību, profesors metās pie studenta, kas vadīja konkrēto pulti, un pieprasīja atskaiti. Gupta bija tā aizrāvies, ka āda ap acīm un uz pieres saspringa, izdzēšot jebkuras vecuma un noguruma pazīmes. Semjonam nācās atzīt, ka notiekošais atstāj iespaidu. Līdz šim viss ritēja atbilstoši plānam.
Pēc kāda briža viens students uzsauca:
- Sāku protonu palaišanu!
- Lieliski! - profesors atbildēja un šķita mazliet atslābstam. Viņš paskatījās par plecu un uzsmaidīja savam vājprātīgajam mazdēlam, kas sēdēja vadības telpas stūri un nodevās datorspēlei. Tad, joprojām smaidīdams, Gupta atgāza galvu un paskatījās griestos.
Semjons piegāja viņam klāt.
- Vai jau drīz?
Gupta palocīja galvu.
- Ļoti drīz. Mums veicas. Kad ieradāmies, operatori jau gatavoja jaunu daļiņu masu. - Profesors atkal sāka pētīt datoru ekrānus. - Esam visu noregulējuši un sākam virzīt pro- tonus no galvenā inžektora uz tevatrona gredzenu. Jāpārvieto trīsdesmit sešas kopas, katrā ir divsimt miljardi protonu.
- Cik ilgs laiks vajadzīgs?
- Apmēram desmit minūtes. Parasti operatori izvieto kopas vienmērīgi pa visu gredzenu, taču mums šī kartība jāmaina, lai radītu sfērisku sadursmju modeli. Tāpat mēs modificējām dažus magnētus, lai radītu vajadzīgo protonu plūsmas ģeometriju. Tam bija domāts aprīkojums, ko atvedām koka kastēs.
- Tātad pēc desmit minūtēm sāksies sadursmes?
- Nē, kad pabeigsim protonu pārvietošanu, palaidīsim an- tiprotonus. Tas ir procesa atbildīgākais bridis - paies ilgāks laiks, aptuveni divdesmit minūtes. Jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai neizraisītu apslāpšanu.
- Apslāpšanu? Ko tas nozīmē?
- No tās jāizvairās par katru cenu. Magnēti, kas virza daļiņas, ir superjutīgi, un tas nozīmē, ka tie darbojas, ja ir aukstāki par četrsimt piecdesmit grādiem zem nulles. Tevatrona kriogēnā sistēma notur magnētus aukstus, sūknējot ap spolēm šķidru hēliju.
Semjons sāka justies neomulīgi. Viņš atcerējās saspiestā hēlija tvertnes, ko bija redzējis, braucot garām staru tunelim.
- Kas tad var noiet greizi?
- Katrs daļiņu stars nes desmit miljonus džoulu lielu enerģiju. Ja to novirza nepareizi, daļiņu stars izlauzīsies cauri staru caurulei. Pieļaujot kaut vismazāko kļūdu, daļiņas nonāks uz magnēta un uzkarsēs šķidro hēliju. Ja karstums bus pārāk liels, hēlijs pārvērtīsies par gāzi un eksplodēs. Tad magnēts vairs nebūs superjutlgs un elektriskā pretestība izkausēs spoles.
Semjons sarauca pieri.
- Vai to var labot?
- Iespējams. Taču tam būs vajadzīgas vairākas stundas. Un vēl dažas, lai no jauna kalibrētu staru.
Nolāpīts, domās sodījās Semjons. Vajadzēja taču saprast, ka risks ir lielāks, nekā profesors sākumā teicis.