Выбрать главу

-     Labi, varam sākt, - viņš teica. - Mums vēl šis tas jāpa­beidz.

Aģents atkal plati pasmaidīja - acīm redzami izbaudīja šo mirkli. Uzreiz viņš gūstekņus nenogalinās. Viņš šo brīdi iz­stieps pēc iespējas garāku.

-    Nu, Svift, sāc kliegt, - viņš teica. - Kliedz, cik skaļi vien gribi! Neviens tevi nedzirdēs. Mēs esam pazemē.

Deivids atvēra un aizvēra muti, lai izkustinātu žokli. Iespējams, Broks ilgi neļaus runāt, tāpēc jāķeras pie lietas. Pāris reižu dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās aģentam acis.

-     Vai zini, kas notiek tevatronā? Vai tev ir kaut vismazā­kā nojausma, ko viņi tur dara?

-     Patiesību sakot, man ir pilnīgi vienalga.

-     Bet tā nedrīkstētu būt, ja tev Vašingtonā ir draugi vai radi. Tas krievs gatavojas uzspert pilsētu gaisā!

Broks iesmējās.

-    Tiešām? Kā filmās? Un būs arī mākonis, kas līdzīgs sē­nei?

-     Nē, viņš izmantos jaunākos fizikas sasniegumus. Viņš izmainīs Guptas neitrīno stara virzienu. Taču efekts būs tads pats. Nebūs vairs Baltā nama, nebūs vairs Pentagona. Un ari FIB štāba vairs nebūs.

Monika plati ieplestām acīm vērās Deividā, taču Broks turpināja smieties.

-     Pag, ļauj, es minēšu! Man vajadzētu tevi atlaist brīvībā, vai ne? Jo tu esi vienīgais, kas var viņu apturēt? Vai to tu gribi teikt?

-     Es gribu teikt, ka arī tu ilgi nedzīvosi, ja tavam partne­rim veiksies. Ja valdības vairs nebūs, kontroli valstī pārņems armija, un pirmā pavēle tai būs atrast neliešus, kas uzlaidu­ši gaisā Vašingtonu. Ja biji iecerējis tikt pāri robežai un no­zust - aizmirsti! Viņi tevi noķers un pakārs.

Deivids runāja dedzīgi, taču aģents neticēja. Šķita, ka viņu šī aina uzjautrina.

-     Un viss sāksies ar… Kā tu teici? Neitrālo staru?

-    Neitrīno staru. Paklau, ja netici man, aprunājies ar pro­fesoru Guptu! Pajautā, vai…

-     Jā, jā, noteikti pajautāšu! - Ķiķinādams Broks aizgrie­zās un paskatījās uz milzīgo tvertni. Piegājis pie vāka, viņš uzsita ar kāju pa tērauda paneli. Džinksts atbalsojās visā tel­pā. - Kas tas? Atkal neitrīno?

Deivids papurināja galvu. Bezcerīgi. Broks bija pārāk stulbs, lai saprastu.

-     Minerālejļa. Lai noteiktu daļiņas.

-     Minerāleļļa, ko? Un kāpēc tā viņiem vajadzīga?

-      Detektoram nepieciešams caurspīdīgs šķidrums, kas satur oglekli. Kad neitrino saduras ar oglekļa atomiem, tiek izstarota gaisma. Bet, kā teici tu, man ir pilnīgi vien­alga.

-     Minerāleļļu var izmantot arī citiem nolūkiem. Zini, tā ir slīd īga.

Broks sāka grābstīties ap paneļa skavām. Viņš ar kāju no­spieda sarkano pogu, un sāka dūkt elektriskais motors. Pa­nelis atvērās kā gliemežvāks, un aiz tā bija saskatāms šķid­rums džakuzi izmēra tvertnē.

-     Paskat tik! Pietiks ļoti ilgam laikam!

Notupies uz ceļiem, Broks iebāza vienu roku eļļā. Tad viņš piecēlās un pacēla spīdīgo roku gaisā. Berzēdams pirk­stus, viņš paskatījās uz Deivida.

-     Mums jāvienojas par rezultātu, Svift. Tajā būdā Rietum- virdžīnijā tu man uzbruki. Un diezgan pabojāji man seju. Ta­gad es pabojāšu tavējo.

Deividam aizžņaudzās kakls, un kādu bridi viņš nespēja elpot. Tad viņš norija siekalas.

-    Uz priekšu, - viņš izmocīja. - Tikai liec mierā pārējos!

Broks dažas sekundes noskatījās uz Karenu, tad uz Mo­niku. No viņa pirkstu galiem pilēja minerāleļļa.

-     Nē, es pamocīšu arī viņus!

***

Pārņemt tevatrona vadības telpu bija viegli. Tiklīdz Sem­jons ar mašīnpistoli plecā iegāja pa durvim, izkāmējušie ope­ratori, kas sēdēja pie savām pultīm, atrāvās no datoru ek­rāniem un pacēla rokas. Kamēr profesors Gupta ar studentiem ieņēma vietas, Semjons aizveda Fermi laborato­rijas darbiniekus uz tuvāko noliktavas telpu un ieslēdza. Čet­rus studentus viņš norīkoja sardzē, katram iedevis rāciju un mašīnpistoli. Divi devās dežurēt stāvlaukumā, pārējie divi patrulēja pie ieejas kolaidera staru tunelī. Ja parādītos kāds laboratorijas darbinieks, Semjons bija izlēmis arī to ieslēgt noliktavā. Varas iestādēm vēl divas vai trīs stundas nebūs skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā, tātad Guptam un stu­dentiem ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotu tevatronu eksperimentam.

Profesors stāvēja telpas vidū un vadīja studentus kā or­ķestra diriģents. Viņa acis šaudījās no slēdžiem pie kabeļiem un ekrāniem, lai nolasītu rezultātus. Tiklīdz kaut kas piesais­tīja viņa uzmanību, profesors metās pie studenta, kas vadī­ja konkrēto pulti, un pieprasīja atskaiti. Gupta bija tā aizrā­vies, ka āda ap acīm un uz pieres saspringa, izdzēšot jebkuras vecuma un noguruma pazīmes. Semjonam nācās at­zīt, ka notiekošais atstāj iespaidu. Līdz šim viss ritēja atbil­stoši plānam.

Pēc kāda briža viens students uzsauca:

-    Sāku protonu palaišanu!

-      Lieliski! - profesors atbildēja un šķita mazliet atslāb­stam. Viņš paskatījās par plecu un uzsmaidīja savam vājprā­tīgajam mazdēlam, kas sēdēja vadības telpas stūri un node­vās datorspēlei. Tad, joprojām smaidīdams, Gupta atgāza galvu un paskatījās griestos.

Semjons piegāja viņam klāt.

-    Vai jau drīz?

Gupta palocīja galvu.

-     Ļoti drīz. Mums veicas. Kad ieradāmies, operatori jau gatavoja jaunu daļiņu masu. - Profesors atkal sāka pētīt da­toru ekrānus. - Esam visu noregulējuši un sākam virzīt pro- tonus no galvenā inžektora uz tevatrona gredzenu. Jāpārvie­to trīsdesmit sešas kopas, katrā ir divsimt miljardi protonu.

-    Cik ilgs laiks vajadzīgs?

-    Apmēram desmit minūtes. Parasti operatori izvieto ko­pas vienmērīgi pa visu gredzenu, taču mums šī kartība jā­maina, lai radītu sfērisku sadursmju modeli. Tāpat mēs mo­dificējām dažus magnētus, lai radītu vajadzīgo protonu plūsmas ģeometriju. Tam bija domāts aprīkojums, ko atve­dām koka kastēs.

-    Tātad pēc desmit minūtēm sāksies sadursmes?

-    Nē, kad pabeigsim protonu pārvietošanu, palaidīsim an- tiprotonus. Tas ir procesa atbildīgākais bridis - paies ilgāks laiks, aptuveni divdesmit minūtes. Jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai neizraisītu apslāpšanu.

-    Apslāpšanu? Ko tas nozīmē?

-     No tās jāizvairās par katru cenu. Magnēti, kas virza da­ļiņas, ir superjutīgi, un tas nozīmē, ka tie darbojas, ja ir auk­stāki par četrsimt piecdesmit grādiem zem nulles. Tevatro­na kriogēnā sistēma notur magnētus aukstus, sūknējot ap spolēm šķidru hēliju.

Semjons sāka justies neomulīgi. Viņš atcerējās saspiestā hēlija tvertnes, ko bija redzējis, braucot garām staru tune­lim.

-     Kas tad var noiet greizi?

-      Katrs daļiņu stars nes desmit miljonus džoulu lielu enerģiju. Ja to novirza nepareizi, daļiņu stars izlauzīsies cau­ri staru caurulei. Pieļaujot kaut vismazāko kļūdu, daļiņas no­nāks uz magnēta un uzkarsēs šķidro hēliju. Ja karstums bus pārāk liels, hēlijs pārvērtīsies par gāzi un eksplodēs. Tad magnēts vairs nebūs superjutlgs un elektriskā pretestība iz­kausēs spoles.

Semjons sarauca pieri.

-    Vai to var labot?

-     Iespējams. Taču tam būs vajadzīgas vairākas stundas. Un vēl dažas, lai no jauna kalibrētu staru.

Nolāpīts, domās sodījās Semjons. Vajadzēja taču saprast, ka risks ir lielāks, nekā profesors sākumā teicis.