Выбрать главу

-      Vajadzēja to pateikt agrāk. Ja valdības viri atklās, ka esam šeit, tiks sūtīta aizturēšanas komanda. Kādu bridi es viņus varēšu aizkavēt, bet ne jau vairākas stundas!

Kāds students pagriezās un satraukts paskatījās uz plik­galvi, taču Gupta mierinoši uzlika roku Semjonam uz pleca.

-    Es taču teicu, ka jābūt uzmanīgiem. Visiem maniem stu­dentiem ir pieredze darba ar daļiņu paātrinātājiem, mēs dučiem reižu esam trenējušies ar simulācijām datorā.

-     Un kas būs ar neitrīno? Kad ievadisim eksplozijas ko­ordinātas?

-     Pēc tam, kad palaidīsim antiprotonus. Neitrīno trajek­torija būs atkarīga no konkrētā laika… - Profesors apklusa teikuma vidū un vērās tukšumā. Viņš pavēra muti, un Sem­jonam uz bridi likās, ka veco vīru ķērusi trieka. Bet drīz tas atkal smaidīja. - Vai dzirdēji? - viņš nočukstēja. - Vai tu dzirdēji?

Semjons ieklausījās. Tie bija klusi, strauji pīkstieni.

-     Tas nozīmē, ka protoni cirkulē staru caurulē! - Gupta iekliedzās. - Signāls sākumā ir kluss, bet top arvien spalgāks, kad stars kļūst intensīvāks. - Profesora acu kak­tiņos parādījās asaras. - Dievišķīga skaņa! Vai tā nav brī­nišķīga?

Semjons palocīja galvu. Izklausījas pec neparasti straujiem sirdspukstiem, kas neprātīgi dun, nojaušot tuvu nāvi.

Kabelis griezās Deividam delnu locītavas. Vel pēdējo reizi mēģinot atbrīvoties, viņš neganti raustīja rokas, bet Broks tikmēr tuvojās Karenai un Jonam. Visu nakti cīnoties ar ka­beli, viņam bija izdevies to padarīt mazliet vaļīgāku, taču ar to nepietika. Kad aģents piegāja pie Karenas, Deivids nikni iekliedzās. Karena sakumpa ciešā kamolā, lai ar savu ķer­meni aizsargātu Jonu. Pieliecies Broks satvēra Karenu aiz skausta. Viņš jau grasījās atraut sievieti no dēla, bet Deivids spēji pietrausās kājās un metās virsū uzbrucējam.

Viņa vienīgā cerība bija pēkšņums. Pieliecis labo plecu un noliecis ķermeņa augšdaļu paralēli grīdai, viņš gāzās virsū aģentam. Taču Broks pamanīja šo kustību. Pēdējā bridi viņš pakāpās sānis un izstiepa kāju. Deivids paklupa. Vienu acu­mirkli Deivids šķita lidojam. Jau nākamajā, nespēdams mīk­stināt kritienu ar rokām, viņš nokrita uz sejas. Piere spēcīgi atsitās pret betonu, no nāsīm mutē sāka plūst asinis.

Broks iesmējās.

- Lielisks mēģinājums, aunapiere!

Telpa satumsa un sāka griezties. Uz dažām sekundēm Dei­vids zaudēja samaņu. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka Mo­nika skrien virsu aģentam. Taču viņas centieni bija tikpat neveiksmīgi. Tiklīdz viņa bija nonākusi līdz mērķim, Broks trieca dūri sievietei krūtīs. Viņa atmuguriski aizkūleņoja prom, un aģents atkal sāka smieties. Broka seja pietvīka koši sārta, viņa acīs jautās gaviles. Noliecies pār Moniku, viņš pārlika mašīnpistoli kreisajā rokā un iebāza labo roku bikšu kabatā. Izskatījās, ka no tās viņš izvilks vēl kādu ieroci - at- spernazi, garoti vai kastetes -, taču Broks tikai turēja roku kabatā un lēni slidināja uz augšu un leju. Tas riebeklis ap­mierināja pats sevi!

Pēkšņi Broks pagriezās un devās atpakaļ pie minerāleļ- ļas tvertnes. Mašīnpistole karājās plecā, un viņš abas rokas iemerca eļļā.

-     Nu, Svift! - viņš uzkliedza. - Vai tad spēcina pietrūka, ko? Jebšu tu tā vienkārši sēdēsi un skatīsies?

Deivids sakoda zobus. Celies augšā, viņš sev pavēlēja. Celies! Viņš pietrausās kājās un grīļojās uz priekšu, taču pā­rāk lēni. Broks pakāpās malā un satvēra kabeli, ar ko bija sasietas Deivida rokas. Tad viņš pagrieza savu gūstekni un piespieda nokrist ceļos. Aģenta rokas bija eļļainas un auk­stas.

-     Ar to nēģerieti būs jautri, - viņš čukstēja, - bet ne tik ļoti, kā ar tavu sievu. Izņemšu viņai vīkšķi no mutes, lai tu dzirdi, kā viņa kliedz.

Broks nogāza Deividu zemē. Galva jau otro reizi atsitās pret betonu, to pāršķēla spējas sāpes. Taču šoreiz Deivids neatslēdzās. Savilcis rokas dūrēs, viņš iekoda apakšlūpā un apkopoja spēkus, lai paliktu pie samaņas.

Apdullis, apreibis un pārbijies viņš ieraudzīja, ka Broks velk Karenu prom no Jona uz tērauda tvertnes pusi. Aģents izrāva vīkšķi no Karenas mutes, un atskanēja tikko dzirdams šņuksts, taču tas bija daudz plosošāks par kliedzienu. Tas padarīja Deividu gluži traku. Viņš sāka svaidīties uz grīdas un pūlējās piecelties kājās. Tā cīnoties, labā roka atbrīvojās no kabeļa, ko Broks acīmredzot nejauši bija samitrinājis ar minerāleļļu.

Deivids jutās tik pārsteigts, ka dažas sekundes ar rokām aiz muguras turpināja gulēt uz gridas. Taču jau nākamajā mirkli reibonis izplēnēja un viņš atguva spēju skaidri domāt. Deivids saprata, ka ir pārāk vājš, lai cīnītos. Ja mēģinātu at­ņemt Brokam ieroci, aģents viņu vienkārši pagrūstu malā un sāktu šaut. Vajadzēja padarīt to nelieti nekaitīgu, un pēkšņi Deivids atskarta, kā tas panākams. No aizmugurējās bikšu kabatas viņš izņēma šķiltavas, ko bija pazaudējusi aģente Pārkere, - šķiltavas ar Teksasas zvaigzni.

Izlikdamies, ka rokas joprojām ir sasietas, Deivids pietrausās kājās. Broks pasmaidīja un atlaida Karenu.

-     Tas jau man labāk patīk! - viņš sāka klaigāt, pārkāp­dams Karenai pāri un sagatavodamies aizsardzībai. - Nu, puis! Rādi, ko vari!

Šoreiz Deivids nesāka skriet. Viņš grīļodamies vilkās uz priekšu, līdz atradās pavisam tuvu aģentam. Broks neapmie­rināts papurināja galvu.

-    Zini, tu briesmīgi izskaties! Kā…

Deivids aizdedzināja šķiltavas un iegrūda tās Brokam sejā. Aģents instinktīvi pacēla rokas, lai aizsargātos no uguns, un abas eļļainās rokas uzliesmoja.

Sakopojis atlikušos spēkus, Deivids sagrāba Broku aiz vi­dukļa un pagrūda. Aģents bezpalīdzīgi plivināja rokas, taču liesmas kļuva vēl spēcīgākas. Deivids noskaitīja divus soļus, trīs, četrus. Un tad iegrūda Broku minerāleļļas tvertnē.

Tiklīdz aģenta rokas saskārās ar šķidruma virsmu, lies­mas izplatījās pa visu tvertni. Taču arī bez uguns viņa likte­nis būtu izlemts - viņš grima kā akmens un tūdaļ nozuda skatienam. Eļļa ne tikai uzliesmo; tā nav tik blīva kā ūdens. Tā kā cilvēka ķermenis lielākoties sastāv no ūdens, tam nav iespējams peldēt šķidrumā, kas ir daudz vieglāks. Deivids bija aizmirsis daudz ko no tā, kas mācīts skolā, taču, par lai­mi, ne šo fizikas likumu.

Signāls vadības telpā vairs nelīdzinājās sirdspukstiem. Pīkstieni kļuva arvien spalgāki, līdz atgādināja necilvēcīgu bļāvienu. Skanēja kā trauksmes sirēna, kā automatisks brīdi­nājums par kadu mehānisku bojājumu, taču profesoru Guptu tas, šķiet, neuztrauca. Viņš atkal paskatījās griestos. Vēlreiz pievēršoties Semjonam, profesora mute atkal bija vaļā un sejā jautās pirmītējā ekstāze.

-    Stars ir spēcīgs, - viņš paziņoja. - Es to dzirdu! Visi pro­toni ir gredzena!

Burvigi, Semjons nosprieda. Tagad jāpabeidz darbiņš.

-     Vai esam gatavi ievadīt mērķa koordinātas?

-    Jā, tas ir nākamais solis. Tad kolaiderā ielādēsim anti- protonus.

Profesors piegāja tuvāk pultij, ko vadīja Ričards Čens un Skots Krinskis - bālie briļļaini no Okridžas Nacionālās la­boratorijas. Iekams Gupta paguva dot viņiem kādus norā­dījumus, Semjons satvēra profesoru aiz rokas un nomērķēja automātu viņam pierē.

-       Pagaidi! Vēl' daži regulējumi. Eksplozijai būs citas koordinātas.

Gupta neizpratnē vērās savā algotni.

-    Ko tur dari? Novāc rokas!

Ričards, Skots un pārējie studenti pagrieza galvas. Daži, ieraudzījuši, kas notiek, piecēlās kājās, taču Semjonu tas ne­uztrauca. Šajā telpā neviens cits nebija bruņots.

-    Ja jums darga profesora dzīvība, iesaku apsēsties, - viņš rāmi noteica. Un, lai apstiprinātu savus vārdus, iespieda stobru Guptam deniņos.