Studenti paklausīgi atkrita krēslos.
- Kāpēc tu man zvani? Tu taču vairs pie manis nestrādā.
Lūsīla tik tikko pazina FIB direktora balsi. Klausulē tā atgādināja rūcienu.
- Ser, - viņa atsāka, - man ir kāda jauna…
- Nē, es neko negribu dzirdēt! Tu esi atlaista. Atdod ieroci un žetonu un vācies!
- Lūdzu, ser, paklausieties! Es identificēju mobilā telefona numuru, kas piederēja vienam no…
- Nē, tu paklausies! Es tevis dēļ, Pārkere, gandrīz pazaudēju darbu! Viceprezidents jau bija izvēlējies cilvēku manā vietā un pateica viņa vārdu aģentūrai Fox Nnvs!
Lūsīla dziļi ievilka elpu. Bija jāpasteidzas, lai piespiestu direktoru klausīties.
- Šis aizdomās turamais, iespējams, strādā Amila Guptas labā. Viņa telefona numurs ir reģistrēts uz Džordža Osmon- da vārda. Izdomāts vārds, izdomāta adrese. Saskaņā ar mobilo telefonu kompānijas datiem pēdējo divu nedēļu laikā viņš reizi dienā ieslēdzis telefonu, lai saņemtu zvanu no Guptas, un tūdaļ to atkal izslēdzis. Taču es domāju, ka Osmon- da kungs pieļāvis kļūdu. Šodien vienos naktī viņš ieslēdza telefonu un atstāja ieslēgtu, tātad kopš tā brīža viņam seko.
- Zini ko, Lūsij? Tā vairs nav mana problēma. Šopēcpus- dien es atgriezīšos privātajā sektorā.
- Man ir izsekošanas dati. Izskatās, ka aizdomās turamais braucis pa nomaļākajiem Batāvijas ceļiem Ilinoisas štatā. Un tagad viņš atrodas Nacionālajā Fermi…
- Paklau, kāpēc tu man to visu stāsti? Tev jārunā ar aizsardzības ministru. Tagad viņš atbild par operāciju.
- Es jau mēģināju, ser, taču viņi neklausās! Tie idioti no Aizsardzības ministrijas izlūkošanas pārvaldes uzstāj, ka viņiem nav vajadzīga palīdzība!
- Liec tu viņus mierā! Lai viņi visi iet ellē!
- Ser, ja jūs varētu…
- Nē, man pietiek. Pie velna Pentagonu, pie velna Balto namu, pie velna visu administrāciju!
- Bet jums tikai…
Atskanēja klikšķis. FIB direktors bija nolicis klausuli.
Deivids vedināja Karenu, Jonu un Moniku ārā no pazemes laboratorijas atpakaļ pie mašīnas. Lai gan laboratorijas ugunsdzēsības sistēma jau bija nodzēsusi liesmas minerāleļ- ļas tvertnē, viņi no sirds vēlējās tikt prom no šīs vietas. Ārpusē Deivids visiem atsēja rokas. Karena un Jona raudādami krita viņam ap kaklu, bet Monika skriešus metās atpakaļ laboratorijā.
- Pagaidi! - Deivids uzsauca. - Uz kurieni tu?
- Mums jāatrod telefons! Viņi taču paņēma mūsu mobilos telefonus!
Maigi atraisījies no bijušās sievas un dēla skavām, Deivids devās pie laboratorijas durvīm. Monika soļoja pa telpu un starp datoru galdiem meklēja telefonus.
- Jēziņ! - viņa iesaucās. - Kur te varētu but telefons? Viņiem te ir miljonus vērts aprīkojums, bet nav neviena telefona!
Deivids palika durvis, viņam negribējās atkal uzturēties iekšā.
- Iesim, - viņš mudināja. - Tas krievs kuru katru bridi var atsūtit papildspēkus.
Monika papurināja galvu.
- Vispirms jāpiezvana. Gupta ir sagatavojies telplaika izmantošanai. Ja viņi mērķē uz Vašingtonu, tad… O, kas tas? - Viņa norādīja uz metālisku paneli sienā netālu no durvīm. - Iekšējais telefons?
Deivids negribīgi iegāja telpā, lai nopētītu paneli. Tas tiešām izskatījās pec iekšējā telefona - zem skaļruņa režģa atradās krāsainu pogu rinda. Zem pogām bija uzraksti: "Vadības telpa", "Paātrinātājs", "Galvenais inžektors", "Tevatrons" un "Sadursmju ēka".
- Vadības telpas pogu nespied, - Deivids brīdināja.
- Iespējams, tieši tur atrodas Gupta.
- Varbūt varam sazināties ar kādu telpu, kuru viņi vēl nav ieņēmuši. Ja varētu atrast kadu tevatrona inženieri, varbūt izdotos viņu pārliecināt atslēgt kolaideram strāvu. - Monika brīdi pētīja pogas un tad nospieda to, zem kuras bija rakstīts "Tevatrons".
- Hallo? Hallo?
Neviens neatsaucās, taču, piespiedis ausi panelim, Deivids saklausīja straujus, spalgus pīkstienus.
- Nolādēts, - Monika nočukstēja. - Es pazīstu šo signālu. - Viņa ieķērās Deividam elkonī, lai saglabātu līdzsvaru.
- Stari jau gandrīz gatavi.
- Ko? Ko tu…
- Nav laika, vairs nav laika! - Monika metās uz durvju pusi un rāva Deividu līdzi. - Mums palikušas desmit vai piecpadsmit minūtes!
Viņa pieskrēja pie kravas mašīnas un satvēra vadītāja puses durvju rokturi. Diemžēl tās bija slēgtas. Atslēgas droši vien palika Broka bikšu kabatā un nu mirka minerāleļļas tvertnes dibenā.
- Nolādēts! - viņa kliedza. - Nāksies skriet!
- Uz kurieni? Uz kurieni jāskrien?
- Uz staru tuneli! Tur!
Monika jau metās uz priekšu, uz tevatrona gredzenu, savukārt Deivids pieskrēja pie Karenas, kas bija nometusies ceļos līdzās Jonam. Deivids neuzdrošinājās viņus atstāt vienus, taču tas, kas varēja notikt kolaiderā, bija vēl biedējošāks.
- Mums jāšķiras, - viņš teica. - Jums ar Jonu jātiek prom pēc iespējas ātrāk. - Viņš norādīja uz ietvi apmēram divsimt jardus uz ziemeļiem. - Ejiet līdz ceļam un griezieties pa kreisi. Ja redzat sargus vai policiju, pasakiet, ka staru tunelī izcēlies ugunsgrēks, tāpēc jāatslēdz strāva. Saprati?
Karena palocīja galvu. Deivids apbrīnoja, kā viņa spēj saglabāt mieru. Sieviete paspieda Deivida roku un tad pastūma viņu staru tuneļa virzienā.
- Ej, Deivid, - viņa teica. - Kamēr vēl nav par vēlu.
Semjons jutās apmulsis. Viņš bija mēģinājis sasaukt Bro- ku pa rāciju, taču tas neatbildēja. Viņš mēģināja vēl tris reizes, taču rācijā bija dzirdami tikai sprakšķi. Bija grūti iedomāties, ka bruņotu vīru varētu pieveikt saujiņa sasietu gūstekņu ar aizbāztām mutēm. Taču tā acīmredzot noticis.
Semjons vēl arvien turēja profesoru Guptu uz grauda, un studenti joprojām sekoja tevatrona darbībai, paklausīgi virzīdami protonu un antiprotonu starus, lai tie atbilstu jaunajām koordinātām. Apmēram desmit minūšu laikā daļiņu stari būs gatavi, un pēc divām paātrinājuma minūtēm sāksies sadursmes. Taču, ja Svifts un Reinoldsa tiešām aizbēguši no Broka, iespējams, viņi jau nesas uz staru tuneļa pusi, lai mēģinātu pārtraukt eksperimentu. Tagad Semjonam vajadzēja izvēlēties - ķert bēgļus vai palikt vadības telpā.
Dažas sekundes apdomājies, Semjons ar automātu iebakstīja Guptam galvā un pagrūda viņu uz priekšu. Vecais vīrs bija tā nobijies, ka tik tikko spēja nostāvēt kājās. Pieturot profesoru aiz skausta, Semjons pievērsās studentiem.
- Mēs ar profesoru Guptu novērosim eksperimentu citā telpā ne visai tālu no šejienes. Bet jūs izpildīsiet manas pavēles. Ja demonstrācija neizdosies, es nogalināšu jūsu profesoru, turklāt nāve būs tik briesmīga, ka jūs pat iedomāties nevarat. Un tad es atgriezīšos un piebeigšu jūs.
Studenti palocīja galvas un atkal pievērsās ekrāniem. Vārguļi un gļēvuļi - Semjons nešaubījās, ka viņi visu izdarīs, kā likts. Viņš devās vadības telpas dziļumā un atvēra skapi, kurā glabājās staru tuneļa atslēgas. Profesora vājprātīgais mazdēls brīdi neizpratnē paskatījās uz viņiem, taču tad atkal noliecās pār datorspēli, bet Semjons izvilka Guptu ārā pa durvīm.
Līdz tevatronam bija pusjudze. Deivids un Monika noskrēja pa bruģēto celiņu vairākus simtus jardu un tad metās pāri dubļainam laukam. Drīz kļuva redzams ar zāli apaugušais uzbērums, kas sedza staru tuneli, un zemā izdedžu betona bloka ēka ar ķēžu vārtiem durvju vietā. Tuvumā nebija nevienas mašīnas un neviena cilvēka.