Выбрать главу

Atvēris vārtus, Deivids metās lejā pa kāpnēm, taču uz pē­dējā pakāpiena nācās apstāties - ieeju tuneli aizšķērsoja vēl vieni vārti. Starp restēm bija redzama staru caurule - gara, izliekta un sudraboti pelēka, tā vijās apmēram pēdas aug­stumā no tuneļa grīdas. Ari par to viņš bija lasījis žurnālā Scientific American. Lielāko daļu caurules ieskāva superjutī- gie magnēti - kā milzīgas kaklarotas posmiņi; katrs bija div­desmit pēdas garš un pēc formas atgādināja zārku. Magnēti noturēja protonus un antiprotonus taisnā līnijā un virzīja sta­rus tērauda caurules iekšpusē. Bet, nospiežot slēdzi, tie pa­ši magnēti satuvinās starus un izraisīs sadursmi.

Deivids atkal pacēla cirvi, taču otrie vārti bija daudz iz­turīgāki par pirmajiem. Tiem bija divas aizšaujamās bultas. Uzsitot pa tām, cirvis neatstāja pat visniecīgāko iedobi. Viņš mēģināja trāpīt vārtu centrā, taču restes tikai nodžinkstēja. Grūtības sagādāja ari tas, ka gaitenis bija pārāk šaurs - ne­izdevās kārtīgi atvēzēties. Saniknojies Deivids atkal trieca cirvi pret bultām, un šoreiz tam nolidoja piets.

- Nolādēts! - Deivids iekliedzās un uzsita pa vārtiem ar salauzto cirvja kātu. Viņš bija spļāviena attālumā no staru caurules, taču tuvāk netika.

Tā kā neko labāku izdomāt nespēja, viņš joņoja atpakaļ - augšup pa kāpnēm. Iespējams, varētu atrast vēl kādu cirvi, tomēr Deivids saprata, ka liela labuma no tā nebūs. Varbūt tiešām izdotos salauzt vārtus, bet tad tos vajadzētu dauzīt vismaz pusstundu, taču viņam bija tikai dažas minūtes. Iz­nācis ārā, viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu darbarī­ku - atslēgu, metālzāģi, dinamītu. Un tad skatiens pievēr­sās elektromobilim.

Par laimi, to varēja iedarbināt, nospiežot pogu. Deivids ietrausās vadītāja sēdekli un stūrēja uz ieeju tunelī, kas šķi­ta pietiekami plata. Iespiežot pedāli grīdā, braucamā ātrums pieauga līdz divdesmit jūdzēm stundā. Tad viņš izlēca no mašīnas un noskatījās, kā tā slīd lejup pa kāpnēm.

Trieciens bija ārkārtīgi skaļš, un Deivids atguva cerību. Noskrējis pa kāpnēm, viņš ieraudzīja, ka dzeltenais elektro­mobilis balansē uz salauzto vārtu paliekām. Transporta lī­dzekļa priekšdaļa jau bija tunelī, bet aizmugurējā vīdēja ārā pa vārtiem. Aizmugurējie riteņi strauji griezās - mašīnas mo­tors joprojām darbojās, bet gāzes pedālis acīmredzot bija iestrēdzis -, taču Deivids lauzās garām un pa vārtos radu­šos caurumu ierāpās tunelī.

Viņš noslīdēja uz tuneļa grīdas, ko klāja mašīnas priek­šējo lukturu drumslas. Staru caurule izskatījās neskarta. Dažas pēdas tālāk sienā Deivids atrada vadības paneli. Ātri noskaitījis lūgšanu, viņš atvēra paneli un nospieda slē­dzi. Taču nekas nenotika, superjutīgie magnēti turpināja darboties. Gupta bija atvienojis slēdžus - kā jau Monika paredzēja.

Deivids paņēma smagu tērauda stieni, kas bija izlauzts no vārtiem. Citu iespēju viņš neredzēja. Būtu grūti sabojāt kādu superjutigo magnētu - spoles ieskāva biezas tērauda kolon­nas -, bet kolaidera strāvas vadi bija piestiprināti pie tuneļa griestiem neaizsniedzama augstumā. Jāsadauza staru cau­rule - tikai tā varēs izslēgt tevatronu. Tā ir vienīgā iespēja. Jāsit tik spēcīgi, lai parrautu daļiņu plūsmu, kas tad ietriek­tos viņa ķermenī kā triljons sīku šautriņu. Deividam sāka sā­pēt acis. Labi, viņš nosprieda, tas vismaz bus ātri. Viņš iz­berzēja acis un nočukstēja:

-     Ardievu, Jona.

Tad viņš pacēla stieni virs galvas. Taču, piegājis pie staru caurules posmā starp diviem magnētiem, viņš pamanīja, ka virs tās ir vēl viena ar diviem melniem burtiem HE. Pa šo cauruli uz magnētiem plūda auksts šķidrais hēlijs. Tieši hē­lijs padarīja magnētus superjutīgus - tas pazemināja titana spoļu temperatūru tiktāl, ka magnēti varēja vadīt elektrību bez jebkādas pretestības. Skatoties uz šo cauruli, Deivids sa­prata, ka ir vēl viens veids, kā apturēt daļiņu starus.

Ciešāk satvēris stieni, viņš nomērķēja uz hēlija cauruli. Va­jadzēja izsist tikai mazu caurumiņu. Saskaroties ar gaisu, hē­lijs pārvērtīsies gāzē un izplūdis ārā; tad magnēti pārkarsīs un tevatrons automātiski izslēgsies. Deivids no visa spēka trieca stieni tieši pa uzrakstu HE. Tunelī atbalsojās spalga džinkstoņa. Caurulē bija parādījusies collu plata iedobe - lie­liski, bet ne pietiekami. Viņš uzsita pa to pašu vietu - iedo­be kļuva platāka un dziļāka. Vēl tikai viens trieciens, viņš nodomāja un pacēla tērauda stieni. Taču kāds to izrāva no rokām un pagrūda viņu prom no staru caurules.

Deivida galva atsitās pret tuneļa betona sienu. Uzbrucē­ju viņš neredzēja, taču, noslīgstot zemē, izdzirdēja pazīsta­mu balsi:

-     Sveicināts, doktor Svift! Tava kolēģe Reinoldsa bija vi­sai laipna un izstāstīja, kur tevi meklēt. Vajadzēja nocirst ti­kai divus pirkstiņus.

-     Nē, kundze, nekas nenotiek. Laboratorijā sākusies vēl viena jauka dieniņa. Septiņdesmit pieci grādi, un pie debe­sīm ne mākonīša.

Fermi laboratorijas drošības dienesta priekšniekam Ādamam Ronkam bija līksma balss ar Čikāgas akcentu. Klau­soties viņā pa telefonu, Lūsīla iztēlojās šā vīrieša izskatu - drukns sārtvaidzis vidējos gados. Bezbedlgs puisis, kas at­radis darbu, kurā nav īpaši jānopūlas.

-     Vai ir kadi ziņojumi par negadījumiem? - Lūsīla jautā­ja. - Kāda pazīme, ka pēdējo stundu laikā noticis kaut kas neparasts?

-     Paskatīsimies. - Priekšnieks apklusa un sāka šķirstīt pa­pīrus. - Četros divpadsmit no rīta rietumu vārtu sargs pa­manījis kādu rosīšanos mežā. Izrādījās - lapsa. Sešos divdes­mit astoņās ugunsdzēsēji atsaucās trauksmes signālam neitrīno detektorā.

-    Trauksmes signālam?

-      Visticamāk, nieki vien. Viņiem tur bija problēmas ar ugunsdzēsības sistēmu. Lāpījuma vietas… - Sarunu pārtrauca sprakšķi. - Atvainojiet, aģente Pārkere. Mani pa rāciju izsauc ugunsdzēsēju priekšnieks.

-     Pagaidiet! - Lūsīla iesaucās, taču viņš jau bija pievēr­sies sarunai pa rāciju. Apmēram minūti viņa bungoja ar pirk­stiem pa rakstāmgaldu un pārskatīja Džordža Osmonda mo­bilā telefona sarunu izdrukas. Fermi laboratorija nešķita piemērots teroristu mērķis - tajā neizstrādāja ieročus, ari ra­dioaktīvo materiālu bija ļoti maz. Bet varbūt Osmonda kun­gu interesēja kaut kas cits.

Beidzot Ronka atsāka sarunu ar viņu.

-     Piedodiet, kundze. Ugunsdzēsēju priekšniekam bija va­jadzīga mana palīdzība. Tātad - ko jūs…

-     Kāpēc viņam bija vajadzīga jūsu palīdzība?

-    Viņš notvēra pārkāpējus. Kādu pustraku sievieti ar bēr­nu. Tas notiek biežāk, nekā varētu iedomāties.

Lūsila ciešāk satvēra telefona klausuli. Viņa iedomājās par Svifta bijušo sievu un dēlu, kas pazuda pirms divām dienām.

-     Vai sieviete ir apmēram trisdesmit piecus gadus veca un piecas pēdas gara blondine? Ar septiņus gadus vecu zēnu?

-    Ei, kā jūs zināt…

-     Klausieties uzmanīgi, Ronka! Iespējams, sācies teroris­tu uzbrukums. Jums jānoslēdz laboratorija.

-     Oho! Pag, pag. Es nevaru…

-    Paklau, es pazīstu FIB Čikāg as filiāles direktoru. Pateik­šu, lai nosūta turp dažus aģentus. Bet jūs nodrošiniet, lai ne­viens netiek ārā no teritorijas!

Profesors Gupta zināja, kur atrodas. Pieliekamais, kurā viņš ieslēgts, bija netālu no kolaidera detektora - Fermi la­boratorijas lielākā dārguma. Atspiedis muguru pret sienu un apsēdies, viņš ieklausījās klusajā ierīces dūkoņā un juta, kā vibrē grīda.