Atvēris vārtus, Deivids metās lejā pa kāpnēm, taču uz pēdējā pakāpiena nācās apstāties - ieeju tuneli aizšķērsoja vēl vieni vārti. Starp restēm bija redzama staru caurule - gara, izliekta un sudraboti pelēka, tā vijās apmēram pēdas augstumā no tuneļa grīdas. Ari par to viņš bija lasījis žurnālā Scientific American. Lielāko daļu caurules ieskāva superjutī- gie magnēti - kā milzīgas kaklarotas posmiņi; katrs bija divdesmit pēdas garš un pēc formas atgādināja zārku. Magnēti noturēja protonus un antiprotonus taisnā līnijā un virzīja starus tērauda caurules iekšpusē. Bet, nospiežot slēdzi, tie paši magnēti satuvinās starus un izraisīs sadursmi.
Deivids atkal pacēla cirvi, taču otrie vārti bija daudz izturīgāki par pirmajiem. Tiem bija divas aizšaujamās bultas. Uzsitot pa tām, cirvis neatstāja pat visniecīgāko iedobi. Viņš mēģināja trāpīt vārtu centrā, taču restes tikai nodžinkstēja. Grūtības sagādāja ari tas, ka gaitenis bija pārāk šaurs - neizdevās kārtīgi atvēzēties. Saniknojies Deivids atkal trieca cirvi pret bultām, un šoreiz tam nolidoja piets.
- Nolādēts! - Deivids iekliedzās un uzsita pa vārtiem ar salauzto cirvja kātu. Viņš bija spļāviena attālumā no staru caurules, taču tuvāk netika.
Tā kā neko labāku izdomāt nespēja, viņš joņoja atpakaļ - augšup pa kāpnēm. Iespējams, varētu atrast vēl kādu cirvi, tomēr Deivids saprata, ka liela labuma no tā nebūs. Varbūt tiešām izdotos salauzt vārtus, bet tad tos vajadzētu dauzīt vismaz pusstundu, taču viņam bija tikai dažas minūtes. Iznācis ārā, viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu darbarīku - atslēgu, metālzāģi, dinamītu. Un tad skatiens pievērsās elektromobilim.
Par laimi, to varēja iedarbināt, nospiežot pogu. Deivids ietrausās vadītāja sēdekli un stūrēja uz ieeju tunelī, kas šķita pietiekami plata. Iespiežot pedāli grīdā, braucamā ātrums pieauga līdz divdesmit jūdzēm stundā. Tad viņš izlēca no mašīnas un noskatījās, kā tā slīd lejup pa kāpnēm.
Trieciens bija ārkārtīgi skaļš, un Deivids atguva cerību. Noskrējis pa kāpnēm, viņš ieraudzīja, ka dzeltenais elektromobilis balansē uz salauzto vārtu paliekām. Transporta līdzekļa priekšdaļa jau bija tunelī, bet aizmugurējā vīdēja ārā pa vārtiem. Aizmugurējie riteņi strauji griezās - mašīnas motors joprojām darbojās, bet gāzes pedālis acīmredzot bija iestrēdzis -, taču Deivids lauzās garām un pa vārtos radušos caurumu ierāpās tunelī.
Viņš noslīdēja uz tuneļa grīdas, ko klāja mašīnas priekšējo lukturu drumslas. Staru caurule izskatījās neskarta. Dažas pēdas tālāk sienā Deivids atrada vadības paneli. Ātri noskaitījis lūgšanu, viņš atvēra paneli un nospieda slēdzi. Taču nekas nenotika, superjutīgie magnēti turpināja darboties. Gupta bija atvienojis slēdžus - kā jau Monika paredzēja.
Deivids paņēma smagu tērauda stieni, kas bija izlauzts no vārtiem. Citu iespēju viņš neredzēja. Būtu grūti sabojāt kādu superjutigo magnētu - spoles ieskāva biezas tērauda kolonnas -, bet kolaidera strāvas vadi bija piestiprināti pie tuneļa griestiem neaizsniedzama augstumā. Jāsadauza staru caurule - tikai tā varēs izslēgt tevatronu. Tā ir vienīgā iespēja. Jāsit tik spēcīgi, lai parrautu daļiņu plūsmu, kas tad ietriektos viņa ķermenī kā triljons sīku šautriņu. Deividam sāka sāpēt acis. Labi, viņš nosprieda, tas vismaz bus ātri. Viņš izberzēja acis un nočukstēja:
- Ardievu, Jona.
Tad viņš pacēla stieni virs galvas. Taču, piegājis pie staru caurules posmā starp diviem magnētiem, viņš pamanīja, ka virs tās ir vēl viena ar diviem melniem burtiem HE. Pa šo cauruli uz magnētiem plūda auksts šķidrais hēlijs. Tieši hēlijs padarīja magnētus superjutīgus - tas pazemināja titana spoļu temperatūru tiktāl, ka magnēti varēja vadīt elektrību bez jebkādas pretestības. Skatoties uz šo cauruli, Deivids saprata, ka ir vēl viens veids, kā apturēt daļiņu starus.
Ciešāk satvēris stieni, viņš nomērķēja uz hēlija cauruli. Vajadzēja izsist tikai mazu caurumiņu. Saskaroties ar gaisu, hēlijs pārvērtīsies gāzē un izplūdis ārā; tad magnēti pārkarsīs un tevatrons automātiski izslēgsies. Deivids no visa spēka trieca stieni tieši pa uzrakstu HE. Tunelī atbalsojās spalga džinkstoņa. Caurulē bija parādījusies collu plata iedobe - lieliski, bet ne pietiekami. Viņš uzsita pa to pašu vietu - iedobe kļuva platāka un dziļāka. Vēl tikai viens trieciens, viņš nodomāja un pacēla tērauda stieni. Taču kāds to izrāva no rokām un pagrūda viņu prom no staru caurules.
Deivida galva atsitās pret tuneļa betona sienu. Uzbrucēju viņš neredzēja, taču, noslīgstot zemē, izdzirdēja pazīstamu balsi:
- Sveicināts, doktor Svift! Tava kolēģe Reinoldsa bija visai laipna un izstāstīja, kur tevi meklēt. Vajadzēja nocirst tikai divus pirkstiņus.
- Nē, kundze, nekas nenotiek. Laboratorijā sākusies vēl viena jauka dieniņa. Septiņdesmit pieci grādi, un pie debesīm ne mākonīša.
Fermi laboratorijas drošības dienesta priekšniekam Ādamam Ronkam bija līksma balss ar Čikāgas akcentu. Klausoties viņā pa telefonu, Lūsīla iztēlojās šā vīrieša izskatu - drukns sārtvaidzis vidējos gados. Bezbedlgs puisis, kas atradis darbu, kurā nav īpaši jānopūlas.
- Vai ir kadi ziņojumi par negadījumiem? - Lūsīla jautāja. - Kāda pazīme, ka pēdējo stundu laikā noticis kaut kas neparasts?
- Paskatīsimies. - Priekšnieks apklusa un sāka šķirstīt papīrus. - Četros divpadsmit no rīta rietumu vārtu sargs pamanījis kādu rosīšanos mežā. Izrādījās - lapsa. Sešos divdesmit astoņās ugunsdzēsēji atsaucās trauksmes signālam neitrīno detektorā.
- Trauksmes signālam?
- Visticamāk, nieki vien. Viņiem tur bija problēmas ar ugunsdzēsības sistēmu. Lāpījuma vietas… - Sarunu pārtrauca sprakšķi. - Atvainojiet, aģente Pārkere. Mani pa rāciju izsauc ugunsdzēsēju priekšnieks.
- Pagaidiet! - Lūsīla iesaucās, taču viņš jau bija pievērsies sarunai pa rāciju. Apmēram minūti viņa bungoja ar pirkstiem pa rakstāmgaldu un pārskatīja Džordža Osmonda mobilā telefona sarunu izdrukas. Fermi laboratorija nešķita piemērots teroristu mērķis - tajā neizstrādāja ieročus, ari radioaktīvo materiālu bija ļoti maz. Bet varbūt Osmonda kungu interesēja kaut kas cits.
Beidzot Ronka atsāka sarunu ar viņu.
- Piedodiet, kundze. Ugunsdzēsēju priekšniekam bija vajadzīga mana palīdzība. Tātad - ko jūs…
- Kāpēc viņam bija vajadzīga jūsu palīdzība?
- Viņš notvēra pārkāpējus. Kādu pustraku sievieti ar bērnu. Tas notiek biežāk, nekā varētu iedomāties.
Lūsila ciešāk satvēra telefona klausuli. Viņa iedomājās par Svifta bijušo sievu un dēlu, kas pazuda pirms divām dienām.
- Vai sieviete ir apmēram trisdesmit piecus gadus veca un piecas pēdas gara blondine? Ar septiņus gadus vecu zēnu?
- Ei, kā jūs zināt…
- Klausieties uzmanīgi, Ronka! Iespējams, sācies teroristu uzbrukums. Jums jānoslēdz laboratorija.
- Oho! Pag, pag. Es nevaru…
- Paklau, es pazīstu FIB Čikāg as filiāles direktoru. Pateikšu, lai nosūta turp dažus aģentus. Bet jūs nodrošiniet, lai neviens netiek ārā no teritorijas!
Profesors Gupta zināja, kur atrodas. Pieliekamais, kurā viņš ieslēgts, bija netālu no kolaidera detektora - Fermi laboratorijas lielākā dārguma. Atspiedis muguru pret sienu un apsēdies, viņš ieklausījās klusajā ierīces dūkoņā un juta, kā vibrē grīda.