Nonācis desmit pēdu attālumā, Semjons pacēla ieroci un nomērķēja. Deivids ieaurojās kā dzīvnieks - tas bija izaicinājuma sauciens. Algotnis izšāva, taču Deivids pieliecās, lai vēl vienu reizi paraustītu elektromobili, un lodes aizsvilpa virs galvas. Tajā pašā brīdī mašīna padevās un ieslīdēja tunelī.
Tiklīdz transporta līdzekļa aizmugurējie riteņi pieskārās grīdai, tas nošņācās kā bullis. Semjons spēji nolaida mašīnpistoli un brāzās uz priekšu. Viņš metās pie elektromobiļa, sniedzās pēc stūres, taču pēdēja brīdī zābaki paslīdēja uz kādas stikla lauskas. Algotnis nokrita zem riteņiem, kas virzījās uz staru caurules pusi.
Deivids lēcienā metās pāri salauztajiem vārtiem un pavēlās uz sāniem, aiz betona sienas. Uzliesmoja balta gaisma, un atskanēja apdullinošs būkšķis.
Profesors Gupta saklausīja attālu rībienu. Pēc brīža super- jutīgo magnētu dūkšana apsīka. Vēl pēc dažām sekundēm Sadursmju ēkā iestājās klusums. Tevatrons bija izslēgts.
Ierāvies pieliekamā stūri, Gupta dzirdēja savus sirdspukstus. Aizvēris acis, viņš iztēlojās viļņotu plātni - to pašu, kas parādījās viņa radītajā simulācijā datorā. No plātnes atrāvās sterili neitrīno, kas kā triljons spoži baltu dzirksteļu sāka pārvietoties starp viļņiem. Tad viņš sabruka un ieslīga tumsā.
Viņu pamodināja studentu izmisīgie kliedzieni. Viņi bija pavisam tuvu un sauca pēc sava profesora. Ar mokām piecēlies, Gupta līda uz izeju un ar dūri sāka sist pa pieliekamā durvīm.
Balsis tuvojās.
- Profesor? Vai tas esat jūs?
Kāds uzmeklēja atslēgu un atvēra durvis. Pirmos Gupta ieraudzīja Ričardu Čenu un Skotu Krinski - abi iesteidzās pieliekamajā un notupās viņam līdzās. Parādījās ari pārējie, kas spiedās šaurajā telpā. Guptam bija izkaltusi mute, viņš tik tikko spēja parunāt.
- Ričard, - viņš izgrūda, - kas notika?
Ričardam pār vaigiem ritēja asaras.
- Profesor! - students šņukstēja, - mēs jau domājām, ka esat miris! - Un viņš kā bērns apvija rokas Guptas kaklam.
Profesors atrāvās.
- Kas notika? - viņš atkārtoja, šoreiz daudz skaļāk.
Skots spēra soli uz priekšu. Viņam plecā karājās ierocis.
- Mēs izpildījām Semjona pavēles, taču dažas sekundes pirms trieciena staru tuneļa E-nuIle atzarā kaut kas eksplodēja.
- Tātad daļiņu sadursmes nemaz nesākās? Telplaiks netika pārrauts?
- Nē, eksplozija pārrāva staru plūsmu, un tevatrons tika atslēgts.
Guptu pārņēma atvieglojums. Paldies debesīm!
- Pēc tam sākām meklēt jus, - Skots piebilda. - Baidījāmies, ka Semjons jūs nogalinājis. - Students iekoda apakšlūpā. - Viņš nogalināja Geriju un Džeremiju. Atradām viņu līķus pie F-divi ieejas tunelī. Es paņēmu viņu automātu.
Gupta paskatījās uz ieroci.
- Kur ir Maikls? - Viņš skatījās garām Skotam un Ričardam un meklēja mazdēlu. - Viņš nenāca kopā ar jums?
Studenti nervozi skatījās cits uz citu.
- Nē, - Skots atbildēja. - Kopš iziešanas no vadības telpas neesmu viņu redzējis.
Profesors papurināja galvu. Studenti stāvēja apkārt kā bezpalīdzīgi bērni. Viņi bija rīkojušies nodevīgi, bet tagad gaidīja piedošanu un turpmākos rīkojumus. Dusmas deva Guptam jaunus spēkus. Viņš pastiepa roku Skotam.
- Palīdzi piecelties, - viņš pavēlēja. - Un atdod ieroci!
Skots nevilcinādamies palīdzēja profesoram nostāties uz
kājām un pasniedza mašīnpistoli. Izejot no pieliekama, Gupta to piespieda pie sāniem.
- Labi, ejam atpakaļ uz vadības telpu, - viņš paziņoja. - Vispirms atradīsim Maiklu un tad atsāksim eksperimentu.
Ričards samulsis vērās profesorā.
- Taču staru caurule ir pamatīgi sabojāta! Dati liecina, ka nedarbojas vismaz pusducis magnētu.
Gupta atgaiņājās.
- Mēs to varam salabot. Mums ir viss nepieciešamais aprīkojums.
Viņš devās uz vienu no Sadursmju ēkas izejām, un studenti noraizējušies sekoja viņam pa pēdām. Būs vajadzīgas vairākas stundas, iekams izdosies salabot staru cauruli, taču, ja paveiksies, dienas beigās varēs palaist jaunu daļiņu plusmu. Tad viņi novirzīs neitrīno uz iecerēto koordinātu punktu - piecu tūkstošu kilometru augstumā virs Ziemeļamerikas. Un eksplodējot naksnīgajās debesīs parādīsies brīnišķīgi stari.
Kad viņi bija izgājuši arā, Skots viegli ieķērās profesoram elkoni.
- Ir vēl kāda problēma, profesor, - viņš teica. - Laboratorijas drošības dienests zina, ka mēs esam šeit. Redzējām, ka tris sargi dodas uz vadības telpu.
Gupta turpināja soļot pāri stāvlaukumam uz uzbērumu, kas sedza staru tuneli.
- Vienalga. Mēs sasniegsim savu mērķi! Mes pārveidosim pasauli!
- Taču sargiem ir ieroči! Un drīz parādīsies pārējie!
- Es taču teicu, ka man vienalga. Cilvēce to gaidījusi vairāk nekā pusgadsimtu. Einheitliche Feldtheorie vairs netiks slēpta!
Skots vēl ciešāk satvēra Guptas elkoni.
- Profesor, lūdzu, uzklausiet! Mums jātiek no šejienes prom, iekams neesam arestēti!
Profesors nokratīja studenta roku un pacēla automātu, mērķēdams viņam krūtīs. Pārējie studenti apmulsuši apstājās. Stulbeņi! Vai tad viņi nesaprot, kas jādara?
- Nošaušu katru, kas stāsies man ceļā! - viņš uzkliedza. - Tagad mani neapturēs nekas uz pasaules!
Skots pacēla rokas, taču neatkāpās. Nē, viņš spēra soli uz priekšu.
- Lūdzu, esiet saprātīgs, profesor. Varbūt pamēģināsim kādu citu reizi, bet tagad mums jā…
Gupta apklusināja strīdnieku, iešaudams viņam tieši sirdi. Tad viņš nošāva Ričardu, kas kāpās atpakaļ. Pārējie, iepletuši acis, stāvēja un nekustējās. Viņiem pat nepietika prāta bēgt! Saniknojies par tādu stulbumu, profesors turpināja šaudīties, mērķēdams te uz vienu, te uz citu studentu. Tie krita cits pēc cita kā marionetes. Gupta izšāva vēl vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka visi ir beigti. No viņiem tik un tā nebija nekāda labuma. Viņš atgriezīsies viens un izpildīs savu misiju.
Profesors gar uzbērumu devās uz Vilsona ēku. Ceļa malā bija novietots melns SUV, no mašīnas izlēca trīs vīri pelēkos uzvalkos. Viņi paslēpās aiz automobiļa, nomērķēja uz profesoru un izkliedza kaut ko nesaprotamu. Kārtējais stulbums, Gupta domās secināja. Šodien šā labuma netrūka.
Aizkaitināts Gupta pagriezās pret vīriem un pacēla automātu, taču nepaguva nospiest gaili - tajā bridī vienas pistoles stobra galā parādījās dzeltenīgs uzliesmojums. Gaisā nosvilpa deviņu milimetru lode - tā šāvās spēji kā protons, taču nebūt ne tik ātri. Lode ietriecās Guptam galvā, un uz visām pusēm izšāvās ādas, kaulu un asiņu daļiņas. Un tad profesora prāts atbrīvojas no mūsu Visuma un izgaisa skaidrajās debesis.
Pie F-divi ieejas stāvēja neatliekamās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas. Deivids pielika soli un kliboja uz izdedžu betona bloku ēkas pusi. Pēc sprādziena staru tuneli viņš bija zaudējis samaņu un tagad pat aptuveni nenojauta, cik ilgs laiks pagājis kopš šķiršanās no Monikas. Divdesmit minūtes? Pusstunda? Viņš atcerējās briesmīgās brūces sievietes vēderā un asiņu straumes. Deivids tomēr cerēja, ka mediķi paguvuši laikā.
Beidzot divdesmit jardu attālumā viņš ieraudzīja uz zemes guļošu cilvēku, kas bija apklāts ar palagu. Līdzās stāvēja divi ugunsdzēsēji pilnā aprīkojumā un skatījās uz līķi. Deivids apstājās; viņam trīcēja kājas. Krūtis sažņaudzās, kad dažas pēdas pa kreisi viņš ieraudzīja otru apklātu līķi. Bet vēl tālāk pa kreisi divi mediķi zilos kombinezonos cēla mašīnā nestuves. Deivids pamanīja tumsnēju seju ar skābekļa masku uz mutes.