- Monika! - viņš iekliedzās un metās pie nestuvēm. Viņa bija dzīva!
Trešais mediķis - garš puisis ar melnam ūsām - apturēja Deividu pusceļā.
- Ei, lēnāk, brāl! - puisis teica, satverdams Deividu aiz elkoņa un cieši nopētīdams. - Kas ar tevi noticis?
Deivids norādīja uz nestuvēm. Monikai ap vidu bija aptītas marles saites. Apsaitēta bija arī viņas roka.
- Kā viņa jūtas? Vai ar viņu viss būs kārtībā?
- Neuztraucies, mes stabilizējam viņas stāvokli. Viņa zaudējusi daudz asiņu, taču viss būs kārtība. Un tos pirkstiņus ķirurgi piešūs atpakaļ. - Puisis norūpējies paskatījās uz brūcēm, kas klāja Deivida pieri. - Izskatās, ka arī tev vajadzīga palīdzība.
Sasprindzinājis visus speķus, Deivids pakāpās atpakaļ un izrāvās no puiša tvēriena. Viņš tik ļoti uztraucās par Moniku, ka bija aizmirsis, ko pašam nācies pārciest. Viņš pirms sprādziena bija aizvēlies aiz betona sienas, taču zināja, ka protoni var ģenerēt visdažādākās daļiņas.
- Neaiztieciet mani, - viņš brīdināja. - Es biju staru tunelī, tātad, iespējams, esmu apstarots.
Puisim nodrebēja ūsas. Viņš atkāpās un uzsauca vienam no ugunsdzēsējiem, kas stāvēja līdzās līķiem.
- Aleks! Radiācijas mēraparātu, nekavējoties!
Alekss atsteidzās ar Geigera skaitītāju rokā - tā bija liela metāla caurule, kas savienota ar nelielu monitoru. Ja Deivids bijis pakļauts daļiņām, kas izplūdušas no staru caurules, skaititājs uztvers radiāciju uz viņa drēbēm vai ādas. Kamēr ugunsdzēsējs rīkojās ar Geigera skaitītāju, virzīdams to viņam no galvas līdz papēžiem, Deivids aizturēja elpu. Beidzot virs pacēla galvu.
- Pilnīgi nekā, - viņš paziņoja. - Radiācijas nav.
Deivids atvieglots iesvilpās. Iespējams, viņš ticis apstarots, taču ne nāvējoši. Paldies Dievam par betona aizsegu.
- Vajadzētu kādu aizsūtīt uz E-nulle ieeju, - viņš sacīja ugunsdzēsējam. - Tā tuneļa daļa butu jāapsargā. Arī tur ir viens bojāgājušais. Lai gan no viņa nekas daudz pāri nav palicis.
Alekss papurināja galvu.
- Jēziņ! Kas, pie velna, te šorīt notiek? Sitie cits citu apšāvuši ar mašīnpistolēm, pustraks pusaudzis plosās kā vāj- prātigs un tuneli, izrādās, ir vēl viens beigtais…
- Pagaidiet! Pusaudzis?
- Jā, stāvlaukumā pie vadības telpas viens puisis visu laiku kliedz, svaida mantas mašīnās un… Ei, uz kurieni tu?
Deivids sāka skriet. Kamēr ugunsdzēsēji sauca un meklēja rācijas, viņš metās garām izdedžu bloku ēkai. Tas bija pēdējais piedzivojumu posms, pēdējie piecsimt jardi. Tagad viņš bija viens - uz sabrukuma robežas, taču spēka vēl pietika paskriet garām galvenajam inžektoram, antiprotonu avotam, paātrinātājam un akumulatoram. Beidzot Deivids nonāca līdz plašajai ēkai, kurā atradās tevatrona vadības telpa.
Viņš pilnā ātrumā skrēja uz stāvlaukumu, kur bija novietotas Guptas mašīnas. Vispirms viņš pamanīja, ka abas iz- brauktuves aizšķērso melni automobiļi. Tas viņš iepriecināts ieraudzīja, ka uz vienas mašīnas motora pārsega sēž Karena un Jona. Līdzās stāvēja pāris FIB vīru, kas sniedza Jonam brokastmaizi, bet Karenai ūdens glāzi. Šie aģenti izskatījas pavisam mierīgi - kad Deivids tuvojās, neviens neizvilka ieroci. Viens pat pasmaidīja, kad Jona noslīdēja no motora pārsega un iekrita Deivida skavās.
Kad tēvs un dels beidza apkampties, aģenti paveda Deividu sānis un uzsita uz pleca. Tad pienāca komandieris - jautrs sirms kungs ar Dievmātes nozimīti pie žaketes atloka - un paspieda Deividam roku.
- Aģents Koulijs, - viņš sacīja. - Vai ar jums viss kārtībā, doktor Svift?
Deivids piesardzīgi nopētīja sirmo viru. Kāpēc gan viņš ir tik laipns?
- Jā, viss kārtībā.
- Jūsu bijusī sieva izstāstīja, ko jums nācies piedzīvot. Jums ļoti laimējies. - Tagad aģents kļuva nopietns un pieklusināja balsi. - Diemžēl gandrīz visi pārējie ir miruši. Gan profesors Gupta, gan viņa studenti. Tā bija pamatīga asinspirts.
- Tātad jūs zināt par Guptu? Un par to, ko viņš gribēja izdarīt?
- Jā, vispārējos vilcienos. Pa ceļam uz šejieni mani nomocīja aģente Pārkere. Taču mums joprojām ir daži jautājumi. Mēs ļoti priecātos, ja jūs varētu ierasties mūsu birojā un palīdzēt aizpildīt dokumentus. Protams, pēc tam, kad būsiet pabijis mediķu rokās.
Aģents pasmaidīja kā vectētiņš un paspieda Deivida plecu. Protams, FI15 joprojām kaut kas bija vajadzīgs. Uzspēlētā pieklājība bija tikai kārtējais taktiskais gājiens. Iepriekšējie paņēmieni izrādījušies neveiksmīgi, un nu viņi nolēmuši pamēģināt kaut ko jaunu.
Ari Deivids pasmaidīja.
- Labi, norunāts. Taču vispirms es gribētu satikties ar Maiklu.
- Maiklu? Profesora Guptas mazdēlu?
- Jā, gribu pārliecināties, ka ar viņu viss kārtībā. Ziniet, viņš ir autisks.
Aģents Koulijs mirkli apdomājās.
- Protams, varat ar viņu satikties. Taču puisis nav visai runātīgs. Kad mēs viņu atradām, viņš kliedza kā traks, bet nu nesaka ne vārda.
Uzlicis roku Deividam uz pleca, aģents vedināja viņu uz vienu no piegādes mašīnām. Piegājis tuvāk, Deivids ieraudzīja salauzta datoru aprīkojuma kaudzi, kas šķita izmesta no furgona. FIB aģenti apkārtni bija norobežojuši ar dzelteno policijas lenti, taču neizskatījās, ka te kaut kas būtu labojams. Visi datori, ko Gupta bija izmantojis, lai simulētu telplaika pārrāvumu, bija uzšķērsti, cietie diski izņemti. Pa visu stāvlaukumu bija izmētātas spožas atmiņas disku lauskas.
Maikls stāvēja pie dzeltenās lentes, viņam līdzās - divi aģenti. Puiša rokas bija saslēgtas rokudzelžos uz muguras, taču viņu tas, šķiet, neuztrauca. Skatoties uz atlūzu kaudzi, viņš smaidīja, it kā tā būtu dzimšanas dienas dāvana. Deivids nekad nebija redzējis Maiklu tik laimīgu.
Koulijs deva zīmi aģentiem, kas sargāja puisi, un tie atkāpās.
- Lūk, doktor Svift! Viņš te drusku paplosījās, bet nu ir nomierinājies.
Deivids pārsteigts skatījās uz sadauzītajiem diskiem, mikroshēmām un korpusiem, kuros pavisam nesen vēl glabājas apvienoto lauku teorija. Viņš saprata, ka pārāk zemu vērtējis Maiklu. Lai gan puisis bija kritis par upuri vectēva vēlmēm, Deivids bija pilnīgi pārliecināts, ka Maikls nekad neatklās teoriju FIB vīriem, lai arī kā tie nopūlētos ar nopratināšanu. Galu galā viņš bija Einšteina mazmazmaz- dēls. Gluži tāpat kā Hanss Klainmans nebija atkāpies no sava Herr Doktor dotā solījuma, tā Maikls turēja solījumu, ko bija devis Hansam.
Deivids uzmaidīja puisim un norādīja uz atlūzu kaudzi.
- Maikl, vai tu to izdarīji?
Puisis paliecās uz priekšu un pietuvināja lūpas Deivida ausij.
- Tā vajadzēja, - viņš čukstēja, - jo tā nebija droša vieta.
EPILOGS
Siltā oktobra sestdienas pēcpusdienā bija grūti iedomāties vietu, kas butu laba ka par skolas pagalmu Rietumu Septiņdesmit septītajā ielā. Piecdesmit jardu garajā asfaltētajā četrstūri aptuveni divi duči bērnu spārdīja futbolbumbas, driblēja basketbola bumbas, vicināja lakrosa nūjas un mētāja lauka hokeja bumbiņas. Vecāki lielākoties sēdēja uz soliņiem ap laukumu, lasīja avīzes vai ēda vistu, kas iegādāta ēstuvē pāri ielai. Bet Deivids stāvēja pagalma vidū, pašā notikumu centrā, un spēlēja bumbu ar Jonu un Maiklu.