- Tieši tāpēc mēs jūs atvedām, Svifta kungs. Cīņā pret terorismu prioritāte ir pārliecība, ka teroristi nezina, kādi ieroči ir mūsu arsenālā. Tātad mums jānoskaidro, ko Klainmans, iespējams, izstāstījis viņiem par mūsu darbu.
Deivids izpētīja rakstu un centās saprast, kas tajā teikts. Klainmans, izskatījās, bija atklājis, ka radiācijas stara koncentrēšana uz urāna atomu rada neskaitāmas daļiņas, ko sauc par II mežoņiem. Lai gan rakstā nebija ne vārda par atkla- juma praktisko nozīmi, jēga šķita pilnīgi skaidra - šī tehnoloģija spēj noteikt bagātinātā urāna klātbūtni kodolgalviņās pat tad, ja bumba ieslēgta aiz svina vairoga. Deivids atkal atsauca atmiņā savu sarunu ar Klainmanu un sāka prātot, vai nav pārpratis profesora pēdējos vārdus. Vai Klainmans, brīdinot par "pasauļu sagrāvēju", bija domājis kodolieročus, kas kontrabandas ceļā ievesti Savienotajās Valstīs?
- Vai viņš pētīja aktīvo skenēšanas sistēmu? - Deivids jautāja. - Sistēmu, kas varētu atklāt smagajā mašīnā vai kuģa konteinerā paslēptu kodolgalviņu?
- Nevaru to ne apstiprināt, ne noliegt, - Lūsīla atbildēja. - Taču, manuprāt, jūs tagad saprotat, kādēļ mēs to esam uztvēruši tik nopietni.
Deivids jau grasījās atrauties no lasāmvielas, kad pēdējā lappusē pamanīja kaut ko interesantu. Tā bija tabula, kurā 11 mezonu īpašības salīdzinātas ar to tuvāko līdzinieku - 0 un Q mezonu - īpašībām. Deivida uzmanību piesaistīja pēdējā tabulas aile, kurā uzskaitīts daļiņu mūža ilgums. Viņš vairākas sekundes pētīja šos skaitļus.
- Tātad - ko teica Klainmans, Svifta kungs? Vai viņš jums kaut ko izstāstīja? - Lūsīla nopietni vērās Deividā, atkal atgādinādama mīlošu vecmāmiņu. Taču tagad Deivids redzēja cauri šim tēlam.
- Jūs melojat, - viņš teica. - Doktors Klainmans neizstrādāja detektoru. Viņš vispār nestrādāja valdības labā.
Lūsīla tēloja aizvainoto, kas neko nesaprot, un pavēra muti.
- Kā, lūdzu? Vai jus…
Deivids ar pirkstu iebikstīja Klainmana raksta pēdējā lappusē.
- 11 mezonu mūža ilgums ir mazāk nekā 10"23 sekundes.
- Un tad? Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka jūsu pētniecības departaments, sagudrojot šo pasaciņu, stipri nobraucis greizi. Pat ja šie mežoni kustētos ar gaismas ātrumu, tie līdz sabrukšanas brīdim pieveiktu mazāk nekā triljono daļu collas. Līdz ar to šādu daļiņu klātbūtni uz kodolgalviņām noteikt nav iespējams - tāpat kā uzbūvēt skenēšanas sistēmu.
Lūsīla turpināja izskatīties aizvainota, un kādu brīdi Deividam šķita, ka aģente nolēmusi tēlot nevainīgo. Taču tūdaļ viņa aizvēra muti un saknieba lūpas. Krunciņas ap acīm kļuva vel dziļākas, taču nu tās nebija smieklu krunciņas. Lūsīla bija nopietni sadusmojusies.
- Labi, sāksim no paša sākuma, - Deivids turpināja. - Vai jūs nevarētu vienkārši izstāstīt, kāpēc interesējaties par doktoru Klainmanu? Runa ir par ieročiem, vai ne? Par slepenajiem ieročiem, par kuriem jūs nedrikstat izpaust ne pušplēsta vārdiņa, taču tērējat tiem miljoniem dolāru, vai ne?
Lūsīla neatbildēja. Viņa novilka žaketi un pārmeta to krēsla atzveltnei. Izrādījās, pie sāna piestiprinātajā makstī viņa nēsāja spīdīgu melnu pistoli.
Kamēr Deivids blenza uz ieroci, Lūsīla pievērsās abiem aģentiem, kas joprojām pētīja ūdenspistoli.
- Jūs, puiši, vēl neesat beiguši?
Viens aģents panāca tuvāk un nolika ūdenspistoli uz galda.
- Viss tīrs, kundze, - viņš paziņoja.
- Jo labāk. Tagad sazinieties ar transportēšanas nodaļu un pasakiet, ka mums pēc desmit minūtēm būs vajadziga mašīna braukšanai uz lidostu.
Aģents nostājās telpas tālākajā stūrī un sāka čukstēt mikrofonā, kas bija paslēpts viņa piedurknē. Savukārt Lūsīla pagriezās krēslā un iebāza roku žaketes kabatā. Šoreiz viņa izņēma Marlboro paciņu un Zippo šķiltavas, ko rotāja Teksasas zvaigzne. Izņēmusi no paciņas cigareti, viņa paskatījās uz Deividu.
- Vai zināt, jūs protat sagādāt neērtības. - Viņa pievērsās Holijam, kas joprojām stāvēja līdzās Deivida krēslam. - Holij, šis puisis taču prot sagādāt neērtības, vai ne?
- Nepārtraukti, - aģents atbildēja.
Lūsīla iesprauda cigareti mutes kaktiņā.
- Tu tikai paskaties uz viņu! Iespējams, viņš arī smēķēšanu neatbalsta. Iespējams, domā, ka mums, ja gribam uzpīpēt, vajadzētu iziet ārā. - Viņa atvēra šķiltavu vāciņu, aizdedzināja cigareti un pirmo dūmu mutuli iepūta Deividam sejā. - Bet, Svift, es jums šo to pastāstīšu. Mēs, pie velna, drīkstam darīt visu, kas ienāk prātā! - Viņa aizvēra šķiltavas un ieslidināja tās atpakaļ žaketes kabatā. - Sapratāt?
Kamēr Deivids prātoja, ko lai atbild, Lūsīla pamāja aģentam Holijam. Pēc brīža viņš iebelza Deividam pa galvu.
- Tev ir problēmas ar dzirdi? - Holijs uzkliedza. - Aģente Pārkere tev uzdeva jautājumu!
Deivids sakoda zobus. Sitiens bija spēcīgs, un galva pamatīgi sāpēja, taču aizvainojums bija stiprāks par fiziskajām ciešanām. Paskatoties uz Holiju, Deividu pārņēma negants niknums. Tikai tas, ka aģentiem pie sāniem bija pistoles, noturēja viņu krēslā.
Lūsīla pasmaidīja.
- Man ir vēl kādi jaunumi. Atcerieties to medicīnas māsu Klainmana palātā slimnīcā? Mūsu aģents ar viņu aprunājās. - Pārkere dziļi ievilka cigaretes dūmu un izpūta kārtējo mutuli. - Viņa teica, ka profesors jums iečukstējis ausī kaut kādus ciparus.
Nolādēts, Deivids domās nolamājās. Medmāsa!
- Viņa teica, ka tā bijusi gara ciparu rinda. Viņa, protams, tos neatceras, bet jūs, varu saderēt, noteikti atceraties.
Tieši tā. Deivids prātā atkārtoja ciparus - šķita, ka tie slid gar acīm. Tieši tā darbojās Deivida atmiņa. Cipari bija tieši tādā pašā kārtībā, kādā tos nosauca Klainmans.
- Un tagad jūs tos ciparus pateiksiet mums, - Lūsīla turpināja. Viņa uzrotīja blūzes kreiso piedurkni. Uz rokas bija senlaicīgs pulkstenis. - Dodu jums trīsdesmit sekundes.
Kamēr Lūsīla atslīga krēslā, aģents Holijs no kabatas izņēma melno maisu. Deividam, to ieraugot, aizžņaudzās rīkle. Jēziņ, viņš nodomāja, kāpēc tas notiek tieši ar mani? Šie aģenti iedomājas, ka viņiem ir tiesības uzbāzt cilvēkam galvā maisu un sasist viņu lupatu lēveros? Tagad vienīgā saprātīgā iespēja šķita aizmirst doktora Klainmana brīdinājumu un izstāstīt visu viņiem. Turklāt Deivids zināja, ka tā var būt parasta nesakarīgu ciparu rinda. Pat ja tie nebija nejauši cipari, pat ja tā bija atslēga kādam šaušalīgam noslēpumam, kāpēc viņam jābūt atbildīgam par tā paturēšanu slepenībā? Neviens viņam to nebija lūdzis. Vienīgais viņa nodarījums - uzrakstīts darbs par relativitāti.
Deivids ieķērās galda malā, lai nomierinātos. Bija palikušas piecas, varbūt desmit sekundes. Lūsīla vērās savā pulkstenī, Holijs gludināja melno maisu, bet Deivids, uz viņiem skatoties, atskārta - pat pēc ciparu nosaukšanas viņam neļaus tā vienkārši aiziet. Kamēr vien cipari būs viņam atmiņā, viņš ir drauds drošībai. Vienīgā cerība - vienošanās, vislabāk ar kādu personu, kas stāv augstāk par aģentiem Pārķēri un Holiju.
- Iekams ko saku, man vajadzīgas garantijas, - viņš teica. - Gribu aprunāties ar kādu augstāku amatpersonu.
Lūsīla sarauca pieri.
- Vai, jūsuprāt, te ir lielveikals, ko? Domājat, jums ir tiesības pasūdzēties veikala vadītājam, ka nepatīk apkalpošana?
- Man ir jāsaprot, kāpēc jums vajadzīgi šie cipari. Ja nevarat nosaukt iemeslu, aizvediet mani pie kāda cilvēka, kurš ieņem augstāku dienesta posteni.