SIGNĀLS NO KOSMOSA
Kurts Zandners
Es rakstu gaismā, ko dod apmēram desmit centimetru plats stars. Plašajos apstādījumos netālu no loga droši vien atrodas kāda laterna. Logs ir aizrestots, un naktī to noslēdz ar aizvirtņiem. Bet šajā namā itin viss ir jau nolietojies, un pārvaldes orgāni acīmredzot ir pārāk skopi, lai atvēlētu līdzekļus remontam. Laimīgas sagadīšanās dēļ starp palodzi un aizvirtni ir sprauga delnas platumā, pa kuru iespīd gaismas stars — vienīgais mierinājums manu nakšu tumsā.
Gaismu šeit izslēdz precīzi pulksten divdesmit vienos. Pirmajās dienās tas padarīja mani gandrīz traku, jo klusajās stundās pirms pusnakts es arvien esmu varējis vislabāk strādāt, lasīt un pārdomāt. Man pat liekas, ka pēdējo mēnešu laikā pa īstam esmu dzīvojis tikai naktīs — vismaz, runājot par manu garīgo dzīvi. Reti kad esmu devies pie miera pirms pusnakts, un pagājušajās nedēļās, kad es strādāju pie sava atklājuma, tikai rītausma pārtrauca manu drudžaino darbu. Tiesa, tas apbēdināja manu sievu, kura, no vienas puses, bija nobažījusies par manu veselību, no otras puses, baidījās, ka rēķini par elektrību izaugs pārāk lieli.
Sākumā, atrazdamies šajā istabā, es nezināju, ko iesākt bezmiega naktīs: klausījos vēja nopūtās, raudzījos apstādījumu koku kailajos zaros un vēroju, kā gaismas starā kustas zaru ēnas. Tās gandrīz spokaini slīdēja pār palagu un, zaļgani mirgojot, atgādināja puvumu vai kapu, mūžīgu miegu zemes klēpī, un, jo ilgāk es visu to vēroju, jo bezcerīgāka man šķita mana stāvokļa nenoteiktība — nokavētais un kļūdas kā drausmīgs smagums nospieda manu garastāvokli, tā ka es biju tuvu izmisumam.
Par laimi, es drīz vien aptvēru, ka, turpinādams šādas pārdomas, es laikam tikai pievienotu iepriekšējām kļūdām to vislielāko. Lai izklaidētos un pierādītu, ka manas smadzenes funkcionē normāli, es beidzot pamēģināju pēc gaismas stara krišanas leņķa aptuveni aprēķināt tā garumu līdz logam un kaut kā noteikt laternas atrašanās vietu. Ņemot palīgā pazīstamās teorēmas par trijstūriem, šis uzdevums bija, protams, viegli atrisināms. Tā bija problēma, kas atbilda astotās klases skolēna matemātisko zināšanu līmenim. Lai cik komiski tas izklausītos, ļoti lielu gandarījumu man sagādāja fakts, ka esmu uzdevumu atrisinājis nepilnās piecās minūtēs, lai gan astotajā klasē biju mācījies pirms trīsdesmit gadiem. Laterna atrodas apmēram divdesmit piecu metru attālumā no loga un no zemes… bet galu galā citiem tas var likties mazsvarīgi.
Kad es tik primitīvā veidā biju atkal atguvies, manas spocīgās vīzijas izzuda un es sāku izprast reālo nozīmi, kāda ir staram, kas, apgaismojot uz palaga vietu starp spilvenu un segu, vāji, bet tieši pietiekami apspīdēja divdesmit centimetru garu un trīsdesmit platu laukumu. Pievelkot ceļgalus, sega izveidoja īstu kalnu, kas pasargāja apgaismoto laukumu un manas rokas no īpaša novērošanas cauruma durvīs. Lasīt man, protams, neatļāva. Manas dienasgrāmatas lapas un aprēķini tika konfiscēti, un, kad es iedomājos, kas ar tiem tagad notiek, varu tikai nevarīgās dusmās griezt zobus.
Rakstot šīs piezīmes otrreiz, es tādējādi nedaudz izklaidējos. Nav nekādas garantijas, ka piezīmes izdosies pabeigt, un es pat neuzdrošinos cerēt, ka šoreiz tās nonāks īstajās rokās. Kopš es strādāju pie šī manuskripta, es nevaru sagaidīt, kad istabā tiks nodzēsta gaisma. Rakstīt dienā vai agrīnās vakara stundās ir, bez šaubām, pilnīgi neiespējami, jo liekas, ka mani nepārtraukti novēro, un man negribētos neuzmanības dēļ apdraudēt to, ko es jau reiz — nomācoša atziņa — esmu pazaudējis savas muļķības un neuzņēmības dēļ.
Tā nu iznāk, ka pa dienu es guļu kā mūmija vai arī nekustīgi klusi sēžu krēslā un ar to sagādāju prieku tiem, kas mani ārstē ar miera terapiju. Toties naktīs es atdzīvojos. īsta svētība, ka, pamatojoties uz gadījuma īpatnību, esmu ievietots izolētā istabā, kur netraucē neviens kaimiņš.
Zināmas grūtības radīja papīrs un zīmulis. Kad profesora apmeklējuma laikā es kautri izteicu lūgumu apgādāt mani ar rak- stāmmateriālu, viņš, šķiet, sākumā nedomāja to noraidīt. Taču virsārsts tik daudznozīmīgi sarauca uzacis, ka pēc klusas apspriešanās profesors līdzjūtīgi paskatījās uz mani un, mulsi paberzējis degunu, beidzot sāka gari un plaši skaidrot, ka man vismaz pirmās dienas esot jāpavada pilnīgā mierā, atsakoties no visa tā, kas atgādinātu līdzšinējo dienas ritmu. Viņš nevarot atbildēt par ārstēšanas iznākumu, ja terapiju traucētu, izsniedzot grāmatas vai rakstāmmateriālus. Varbūt ka vēlāk to varētu atļaut. (Pielietotā smieklīgā terapija sastāv no ikdienas maiņas vannām un nomierinošām tabletēm.)
Man neatlika nekas cits kā iegādāties papīru un zīmuli citādi. īsi sakot, es nozagu abas lietas tumšā telpā, kurā mani ieveda, lai izdarītu galvaskausa rentgenuzņēmumu. Kāds no ārstiem aiz neuzmanības bija atstājis uz krēsla savu piezīmju bloku, kura lapiņas bija domātas slimības vēsturēm. Es izmantoju mirkli, kad māsa un sanitārs bija pagriezuši man muguras, lai pazudinātu piezīmju bloku starp slimnīcas pidžamu un savu miesu.
Zīmuļa galu es nočiepu, ejot garām virs- ārsta Bendera rakstāmgaldam. Virsārsts bija neizsakāmi kalsnējs vīrs ar drūmu skatienu, īsts Savonarolas tipa cilvēks ārsta virsvalkā. Tāpat kā šis viduslaiku mūks visur saskata velna pēdas, arī doktoram Benderam visnevainīgākajās un dabiskākajās dzīvības izpausmēs rādījās Edipa kompleksi, seksuāli traucējumi, patoloģiskas tieksmes un slepeni tīkojumi slepkavot. Iespējams pat, ka viņš katru cilvēku uzskatīja par jukušu, izņemot, protams, pats sevi. Fakts, ka es tieši viņam, aizdomu pilnajam, biju varējis nozagt zīmuli, deva man gandarījumu.
Tā kā psihiatram jāraksta plašas slimības vēstures, uz piezīmju bloka lapiņām zem iespiestajām rindiņām «Universitātes psihiatriskā klīnika… Slimnieka vārds…. Ārsts… Anamnēze… Diagnoze…» un tā tālāk paliek daudz brīvas vietas. Man laimējās nozagt simts lapiņu. Man, t^pat kā lielākajai daļai zinātnieku, ir ļoti sīks un grūti salasāms rokraksts, taču tāpēc patlaban man ir pietiekami daudz vietas, lai uzrakstītu visu savu dīvaino un drūmo stāstu.
Laikam būtu bijis labāk, ja es aprobežotos tikai ar būtisko, ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un novērojumiem tā, kā tie ierakstīti dienasgrāmatā. Taču, diemžēl, es esmu mazliet komplicēts cilvēks ar tieksmi uz daudzrunīgumu un pārliecīgu pamatīgumu, kas sakņojas tiklab tautībā, jo esmu vācietis, kā arī manā raksturā. Bez tam es nojaušu, ka būšu spiests uzturēties šeit ilgāku laiku un mani gaida vēl daudzas bezgalīgas un šķietami neciešamas naktis, kad es vairs nebūšu nodarbināts ar manuskriptu. Tāpēc es domāju, ka varu atļauties rakstīt plašāk.
Tātad kādu rītu mani aizveda no dzīvokļa Grīnbahā — kādā tirgus miestiņā netālu no X pilsētas. Bariņš ziņkārīgu dīkdieņu, kas bija aplenkuši māju un vēroja šo nožēlojamo teātri, bez šaubām, lieku reizi pārliecinājās, ka tēze — neuzticēties iebraucējiem — ir absolūti pareiza — es neesmu dzimis grīnbahietis. Es nāku no Hitceles ciema Lineburgas viršu klajumā un esmu dzimis 1914. gada 17. novembrī.
Spriežot pēc zvaigznēm, esmu pieskaitāms skorpioniem, kuriem esot smags, bieži pat ļauns raksturs. Būtu lieki uzsvērt, ka es kā dabaszinātnieks astroloģijai galīgi neticu. Par zvaigznēm es zinu pavisam ko citu. Bet, tā kā pie mums gandrīz vai visas avīzes un žurnāli publicē mēneša, nedēļu un pat dienu horoskopus, es ar zināmu karātavu humoru varu saviem ienaidniekiem paziņot, ka piedevām esmu arī skorpions.