— Ja jūs to gribat formulēt tik tieši…— Profesors jutās acīmredzot neērti.
— Labi, — es pamāju ar galvu, — profesora kungs, atļaujiet jums paskaidrot: kas attiecas uz tīri zinātnisko pusi, es atzītu kļūdas, ja tādas būtu. Iespējams, ka esmu kaut kur kļūdījies un kritis par upuri mistifikācijai vai pašapmānam, kaut arī pats tam ne visai ticu. Bet es neatsaukšu to sava darba daļu, kurā ir, ja tā var teikt, ētiski secinājumi. Nē, saprātu es nenodošu, to es nedarīšu nekad.
Profesors palūkojās pulkstenī, piecēlās un veltīja man tādu skatienu, kas apstiprināja manas nojautas: visumā mēs esam garīgi radniecīgi.
— Jā, esmu devis rīkojumu, — iedams ārā no istabas, viņš izmeta, — lai jūsu sievai rīt ļauj jūs apciemot.
— Vai es varētu palūgt, lai man atdotu arī brilles? — es nosaucu viņam pakaļ.
Atceroties dienas pēc toreizējā 28. septembra, man šķiet, ka esmu līdzinājies skudrai, kas čakli gādā materiālus savai celtnei. Signālus ilgi vairs nevarēja sadzirdēt, bet 2. oktobrī es tos atkal uztvēru. Tiesa, arī šoreiz tikai neilgi — kādas desmit minūtes. Par jaunas kosmiskās raķetes palaišanu nekas nebija dzirdams (pēdējā amerikāņu raķete bija eksplodējusi trīsdesmit sekundes pēc starta), un līdz ar to signāli kļuva arvien mīklaināki. Es apsvēru visas iespējas. Varbūt kāda no tām padomju raķetēm, kuras vienmēr lido pa savām trajektorijām mūsu Saules sistēmā, negaidīti atsākusi pārraides, jo raidīšanas aparatūra daļēji saņēma enerģiju no gaismas baterijām, kuras uzreiz nevarēja pilnīgi izslēgt. Tas nu gan bija maz ticams, katrā ziņā manas uztveršanas aparatūras darbības rādiuss un jutīgums tādā gadījumā bija fenomenāls. Es domāju arī par to, ka te varēja būt darīšana ar signāliem, kurus pa laikam raidīja uz Mēnesi un kuri pēc tam atgriezās uz Zemes. Tas bija sen pazīstams līdzeklis, lai ar īsviļņu palīdzību pārvarētu Zemes liekto virsmu. Bet uztverto signālu frekvence un virziens nesakrita ar tiem, ko parasti lietoja šādiem eksperimentiem. Kad es šos signālus dzirdēju otrreiz, Mēness atradās tālu zem apvāršņa. Pēc ilgām pārdomām un aplēsēm es pilnīgi droši varēju izslēgt vismaz vienu iespējamību: signāli nenāca no Zemes!
Pagaidām es vairāk priecājos par aparatūras teicamo darbu, nekā lauzīju galvu par šīm dīvainībām. Izmantotais princips pavēra manai aparatūrai zināmas perspektīvas, kaut gan tai, protams, bija arī savi trūkumi. Aparatūras uztveršanas iespējas ne tuvu nebija vēl izsmeltas. Ja, piemēram, manā rīcībā būtu augstāks spriegums un labāks stabilizators, tad … vārdu sakot, man vajadzēja izšķirties, kāds būs manu pētījumu mērķis. Tie bija aizgājuši tik tālu, ka vienam cilvēkam, kuram turklāt trūka līdzekļu, vairs nebija iespējams tikt galā ar visu.
Visvienkāršāk un arī loģiskāk būtu turpmākos eksperimentus pārnest uz universitātes laboratoriju. Man tikai vajadzētu aiziet pie ordinariusa profesora fon Jēgera un visu izstāstīt. Nav šaubu, ka viņš mani ar slepenu prieku atbalstītu. Reiz, kad bijām apsprieduši darba jautājumus, es jau gribēju par to aprunāties. Bet, zagšus paskatījies uz šo kungu, kas sēdēja man pretim savā tronī, es pazaudēju jebkuru patiku. Iespējams, ka es nodarīju viņam pāri, bet no šī vīra ar lielo rētu uz kreisā vaiga sirsnību un cilvēcisku siltumu nebija ko gaidīt. Viņa uzsvērti elegantais apģērbs, pelēkzaļo acu vēsais skatiens, rūpīgi koptās, bet šķietami nežēlīgās rokas un turklāt viņa aprautā valoda… arī tad, kad viņš sacīja «labrīt, kolēģa kungs», viņa tonī nepārprotami bija dzirdams šefs. Pat lūpas viņš savilka tā, it kā viņam būtu grūti pārvērst savu bālo seju, kas šķita kā spoguļa priekšā izveidota, akmenī sastingusi… Nē, es vienkārši nespēju tikt tam visam pāri un viņam uzticēties.
Klīda valodas, ka profesors fon Jēgers savā postenī ticis ne tikdaudz par zinātniskajiem sasniegumiem, cik par piederību zināmām iespaidīgām aprindām. Un šīs baumas tikai pastiprināja tas, ka viņš izmantoja katru gadījumu, lai atklātās runās vai rakstos asi uzbruktu daudz ievērojamākiem kolēģiem, tiklīdz tie ziņoja kaut ko par Hiro- simas sekām vai brīdināja par baismīgām nākotnes perspektīvām. No viņa paša zinātniskajiem darbiem es līdz šim biju lasījis tikai «Fizikas gadagrāmatā» publicēto darbu «Dažādu modernu sintētisko vielu siltumva- dītspēja». Es uzskatīju, ka tas ir sauss un garlaicīgs datu savirknējums.
Taču manu bargo kritiku viegli var saistīt ar konkurences cīņu par augstāku posteni, labāku vietu zinātnē un katedrā, par karjeru. Šī slepenā cīņa mūsu drūmajā institūtā risinājās ne mazāk spraigi kā citur. Un jo zemāk kāds atradās, jo vairāk tam draudēja briesmas visu mūžu būt klāt tikai pie šautenes pielādēšanas, bet pašam ne reizes ne* izšaut, un šā iemesla dēļ cilvēks kļūst arvien ļaunāks un aizdomu pilnāks. Es tieši ieņēmu visai nenozīmīgu vietu. Uzticēdamies profesoram fon Jēgeram, es viegli varēju nonākt tik tālu, ka viņš piesavinātos manu ideju, tad arvien vairāk un vairāk nobīdītu mani sāņus, kamēr kādu dienu parādītos zinātnisks darbs ar apmēram šādu virsrakstu: «Modernās metodes visaugstākā jutīguma sasniegšanai, uztverot elektromagnētiskos viļņus tādā frekvenču joslā, kas derīga ziņu pārraidījumiem». Autors — profesors fon Jēgers, universitātes X fizikas ordi- nariuss. Labākajā gadījumā kaut kur ar maziem burtiem būtu iespiesta piebilde «Darbs uzrakstīts ar asistenta Dr. Vulfa laipno līdzdalību».
Vēlāk, iespējams, manu ideju izmantotu rūpnieki un fon Jēgers saņemtu tādu summu, par kuru domājot vien jau grieztos galva… To pašu galu galā arī es pats varētu mēģināt tiešā ceļā. Grūtības sagādāja tikai tas, ka man nebija nekādu kontaktu ar rūpnieku aprindām, un es par tām zināju tikai tik daudz, ka to finansiālās iespējas atšķiras no mūsu institūta iespējām tikpat krasi kā leijerkastnieka finanses no fantastiski bagāta Indijas radžas finansēm.
No manas Grīnbahas perspektīvas raugoties, Nīdermeijers šķita vīrs ar plašu pazīšanos. Kad viņš nākamreiz ieradās ciemos pie manis, es aizmirsu iepriekšējo apņemšanos, liku galdā trīs pudeles Mozeles vīna un, zobus sakodis, pacietu parasto sarunu, netraucējot to kā iepriekšējo reizi ar savām piezīmēm. Diezgan ātri viņš jau bija tik labā omā, ka uzsāka savu dziesmu «Par vecajiem biedriem». Tad es viņam it kā starp citu pajautāju:
— Sakiet, lūdzu, Nīdermeijera kungs, — vai jūs nejauši nepazīstat kādu no elektriskās rūpniecības aprindām? Jums taču iznāk daudz darīšanu ar visiem.
Cigārs, kas atradās Nīdermeijera mutes kaktiņā, nosvērās uz leju, viņš piemiedza vienu aci un apskatīja mani kā cilvēku, kurā pēkšņi atklājis kaut ko pārsteidzošu.
— Khm, khm, khm, doktoriņ … paskaties tikai, — viņš brīnījās, — jūs, šķiet, sākat saprast, kur naudiņa šķind. Protams, man ir pazīšanās. Kā, piemēram, jurns patiktu «Anilīna AS»? Viņi maksā divi simti desmit!
— Bet tās taču ir ķīmiskās fabrikas, — es iestarpināju.
— Jā, tā gan. Man likās, ka tas ir vienalga. Tad varbūt «Vispārējo Elektro AS»?-— Nīdermeijers iedzēra malku vīna un, manai sievai ar Šausmu pilnām acīm noskatoties, nobirdināja uz paklāja cigāra pelnus.
— Labi, tā kā jūs esat tāds paklausīgs, doktoriņ, — viņš paskaidroja ar plašu žestu,
— tad es jums teikšu, ka manā personā jūs neesat kļūdījies. Tā, starp mums runājot, arī «Elektro AS» man ir neliela teikšana, jo man ir pāris akciju. Jānodrošinās jau ir. Ko, ko tu saki, Trudhen? — Viņš kā apstiprinā- dalfls papliķēja pa sievas resno, sārto pakausi un atkal uzrunāja mani: — Dodieties tūlīt pie direktora, doktoriņ, vai, vēl labāk, pie ģenerāldirektora un sakiet, ka jūs sūta Nīdermeijera kungs. Tikai neielaidieties ar tiem kantora ēzeļiem, visi šie sīkmaņi neko nezina un nav nekas vairāk kā mēsli. Taisnā ceļā uz direkciju! Jūs redzēsiet, ko šie ļaudis jums piedāvās, tiklīdz būs uzzinājuši, ka nākat manis rekomendēts. Tātad jūs drīz vien pārcelsieties uz Frankfurti, ko? Mazliet žēl omulīgo vakaru, bet cilvēka laimei jau nedrīkst stāties ceļā …